Thirty-four and wanting more... (sleep or whatever)

 

Level up

 

Pāriet bailes no dzimšanas dienas

 

Bits and pieces and kilograms

 Bijām ar Bendžiju pie vetārstes uz ikgadējo vīrusu poti, ar 2 mēnešu kavēšanu, bet kurš gan skaita. Abu rižiku pases bija noliktas tā, lai "nākamgad vieglāk var atrast", kas nozīmē - noliktas tik neloģiskā vietā, ka jāsāk apšaubīt vai pagājušajā gadā biju pie pilna prāta. Tā, nu, neatkarīgi no paši māklīgi radītiem šķēršļiem, mums beidzot izdevās nokļūt pie vetārstes. Pirmajās 5 sekundēs divas dakteres paspēja Bendžiju nosaukt par bumbulīti, bija skaidrs, ka diētai būt. Uzkāpjot uz svariem pavērās skats - 20.8, bet daktere atļāvās pasē ierakstīt apaļo 21 kg. Tagad suns ievēro diētu, kas nozīmē, ka neko ēdamu nevar atstāt nekur, kur lielais ausainis ar savām mazajām kājiņām tiek klāt, un viņš tiek klāt pārsteidzoši daudz kam. If there is a will, there is a way. 

Šodien Čonka kārta braukt pie daktera. Pagājušā reizē viņš paspēja gan piečurāt savu būri ceļā pie dakteres, gan atpakaļceļā piekakāt. So that will be fun. Update: viss ok, salīdzinoši chill bija. Un svars 6 kg. 

Ok, nav laika, jāskatās Love is Blind Sweden Reunion. 

You girl keep me young... nooooot anymore

 

Now what [In Kayne voice]

Šis būs stāsts par to, kā es mežā pazaudēju savu telefonu un meklēju to gandrīz septiņas stundas.

So here we go. Pulkstenis bija ap 3iem dienā, bija iespējams paspēt iziet līkumu pa mežu ar Bendžiju, kamēr vēl saule nav norietējusi, kas notiek īsi pēc 4iem. Tas pieminēšanas vērts aspekts, tāpat arī tas, ka bija sasnidzis diezgan daudz sniegs. Mans telefons ir manā jakas kabatā, kā parasti. Brienam pa sniegoto meža ceļu, kāpjam kalnos, es mēģinu nofilmēt, kā Bendžijs kāpj kalnā un skrien pa sniegu. Tā kā bija sasnidzis sniegs un zeme sasalusi, izdomājām iet pa tādu kalnaināku trasīti, kur parasti ar močiem ceļš izdangāts. Uzkāpām kalnā, es pafilmēju Bendžiju, noskrējām no kalna, uzskrējām nākamajā, noskrējām lejā un griezāmies pa labi. Pataustu savu kabatu un jūtu, ka telefons izkritis. Bet tas nekas, jo burtiski 3min pirms tam es filmēju Benji. Ok, griežamies atpakaļ un pa pēdām ejam tos 120m kuros tas telefons izkrita. Eju pirmo reizi, noeju to ceļu - telefons nav. Ok, tā kā sniegs padaudz, gan jau telefons kaut kā iekritis sniegā. Eju otro, trešo, ceturto reizi to pašu ceļu - nav. Gan jau nepalīdz, ka es to visu ceļu nostampāju sniegu un to dara arī Benji, jo apakšā ir mīksta zeme. Tātad laiks iet uz priekšu, un sāk jau krēslot. Ok, nu, jāiet uz mājām (2k soļi vienā virzienā, ja interesē) un jāsaka K, lai nāk palīdzēt meklēt un zvana. Un te protams neviens neteiks, kāpēc vienkārši nevar piezvanīt un uzreiz atrast, jo zin, ka man telefonam skaņa ir izslēgta kopš 2009. gada. Tāpat šoreiz es nebiju ieslēgusi ne mobilos datus, ne gps, pat ne vibrozvanu. Tātad K arī sāk meklēt, abi divi staigājam skatāmies, K zvana, nekur neredz nevienu gaismiņu. Ceļa taka, kurā pazuda +/-120m gara, un nevar atrast telefonu. Un es skaidri atceros brīdi, kad man vēl bija telefons, tā kā nekur citur nevar būt, ja vien es nesāku apšaubīt savu realitāti, but let's not go there. Jau saule norietējusi, sāk palikt tumšs un neko neredz, ejam mājās. Atkal 2k soļi. Mājās mēģinu visus find my andorid, find my phone, tikai traucē fakts, ka man nav pie tīkla pieslēgts un gps izslēgts. Ok, google kontam ir opcija, ka telefons 5min zvanīs, pat ja izslēgta skaņa, bet nevar šo opciju izmantot, ja telefons nav tīklā. Ok, tehnoloģijas nepalīdzēs, jāiet meklēt vēlreiz, ārā ap 6iem vakarā, paņemu 2 baterijas, grābekli (jo skaidrs, ka telefons iekritis dziļāk un jāsijā sniegs/smiltis). Eju viena, dusmīga, apbruņojusies ar grābekli un baterijām atkal 2k soļus. Gandrīz 2,5h grābu to ceļu, kur noteikti tam telefonam ir jābūt and yet, joprojām nav. Mana mugura jau beigta, kājas slapjas, viena baterija jau izdegusi, soļi noieti nezin cik daudz - nu nav. Joprojām nevaru atrast. K tikmēr visu laiku zvana telefonam, bet arī pilnīgā tumsā neredz nevienu gaismiņu. Ok, es metu grābekli mežā (un ar metu es domāju, mierīgi atstutēju pret priedi, ar domu, ka rīt no rīta būs jāturpina meklēšana) un eju atkal 2k soļus uz mājam morāli un fiziski sagrauta. Tikmēr man rodas ideja, ko varētu nosaukt par ģeniālu, ja tā būtu radusies 5h ātrāk. Man bija ieslēgts wifi. Tātad man vajag internetu un tad find my device varēs piekonektēties un telefons sāks zvanīt. K apstiprināja manu ideju un teica, ka jāiet tagad, kamēr telefons vēl nav izlādējies. Tā es atkal eju 2k atpakaļ ar K, datoru, rūteri un ģenerātoru. Jā, man vajadzēja arī datoru, jo es nezinu savu google paroli no galvas un datorā biju ielogojusies. Tā nu aizejam, K izliek rūteri, es no datora sakonektēju ar find my device un tagad gaidām, vai telefons ir kaut kur tuvumā un pieslēgsies pie wifi. And it did! Mans find device sakonektējas ar telefonu un telefons sāk zvanīt. Būtība 5m no mūsu darba stacijas, ieracies zemē, viss netīrs aplipis ar sniegu un zemi. Un pulkstenis bija gandrīz 22 vakarā, kad atgriezāmies mājās pēc vēl 2k nostaigātiem soļiem.

Un ar visu šo es gribēju palielīties, cik daudz soļu es īstenībā nostaigāju un ka man telefonā tie neuzskaitījās!

Paspēlējos ar Dall.E

 

Impressionist oil painting of a welsh corgi dog and an orange cat wearing crowns sitting on a green sofa

Watercolor painting of a crow wearing a pink flower crown in the water

Realism painting of a baby panda riding a pink pony in a field of flowers

Oil painting of a blue tiger walking up the stairs toward the sun

Digital art of gold bear statue in a middle of a magical forest

An orange cat riding a fat corgi in the field with flowers

I dig.