Sākšu ar to, ka, ja uz terases pašlaik neatpūstos maziņš putniņš, kurš acīmredzami mazliet agrāk ir ieskrējis logā, es šo ierakstu neveiktu. Bet te nu mēs esam.
Par literatūru runājot. Jau kādu laiku nevaru tikt vaļā no tiktok ietekmes. Es bieži pieķeru sevi, skrollējot video vēl ilgi pēc tam, kad esmu pie sevis piedomājusi, ka jāslēdz nost. Līdz brīdim, kad es skaļi pasaku "viss" un izslēdzu aplikāciju. Tā nu, gadiem izmantojot šo aplikāciju, neskaitīsim stundas..., esmu pametusi filmas un grāmatas novārtā. Būsim godīgi, galvenokārt grāmatas. Tā nu, ik brīdi skrollējot un jūtoties dumjākai un dumjākai, izdomāju, ka viss! Beidzot tiktok vietā jāpalasa grāmata. Kāda? Vienalga, bet šoreiz kaut kas latviski un vēlams klasika. Kā gan varētu aizšaut greizi ar klasiku? Kas gan cits varētu mani ieraut atpakaļ literatūras skāvienos, ja ne izslavēts, izdaudzināts romāns — zelta klasika... Es piegāju pie sava grāmatu plaukta, kurā joprojām stāv diezgan daudz "gan jau kādreiz izlasīšu" grāmatu, un izvēlējos Jumavas Zelta klasikas romānu Semjuela Beketa "Mērfijs". Un tagad visi, kas kaut ko saprot no literatūras, jau noteikti smaida. Tie, kas neko neatceras no literatūras stundām, turpina ceļu kopā ar mani. Un tie, kas kaut kādā veidā no tiktok atrāvušies un nokļuvuši šeit tldr.
Turpinot. Tātad tu pēc ilga laika paņem rokā grāmatu, savu tiktok laiku tu tagad veltīsi grāmatai. Tu sāc lasīt, viss sāk ņirbēt gar acīm — nav tas labākais iespiedums, burtiņiem ik pa laikam ir mazi izrāvumi, kas tomēr iekrīt acīs, bet tas nekas. Tu sāc lasīt, un jau ir tik daudz dažādu vietvārdu, mēģini noorientēties vietā un laikā. Ok, esam kaut kur Īrijā un dodamies uz Londonu, tas nekas. Ok, uzreiz bliežam arī ar daudziem personvārdiem, latīņu citātiem un atsaucēm uz teoloģiskiem darbiem un filozofiskiem traktātiem, kur zinu, par ko runā, bet nezinu, ko runā. Arī nekas, turpinām. Tu lasi un lasi, un saproti, ka neko neuztver. tiktokam tas ir izdevies — tu esi kļuvusi par analfabētu. Tu pārlasi tekstu divreiz, trīsreiz, lai pārliecinātos, ka vaina nav tevī. Jau pēc pirmās nodaļas autors kļuva par manu lielāko ienaidnieku. Kāpēc tev jākonstruē tik sarežģīti teikumi un jāizmanto vārdi, kas man ik pa laikam jāskatās Tezaurā un ar visu to neiederas teikumā? Kāpēc tev jābūt tik pretenciozam hipsteram? Bet grāmata man bija jāizlasa. Es nedrīkstu padoties TikTokam. Tā nu ar visu gribasspēku un hate-reading man izdevās tikt tam cauri. Lai arī stāsts kaut kādā brīdī sakustējās, nekur tālu tas netika. Galvenais tēls, kas bija antivaronis, bija tieši tik pretenciozs un dziļš, cik varētu būt 32 gadus vecs vīrietis, kas sācis interesēties par filozofiju (nu jau gandrīz pirms 100 gadiem). Tātad rezumē — not a fan.
Pēc grāmatas beigām izrādījās, ka vēl veselas 10 lpp. ir paredzētas Beketa daiļrades aprakstam, kur lasītājs tiek iepazīstināts ar autoru, tā daiļradi un "Mērfija" analīzi. Kas man, kā šīs grāmatas netīšam upurim, bija tieši laikā, jo apstiprinājās arī manas pārdomas. Bekets tiek piesaukts kā "viens no dižajiem īriem, kam izdevies atrisināt uzdevumu — kā kļūt neuztveramam?". Boy, oh, boy. Vēl šis darbs tiek dēvēts par "antiliterāru literatūru jeb modernisma literatūru". Un man ļoti patika šis raksturojums — "Bekets vēršas pret valodas semantisko prognozējamību". Izlasot pēcvārdu, viss paliek daudz skaidrāks. Vai mans sašutums būtu mazāks, zinot, ka šis ir antiliterārs modernisma darbs? Noteikti, skatījums būtu cits. No otras puses, šis bija komiski negaidīts piedzīvojums un pārdzīvojums, kas beidzās ar literatūras kritikas stundu, kas man pašai apliecināja, ka tomēr viss nav zaudēts. Tā vietā, lai pabradātos pa ūdeni, iekritu negaidītā atvarā, bet tomēr tiku ārā sveika un vesela (tikai mazliet traumēta). Tagad esmu gatava turpināt peldēt, bet tikai semantiski prognozējamos ūdeņos.
