Es gribu ēst.

Seriālsezona atkal sākusies, wū-hū! Vēl ne pilnā plaukumā, bet tomēr. Piemaucam smadzenes ar nevajadzīgiem mēsliem, hell yeah.
Un, jā, es gribu ēst.
Un atradu datorā ļoti piemīlīgu mazā enģelīša bildi. So enjoy!
Jāiet ēst.

Tastatūras stāsts.

Tātad.
Kā jau parasti uz galda stāv pudele, kurā ieliets ūdens. Kā jau parasti kaķis staigā pa galdu. Kā jau prasti klaviatūra atrodas bīstami tuvu ūdenim. Kā jau parasti kaķis iet garām bīstami tuvu, lai apgāztuu pudeli ar ūdeni. Un, jā, beidzot! Džilītei izdodas un mana vecā klaviatūra ir pagalam.
Beigas.
Un tagad, bērni, kāda ir šī stāsta morāle? Nē, nevajag speciāli ļaut kaķim uzgāzt uz tastaūras ūdeni, censties netīšām iemest to ūdens spainī vai kādā citā cietsirdīgā veidā tikt vaļā no savas vecās tastatūras. Jo šādā gadījumā tev pašam vajadzēs tikt pie jaunas tastatūras un par saviem līdzekļiem. Es biju svinīgi nosolījusies, ka nepirkšu dārgāku par 2Ls. Bet, pie velna, dabūju iztērēt lielāku kušķi, nekā cerēts, jo veikala cenu politika mani brutāli piespieda samaksāt 4Ls un vēl kaut kādus 49 santīmus! Baigi. Ko tik es nevarētu par šito nopirkt. Man sanāktu 6 garšīgākās limonādes pasaulē un vēl kaut kas par 35 santīmiem(un es pieņemu, ka tas varēja būt siera-šķiņķa radziņš, un man garšo siera- šķiņķa radziņi). Bet, lai nu kā... man patīk mana jaunā tastatūra, jo tai ir foršas pogas un ir interesanti rakstīt. Tāpēc man gribas visu laiku kaut ko rakstīt. Tāpēc arī šis ieraksts.
Jāiet skatīties Zini vai Mini.