2010. gada 30. aprīlis

14

Ārā ir 14 grādi. Ko lai dara?
Tātad, sākšu no sākuma. Čau. Es gribu braukt ar riteni. Jā, man apnicis, ka Rīgā visi braukā un ir samērā smuks laiks. Nē, esmu mājās un arī gribu braukt. 14 grādi ir salīdzinoši silti un tā, bet problēma ir tā, ka es nezinu ko vilkt. Jo saule nespīd un es negribu izmest līkumu un saprast, ka man ir par aukstu, vai arī satuntuļoties un tad cepties ārā. Damn, tas ir tik sarežģīti. Protams, es jau varētu iziet sētā un izjust uz savas ādas, kāds tad tas laiks ir, bet tad, lūk, nebūtu šis fantastiskais ieraksts.
Nu, labi, labi, lai šis ieraksts nebūtu tikai bū-hū es nezinu, ko vilkt, es uzrakstīšu savu aizvakardienas sapni, kurā es taisīju baigākos trikus ar bmx un mācījos mūzikas skolā, kur bija ar dzirdi jānosaka notis.
Un, Anete, cikos ir šodien?
Un, ja kādu tas interesē, tad ofisa jaunā sērija atkal bija godam.


2010. gada 27. aprīlis

Kaut kā tā.

Tātad. Es atkal gribēju kaut kad rakstīt, bet kaut kā nesanāca.
Vispār tas kaut kad bija vakar. Bet man miegs galīgi nāca un nesanāca. Bet tagad man ir iespēja pastāstīt. Man patīk šis burvīgais ievads. O, jā, labāk sāksim.
Tātad. 7diena aka aizvakardiena.
Ar Aneti devos Ventspils kultūras dzīlēs. Gājām uz Jūras vārtiem skatīties Zimbabves saules akmeņus. Kopā bija ne vairāk kā 20 skulptūras, kuras, teikšu godīgi, es biju iztēlojusies daudz lielākas. Jau Lieldienu dienā, kad Anete atnesa bukletu, kur bija rakstīts par tiem akmeņiem, mēs smējāmies, kā viņi tur ar milzu ceļamkrāniem iedabūs akmeņus. Lielummānija, ko lai saka. Enīvej, bija tīri interesanti, jo es pirmo reizi biju jūras vārtos pēc rekonstrukcijas. Man likās, ka iekša palikusi mazāka un vnk wtf slidenas trepes. Kpc jātaisa speciāli tik slidenas trepes? Labi, man īpaši neslīdēja, jo man bija kājās kedas, nevis augstpapēžu apavi , vai ne, kāds pārsteigums. Bet tās trepes izskatījās tādas, ka cilvēkiem, kas apmeklē kultūras pasākumus pienācīgi tērpušies, tur noteiktu paslīdētu 57627309598538093 reizes. Enīvej, man patika arī paši akmeņi, lai gan tur aprakstā bija minēti trīs akmeņu veidi, bet mēs ar Aneti neatradām to trešo, un opāls arī bija tikai vienā darbā izmantots. Plašāk izmantotais bija kaut kas, kas izklausās pēc springfildas, jā, jā, tās, kas simpsonos. Springstīns or smth, lai nu kā trešais nebija, tas bija kaut kāds serpentīns or smth. Es jau varētu uzguglēt, bet man slinkums un es domāju, ka tiem, kam tas tiešām varētu interesēt paši jau sen zina nosaukumus un mani tgd apsmej, vai arī nelasa šo blogu. Oh, snap. Pēc akmeņiem mēs devāmies skatīties gleznas, kas arī bija jūras vārtos. Gleznas, ko gleznojis vītols vai vītoliņš, kaut kā tā. Mēs jau ar Anetes esam kārtīgas ekspertes, atradām katrā gleznā paslēpto un nepaslēpto jēgu. Un nosaukumi arī bija burvīgi, es pat atceros kādai trešdaļai. Nopietni. xxx Pēc tam paklejojām pa pilsētu un pasēdējām bērnu pilsētiņā, kur atcerējāmies bērnības dienas, kad tā bija mūsu otrās mājas. Tad gan mēs viena otru nezinājām.Ā, un auksts arī bija tajā dienā, ja atmiņa mani neviļ, nu vismaz vējš bija gan.
1diena aka vakardiena.
Cēlos pirms sešiem un braucu uz rīgu. Autobuss bija diezgan pilns. Un forši, ka mans pleijeris izlādējās tieši pusceļā. Vnk fail. Jāatceras, ka jāuzlādē rīt. Kāds atgādiniet man.
Ā, un tad es pa dienu, jau atnākot no lekcijām, atklāju, ka man viena zeķe ir sarkana, bet otra ir rozā. Un es te nedomāju, ka tām bija maza krāsu nianšu atšķirība, nē, nē, tās bija divas dažādas zeķes. Brīnums, ka es 6os no rīta pustumsā pus aizmigusi nepamanīju. Nu, jā, man ļoti nāca miegs un vsp bija tāds garastāvoklis, kur gribējās par visu ko sūdzēties. ā, un autobuss pienāca 20min vēlāk, tā kā man bija jānesas pāri tiltam. Un es skatījos britains got talent un autralians got talent. Jā, daudz talantu redzēju, daudz. Ai, sakiet, ko gribat, bet man patīk. Saimons ir mans elks.
2diena aka šodiena.
Bija interesanta ķīmijas tehnoloģiojas lekcija. Pieminēšanas vērts fakts. Šodien bija jāskrien krosiņš. Jēīj, prieks un laime. Es nebiju skrējusi kopš skolas laikiem, kad bija jāliek ieskaites. Vnk briesmīgi, es ienīstu skriet. Nu, labi, jāskrien bija maz. Bet enīvej. Mums bija jāskrien kolonādē! Jā, cik forši, right. un jāskrien pa zāli un vsp galīgi dīvaina trase bija. Bet tas viss ātri beidzās par laimi. Es kā cilvēks no kojām varēju pārģērbties kojās. Tikko mēs no kojām, ieradāmies skriešanas vietā, mēs jau varējām skriet. Vērā ņemams fakts, ka skrēju ar visu atslēgu rokā. Jup. Lai nu kā, ārā šodien nemaz nebija tik silti, cik vajadzēja būt. Un man jau tagad nāk miegs. Un rīt jau 8:15 atkal sākas lekcija. fadž. un un un bija burvīga stāva kopsapulce, kur bija galīgi garlaicīgi. Bet vismaz uzzinājām, kam bija paredzētas tās brīdinājuma uzlīmes, kas bija pie liftiem, kuras neviens nesaprata. Un tagad labais lifts ir sliktais lifts, jo tas netaisa durvis vaļā 8. stāvā. Šiem galīga diskriminācija.
Un man liekas, ka man sāk sāpēt mugura. Būs jāiet čučāt, vai jāskatās draugi. 8. sezona. Ha, tieši rindkopu augstāk arī ir cipars 8. Cik ievērības cienīgs fakts.
Un kā jau pamanījāt, tad manu jauno sīkrīku tagad aizvieto vēl jaunāks sīkrīks. Lai jūs priecē bruņrupuči! Hei, ho!

Te es un veca vācu ugunsdzēsējmašīna, kas mēģina mani notriekt.

2010. gada 24. aprīlis

May the Force be with you!

Jā, tas ir tas, ko es gribēju jums šodien pateikt. Beidzot arī es esmu noskatījos star wars, pagaidām tikai pašu pašu pirmo [1977.]. Bet bija tā neko. Diezgan forši un arī varen smieklīgi.Un kā gan var nepatikt Čūijs :]
Šodienu var aprakstīt vienā teikumā - klausījos daudz bītlus un skatījos daudz friends. Un tagad turpināšu darīt tieši to pašu. Jēīj, es!

Te jums Čūijs un Harisons.

2010. gada 23. aprīlis

update

Jaunā ofisa sērija bija forša.
American idol mans favorīts joprojām tur rajonu.
Un survivor vnk tik interesanti atkal bija.
Un mans telefons ir izlādējies, tā kā neuztveriet personīgi. Man slinkums meklēt lādekli. Tā kā tā.

2010. gada 22. aprīlis

Nevaru izdomāt.

Tātad. Man visu šo nedēļu gribējās kaut ko rakstīt, bet tad mani iztraucēja kaut kas. Iespējams, ka pie tā vainīgs fakts, ka nu jau esmu draugu sestajā sezonā. :]
Un rīt ir ofisa jaunā sērija. Jēīj. Prieks un laime!
Nu, jā, tā kā man pa šo nedēļu nezin kāpēc bija par ko rakstīt, laikam, ja jau man tā gribējās, lai arī galīgi neliekas, ka būtu noticis kaut kas aizraujošs. Jo, oh, snap, nebija nekā interesanta. Un ja arī bija kas puslīdz interesants, tad tagad jau to brīnumaino notikumu esmu aizmirsusi. Ā, nē, kā nu ne, 3dien pusotru stundu stāvēja rindā fizikas konsultācijā, bet 2 cilvēkus pirms manis rinda tika aprauta un es vienkārši varēji doties prom. Tas bija jauki. Mūsu rindas puse tiešām bija varen priecīga. Bet pastāstīšu par šodienu, ko vismaz kaut cik labāk atceros. Man vienkārši slikta atmiņa.
Diena sakās ar pamošanos no sapņa, kurā es ar kaut kādu mistisku savu kaimiņieni strīdējos par to, vai tobago zoo veikalā un tajā, kas ir superneto ir viens un tas pats piegādātājs, jo tas nezin kāpēc bija tik svarīgi. Mēs tā iekarsām, ka lieta aizgāja līdz tiesai, viņa mani iesūdzēja. Un, ja kādu tas interesē, tad es teicu, ka nav viens. Tātad, pēc šī sapņa mēs varam secināt, ka diena iesākās burvīgi. Rasēšanā bija kd, man likās, cik jauki, visu uzrasēju, bet oh, snap, 5min pirms nodošanas, vai... nevajadzēja pilnu griezumu, tikai daļēju, vienam skatam kaut ko paspēju biškīt izlabot, lai arī visas kontūrlīnijas jau smuki un kārtīgi ievilktas un kā mēs zinām, tik viegli izdzēst. Nu, labi, vismaz fizikā nostrādājām laboratorijas darbu, kurā monohromatorā bija tur krāsainas līnijas jāskatās un tā. Sports šodien kaut kā nebija, ups. Tā nu es 14:05 esmu kojās, bet neatceros, vai 15 ir mazais busiņš, vai 16. Bet mantas nav sakārtotas, ātri visu sametu somās, skrienu uz autoostu, jo man liekas, ka mazais ir 16. Skrēju ātri, ātri. Samērā laicīgi esmu klāt, bet, protams, mazais busiņš ir 15. Jēīj. Tā nu stundu blandījos viena pa pilsētu. Konkrētāk vecrīgu, staigāju, klausījos mūziku, tā jau forši, bet man nepatīk, ka jau izlikti soliņi un galdiņi, un vecrīga atgādina vienu lielu restorānu. Un brīnumainā kārtā neapmaldījos. Mēģināju atrast vienu īpaši foršu ieliņu, kur galīgi izskatījās pēc viduslaikiem, bet neizdevās. Toreiz gan es biškīt apmaldījos. Apmeklēju arī mūsu iecienīto grāmatnīcu. Un man ir žurnāliņš par igauniju :] Enīvej, pēc tam sekoja 3h ilgs brauciens. Bija tīri tā neko, ātri pagāja ceļš. Vienu brīdi bija tādi depresīvie laikapstākļi, ka gribējās Anetei uzrakstīt, cik depresīvi tie ir, bet man telefons bija galīgi švakiņš bateriju ziņā, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.
Ā, jā, un mani gandrīz notrieca riteņbraucējs. Un man vispār rīgā kaitina riteņbraucēji. Jā, viņi man traucē, braucot pāri tiltam, tur kur es eju. Un, jā, arī superātri griežoties, ja es skrienu uz autobusu. C'mon, labi, ka viņam bija labas bremzes. Un pats galvenais iemesls ir, ka es arī gribu braukt ar riteni. Bet, nē. Man rīgā nav ritenis un kad es atbraucu mājās, tad ir kaut kādi 4 grādi un liels vējš.
Bija vēl kaut kas, bet es jau aizmirsu. Kaut kas, ko gribēju teikt.
Enīvej, man gribas padzerties. Un ir auksti. Jā, pat man ir auksti. Ance, tu jau būtu galīgi nosalusi. Un čūbītis krēslā tik piemīlīgi guļ. ā, jā, mums akvārijā ir jaunas zivis, tādas lielas un resnas. Čūbītis vēl neesot tās ieraudzījis, nekas rīt es viņu ar tām iepazīstināšu.
Un, kā jūs, iespējams, esat pamanījuši, tad pingvīnus ir nomainījušas zivis, jo pingvīniem bija errors un tie vairs nebija. Un kamēr man slinkums meklēt kādu citu virtuālo dzīvnieku, tad būs zivis. Katra savā krāsā, lai katrs varētu izvēlēties savējo. Un pašā apakšā ir vēl kāds jauns sīkrīks, kas man mazliet izraisīja atkarību un kādu laiciņu lika novilcināt blogierakstu.
Un te kaut kas random.

2010. gada 18. aprīlis

Vakardienas diena.

Vakar ar Aneti bijām pastaigā. Ārā bija 5 grādi un diezgan liels vējš. Lai arī es dzirdēju, ka solīja vētru, tik liels vējš diemžēl gan nebija. Enīvej, Anetei bija adīta jaciņa. Mēs, loģisiki, ka devāmies uz jūrmalu. Bija auksti. Krastā bija izskaloti visādi mēsli, kā arī bambusi un koki no somijas vai arī no ķīnas. Jā, jā, mēs zinām, kur atrodas baltijas jūra, bet mums par tiem ķīnas kokiem bija skaidrojums, varbūt ne gluži reāls, bet skaidrojums paliek skaidrojums. Meklējām arī ķīnas dārgakmeņus, bet tie nebija izskaloti. Un, nē, es nezinu, kāpēc ķīna dominēja jūrmalā tik ļoti. Vispār nebija nekā interesanta izskalota, ja neskaita tos dīvainos kokus. Pēcāk devāmies uz skatu torni, kur patizlas kāpnes. Un tur vējš bija lielāks, tā forši, bet auksti. Ātri mukām pie manis. Pa ceļam zvejas ostā es ieraudzīju, ka vecais labais trollis ir ar caurumiem, tas tā smieklīgi. Un tad Anete man izstāstīja, kas ar viņu noticis. Vismaz kaut kas interesants pilsētā. Bet tas tā forši izskatās tgd, ka kuģim izgriezts vidus.
Tad paskatījāmies visādus video un tā. Anetei nepatika ofiss, jo viņa ir pilnīgs nūģis. C'mon. Kā var nepatikt ofiss? Nu, kā? Nu, labi, īstenībā es nezinu nevienu, kam vēl patiktu. Par ofisu runājot, nākošo nedēļ jaunā sērija, beidzot. prieks un laime! :]
Un vispār man jau nāk miegs, bet slinkums klāt gultu.
Un pieminēšanas vērts fakts- čūbītis šorīt 5min laikā iesita abiem suņiem. Ak, mazais eņģelītis.
Un man patīk, ka vārds nūģis pasvītrojas un tā vietā man piedāvā labāk izmantot vārdus, piem., nēģis vai nūbietis. Ja es būtu nēģu vai nūbiešu vietā, es jau sen iesūdzētu atbildīgās personas.
Labi, viss. Jāskrien pildīt Anetes aptauja. Tad jāpaskatās draugu nu jau otrā sezona. Un čučēt.



2010. gada 13. aprīlis

Nobody really cares if you’re miserable, so you might as well be happy.

Viedi vārdi, viedi vārdi.
Lai nu kā, man ir nereāli garlaicīgi. Anete mani ignorē, droši vien gatavo savas vēlās vakariņas, kā parasti. Un Ance pilda savu mīļāko mācību pasaulē.
Laikam būs jāiet skatīties filmas.
Vai es minēju, ka es atkal lādēju draugu sezonas visas. ā, jā, vēl esmu sākusi skatīties comedy roast, kas ir diezgan smieklīgi un brutāli. :]
Un vēl es gribēju pateikt, ka man pa logu paveras tik burvīgs skats. Tik daudz gaismiņu. Tik forši. Prieks un laime. :]
Un kas vēl? Slinkums, kas nav nekas jauns. Bet ilgi te nebiju neko rakstījusi, neskaitot vakardienas ierakstu, kas nebija īsts ieraksts, bet tikt tāds hahamanietnets izsauciens.
Lai nu kā, šajā laikā pie manis ciemojās sīkais nūģis, krāsojām olas, spēlējām zoli, apsmējām cilvēkus, Ance turpināja ienīst manu kaķi, apcēlām Aneti un viņas f45, diemžēl neiepazināmies ar slāvu izcelsmes pārstāvjiem, apsmējām nūjotāju, iepozējām ar nūjotāju, 645274832 reizes skrēju no kāpas un metu ritentiņu, jo daži nemāk sinhroni taisīt tiltiņu, atklājām šašliku sezonu, apcēlām Aneti par bohēmas vakaru, nebija lietus, bija lietus, Nika mežā pienes stirnu kājas, beidzās brīvlaiks, redzēju alņus, redzēju rubeni, iet internets, saule no pretējās mājas logiem spīd no rīta sejā brutāli, netīšam nopirku milzu milimetrpapīru, staigāju džemperī ārā un tādā garā.
Kā arī paspēju noskatīties pāris foršas un ne tik ļoti foršas filmas. Inglourious basterds man patika dikti, sākumā mani biedēja tas, ka filma 2:30min, bet ātri paskrēja. Un shutter island arī bija forša. Ak, leonardo, kārtejā labā filma. Uz šīs nots arī šovakar beigšu.


2010. gada 12. aprīlis

Izrādās, ka tāds virsraksts man jau bija.


Enīvej, es tikai gribēju paziņot, ka man šodien iet nets kojās. vūhū! Bet tikai galda internets un kā zināms, es esmu slinka. =C un internetvads pārāk īss.



ā, un laiciņš šodien foršs. bet man jāpilda matemātika.