Vakar es braucu mājās. Autoostā biju jau 18:20, lai dabūtu vietu autobusā. Un jau tad man bija 36. vieta. Labi, man bija sēdvieta. Bet enīvej man bija 40 min līdz autobusam. Nu, neko, sēdēju pie savas platformas un gaidīju. Tā kā ārā bija silts laiks un man nebija nekas, kam būtu kabatas, mans pleijeris bija somā. Tātad, es sēdēju klusumā, ja neskaita, ka bija viens nereāli smieklīgs brīdis, kad kāda sieviete skaļi, nē, superskaļi runāja pa telefonu ar savu Almas tanti. Tā saruna pati par sevi bija smieklīga un vēl tas, ka viņa nu tik skaļi runāja. Bet nu pārējais gan nebija smieklīgs. Sākumā man blakus apsēdās sieviete gados [ vēl esmu autoostā], kurai ir nereāli daudz mantu un puķu. Nu, nav viņai īsti vietas, bet viņa iespraucās tāpat un kādas 10 min man sejā bāžas puķes un vēl visādas viņas mantas. Tad piebrauca viņas autobuss. Un man bija neviltots prieks un atvieglojums. Bet nesatraucieties, tas nebija ilgi. Jo tad man blakus apsēžas supergarš cilvēks, kam arī tur īsti vietas nav. Sākumā viņš kaut ko meklē pa kabatām un tad izvelk cigaretes. Es, kā jau naivs cilvēks būdams, domāju, o, nu forši, vismaz ies prom. Bet, nē, kāpēc gan. Cilvēkiem taču patīk, ka virsū tiek pūsti dūmi. Nu, c'mon. Viņš turpat sēdēja un pīpēja. Un tad es domāju, ka viņš nevar izdarīt kaut ko vēl stulbāku un kaitinošāku, es atkal kļūdījos. Viņš zvana pa telefonu un arī superskaļi sāk runāt un krieviski. Un runā un smejas, tik superkaitinoši. Ārprāts. Un tad nu es cerēju, ka man viņš blakus nesēdēs. Man paveicās, nu, ne gluži, viņš sēdēja tieši aiz manis. Un gandrīz visu ceļu norunāja pa telefonu un 1724589479021 reizes taisīja vaļā un ciet to galdiņu, kas ir priekšējam krēslam aizmugurē, jā, manam krēslam. Nu, nereāli forši. Un, jā, mana blakussēdētāja. Es mēģināju pēc iespējas ātrāk tik iekšā autobusā, lai tiktu pie loga. Jo jāsēž savā vietā, jo pilns autobuss. Es tiku pirmā. Atnāk mana blakussēdētaja, kas arī krieviski runāja, un saka, ka viņa esot pirkusi biļeti un prasījusi pie loga. Nu, c'mon, biščiņ nekaunīgi. Ko es? Es neko, noliku savu somu lejā un izlikos, ka neko nezinu. Lai nu ko, bet manu pie loga sēdvietu es nebūtu atdevusi. Es jau tad biju pietiekami nokaitināta. Un šī stāsta morāle- cilvēki ir kaitinoši un stulbi.
Un pavisam citā noskaņā. Šodien no rīta es noskatījos 2 pirmās pokemonu sērijas. Ko? Ofiss ari beidzās un 30 rock arī. Ko man citu darīt, kamēr sāksies jaunā sezona? Ā, un es it kā sāku skatīties lost.
Un man ir pielikta klāt klaviatūra. la la la la.
Un piemīlīgi.
