To nu es negaidīju.

Šodien ar Līvu bijām jūrmalā. Un to, ka mājās atgriezīšos galīgi slapja es negaidīju. Bet gadās.

:]

Oh, no!

Nu, nē. Šī diena ir vnk slikto ziņu diena.

:[

Mistika.

Kā tas var būt, ka, pēc pastaigas pa smiltīm, kreisās kājas kurpe ir totāli pilna ar smiltīm, bet labās kājas kurpē smilšu gandrīz nav?

Un šodien kaut kā aizdomīgi tās kaijas lidinājās...viņas kaut ko perina.

Dīvaina diena.

Un ja jums kādreiz vajag zināt, kāpēc sarkanā gaisma stiklā izplatīsies ātrāk par violeto, padodiet ziņu.

Kaut kas, kaut kad.

Pagājušo nakti es sapņoju daudz. Interesantākajā sapņa daļā es ķēru vanagu, lai ar to nofotografētos. Bet tas putns galīgi nebija vanags, drīzāk milzu vārna, kas tāda raiba, kā mājas strazds. Bet knābis bija liels gan. Nu, katrā ziņā es viņu ķēru kaut kur netālu no bērnu pilsētiņas. Un noķēru arī. Un turēju tā kā kucēnu, gaidīju, kad mani nofočēs. Tur bija Līvas vecvecāki, kas čammājās un nemācēja fotografēt, bet man jau bija grūti to putnu novaldīt. Tad kliedzu Ancei, lai viņa mani nofotografē, bet viņa tur arī čakarējās un skatījās kaut kādas bildes tajā brīdī. Bet tad pēc kāda laiciņa, kad to putnu jau pavisam grūti bija novaldīt, mani tomēr kāds nofotografēja, bet arī jau sūdīgi, jo nemācēja normāli. Un dīvainā kārtā tas putns bija palicis balts, viņš izmuka. Bet es viņu saucu atpakaļ, un vēl dīvainākā kārtā, tagad tas putns bija lapsa, balta ar krāsainu astes galu. Un es to lapsu saucu pie sevis, man bija viņai kaut kādi krekeri. Un tad tā lapsa pienāca pie manis un mēs ar viņu kaut ko sarunājām un viņa kļuva par manu mājdzīvnieku.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Kaut kad nesen ar Anci gājām un pilsētu. Netālu no parex bankas, tādā laukumiņā bija pelēka un ļoti resna kaija. Mēs apstājāmies, skatījāmies un to resno kaiju un viņu apsmējām par to, ka tā kaija tik resna. Tad no debesīm mums uzbruka viena cita kaija, kas mūs gandrīz nogalināja.

Tāpēc nevajag apsmiet kaijas, lai arī cik smieklīgi resnas tās nebūtu. Un šis nebija sapnis.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Un vēl. Pēdējo 5 dienu laikā, spēlēta pārāk daudz zole. Un nakts pastaigas bijušas šūpošanās pilnas. Un man ir apdedzis deguns saulē. Un es biju līdz topam aizgājusi pidžambiksēs un pa ceļam bija pamesta kaste, pilna ar ķiršiem. Un es sāku skatīties šodien top chef, kur ir viens pavārs, kas superātri visu sagriež un izskatās superļauns. Viņš man atgādina melno sātana dēlu no filmas Mazais Nikijs. Ai, man tā filma patīk. Viena no retajām Sandlera filmām, kas skatāma. Bet nu jau te par daudz sarakstīts.

Tātad.

Šorīt pamodos un pēkšņi sāp mugura. wtf? Vienkārši pēkšņi sāka sāpēt un nepāriet. Galīgi traki un nav forši. Un es neko nedaru, tāpēc pārpūlēts jau nu galīgi nekas tur nevarētu būt. Ja nu vienīgi sāk sāpēt vienkārši no mana tizluma. Enīvej.
Vakar šāva raķetes. Un no kojām varēja visu ļoti labi redzēt. Raķetes burtiski šāva mums tieši pretī. Es nezinu, kam par godu, bet bija forši. Un bija pat tīri lepni, priekš tādas random šaušanas.
Un vēl Puika apēda manu zilo vienradzi.
Un 5dien Līva mājās. Braukšu sagaidīt, jīhā. Sīkais nūģi, padod ziņu. Vispār jau es minēju, ka tu būsi, tā kā tev nav izvēle.
Man sāp mugura un es gribu ēst, bet baigais slinkus iet uz veicīti. Eh, būs jau jāiet. Un jāatceras, ka jāsamaksā par kojām. Visu laiku kaut kā izkrīt no prāta.
Un depresīvie cilvēki, lūdzu, kļūstiet kaut mazliet pozitīvāki. Savādāk man arī būs jākrīt depresijā.

Nu, c'mon.

Lūdzu, esiet cilvēki, neprasiet kā man gāja fizikā.

Es mīlu fiziku.

Šodien man, lūdzu, vajadzēs visu pasaules veiksmi. Nu, tikai uz pusotru stundu, pēc tam atdošu atpakaļ. :]

Šī brīža struktūra.