Tā tā tā

Es esmu saņēmusies kaut ko uzrakstīt. Ņemot vērā, ka es tā arī nepabeidzu savu stāstu par Londonu un internacionālajām vakariņām, oh, well. Netiks pabeigts arī, neko neatceros vairs. Šajā laikā bija arī 4 nedēļu pavasara brīvlaiks, ko pavadīju pie māsām Jansonēm. Un tā kā viss kaut cik interesantais jau ir sen bijis un aizmirsts, tad sākšu ar autobusstāstu. Tie taču vienmēr aizraujoši, nē, tas nebija īstais vārds, oh, well. Tātad es braucu uz atpakaļ uz kojām caur Londonu. No Līvas uz Londonu jābrauc 7h, kas jau ir jautri un tad vēl 3h no Londonas līdz Loughborough. Turpceļā jau nekas, bija vēl Jansones un tā. Atpakaļ es viena pati. Mans autobuss bija 2:45, jā, protams, ka naktī. Nu, neko. Smuks 2stāvīgais busiņš, es tieku pašā priekšā otrajā stāvā, kopā mēs 8 cilvēki pa visu busu, kamēr nav pārējie salasījušies. Smuki iekārtojos, uzlieku jauku mūziku, iekārtojos ērti un aidā, 7h priekšā un tad ap3h vēl jāpakavē laiciņš Londonā, jo nākošais autobuss ir 12:30. Protams, ka es esmu tik veiksmīga, ka autobuss ir saplīsi jau pirms sācis braukt. Kā? Nē, nopietni? Kā var saplīst autobuss, ja nav vēl no vietas izkustējies? Kā tad viņš tika līdz pieturai, tika aizstumts vai? Mums saka, ka jāgaida aizvietotājautobuss, kas atbrauc pēc 2h. Nu, labi, ne gluži 2h, atbauca tieši 5os. Tāpēc sanāk, ka es vēl ilgāk tajā autobusā nīku. Atbrauc vienstāvīgs autobuss, sakāpjam visi iekšā, mēģinām iekārtoties. O, beidzot iekārtojies? Ideāli, tagad kāp ārā un ej uz nākošo autobusu, jo šis izrādās aizveda tik līdz nākošajai pilsētai. O, forši, 2stāvīgais busiņš, gribi sēdēt tur, kur tu jau biji sasapņojusies sēdēt pirms tam? Protams, ka tur ir aizņemts, jo šis autobuss jau ved pasažierus. Neko, atradu brīvu vietu un tā tur pavadīju visu ceļu līdz Londonai, pa pusei aizmigusi pa pusei nē. Un kā cilvēks, kas neguļ autobusā, tas ir rādītājs, cik es biju nogurusi no tā visa, jo es tur ik pa laikam atslēdzos. Sākumā es vēl nervozēju, vai nenokavēšu savu autobusu, kas 12:30, bet beigās jau man bija diezgan vienalga, ka tik mani aizved vismaz līdz Londonai. Un nepagāja ne 12h, tikai 10, un biju jau Londonā. 12 mēs iebraucām, tā vietā, lai paspētu paēst brokastis un mazliet pačillot, vienīgais, ko paspēju izdarīt- aiziet uz labierīcībām, kas nebija īpaši labas. Un tad nākošais autobuss bija klāt un 3h likās kā 5min, un man braukt cauri Londonai, tā forši kaut kā.
Ap 16 biju savā pilsētā, kur iegādājos pārtikas minimumu, jo man jau tā bija somas un bija vēl 30min jāiet līdz kojām. Ievēlos kojās un skatos, ka internets neiet, so fun times.
Sākusies atkal skoliņa, šodien gan brīvdiena. Vakar bijām uz itāļu rezidenci, kur mums ēst taisīja un bija domāts karaoki dziedāt, neviens īsti nedziedāja karaoki gan. Bija akustiskā mūzika un tad vienu brīdi Bohemian Rhapsody sāka dziedāties, yes, yes. Spēlējām alkoholpong, kur neviens nevarēja bumbiņu trāpīt, tāpēc pārmaiņas pēc visi priecājās, kad pretinieku komanda trāpīja. Ja es tā padomāju, visi baigie alkoholiķi man te apkārt. Pēc tam paspēlējām vēl vienu drinking game, kas daudz efektīvāka un nākošreiz sāksim ar to. Ap kādiem 4iem šodien biju mājā, bet tas nekas, jo man šodien brīvdiena, varēšu izgulēties. Nooot. Aizeju pēc 4iem gulēt, kaut ko baigi sapņoju par Deschanels māsām un Peacocks veikalu, dzirdu tādu skaņu, visu laiku pīkst un skaļi, es pa miegam nesaprotu, kas notiek. Pamostos, skatos telefonu, nē, nav modinātājs, fire alarm un ir 6:20. Jā, 6:20 no rīta. Skaidrs, izmēģina fire alarms, pirms brīvlaika vairākās citās kojās šitā pat viņi mocīja cilvēkus un es priecājos, ka man nebija bijuši šitādi joki. Nu, neko, uzvilku savas antidepresijas bikses, kedas un mēteli un sekoju saviem gaiteņbiedriem ārā, kur mums ir tas tikšanās punkts.Citi nabagi nebija pat paspējuši normāli saģērbties, bija pat viens plikām kājām.Un tad mums bija jāatzīmējas un jāgaida, kad varēsim iet atpakaļ iekšā. Kādas 10min bija jāpagaida un varējām iet atpakaļ. Fun times, fun times! Bet nopietni, sešos no rīta?
Tagad jau kafija izdzerta, tāpat jūtos galīgi neizgulējusies, bet vismaz nav hangover! Tas brīnums un patīkams brīnums.
Par ko es vēl varētu pasūdzēties? Par to, ka šodien neviens seriāliņš nav. Un Game of Thrones jaunā sezona, pēc grāmatu lasīšanas, liekas tik vienkāršota un uh, I ruined the magic ar tām grāmatām.
Labi, man apnika jau. Vajag uz pilsētu iet, bet slinkums kustēties. Es brīžiem nesaprotu, kā es vispār funkcionēju.
Līdz ar pavasari aizvien grūtāk uzturēties ārā, lai miljons skrējēju nemestu savu veselīgo dzīvesveidu tev acīs, nopietni, man viņi izraisa. Kā es jau kaut kad teicu, ka es gribētu būt cat pusher, kas ir tieši tas pēc kā tas izklausās. Varbūt it doesn't make any sense, bet tā ka es to saku, tad savā ziņā it does. Nu, lūk, pirms es tiktu paaugstināta par cat pusher, es noteikti būtu runner pusher, mazliet smagāks darbs, bet noteikti man nestu lielāku gandarījumu. Lai gan ir viena skrējēju grupa, kas man patīk, tie ir tie, kas skrien tā kā striniņas un ceļ tās kājas tik augstu gaisā, striniņas var skriet. Man viņus gribas noķert un palaist mežā brīvībā, run, Bambi, run for your life!
So there you go, tā man te iet/neiet.

I'm not dead.

I'm just lazy.


will be continued...