Nu, jau to var saukt par tradīciju, ka es uz savu dzimšanas dienas laiciņu mēģinu kaut kur nozust. Šajā gadā sanāca uz pāris dienām nozust Itālijā. Tā kā nav sanācis ar roku pierakstīt nekur vēl, tad šeit sanāks īss atskats.
Tātad izbraukšana bija sestdien pa dienu. Diena kā jau diena - pelēka un lietaina. Tā kā es biju saplānojusi visus laikus, nokavējām izbraukšanu uz lidostu, bet, nu, ok, bija diezgan ievērojams laiks ieplānots priekš Rīgas lidostas. Tomēr lieku stresu Kaspars pamanījās man uztaisīt, jo viņam sestdienas dienā pirms lidostas vēl banku vajadzēja. Mhm, man kā pilnīgi chill cilvēkam nemaz nebija stress. Arī mūsu izteikti runātīgais šoferis, kas brīvajā laikā, kamēr draudzene strādā, sācis šoferēt [bija mums acīmredzot jādzird viņa origin story], bija ievērojami vairāk satraucies par to, vai laicīgi paspēsim, nekā mans līdzbraucējs. Bet viss labi beidzās un Rīgas lidosta atkal lutināja ar savu tukšumu un to, ka drošības pārbaudi var iziet 5 min. Vēl ātrāk to varēja izdarīt atpakaļceļa lidostā, tiešām iespaidīgi ātri, ņemot vērā, ka mēs iespaidīgi laicīgi bijām tur.
Tā kā laika prognoze Bari bija izčekota, skaidrs bija, ka siltāks būs, bet neko iespaidīgu gaidīt nevar. Viens no lidotājiem bija ļoti optimistiski noskaņots un defilēja pa lidostu t-kreklā un šortos. Entuziasms nerimās arī, kamēr bija ārā jāstāv rindā, lai tiktu lidmašīnā, būtībā čalis deva cerību arī vispesimistiskāk noskaņotajiem ceļotājiem.
Jāuzteic laika ziņas, jo brīnumainā kārtā bija ļoti precīzas. Sestdien uz stundu paspējām 18 grādus noķert, bet bez saules nekā baigi silti nešķita. Arī svētdien bija tīri ok laiks, tie paši 18, pat saulīte palutināja brīžiem, bet vējš sāka jau gatavoties manai dzimšanas dienas dāvanai - aukstākajai un vējainākajai dienai, kas līdz šim tur bija pieredzēta. Bet pie tā vēl mazliet atgriezīsimies, neiedomājieties, ka es tikai par to vienreiz pačīkstēšu, c'mon, vecums tomēr nenāk viens!
Tātad ielidojām Bari mazliet pēc 15 un ar vilcienu tikām līdz pilsētai pirms 16. Palikām vecpilsētā un bija jātiekas ar mūsu host un diezgan busy ielas stūra, pirms vecpilsētas. Jātiekas bija ar mūsu mājvietas īpašnieces dēlu un vienīgais apraksts, kā viņu atpazīt bija - blue shirt. Oukeiiii, nav jau tā, ka tā Ventspils, kur uz ielas dienas laikā 10 cilvēki labi ja iziet. Auto tur diezgan radoši brauc un ievēro gājēju pārēju, vai izdomā izmantot pagriezienu rādītājus, kad ir iedvesma. Veiksmīgi nonākam līdz vajadzīgajam ielas stūrim un laikam izskatāmies, tik ļoti confused, ka mūs jau pamana no otras ielas puses zilā tērpies jauneklis, kas ieveda mūs vecpilsētas labirintos. Un tiešām, vecpilsētas ieliņas neatpalika no Barselonas, kur neko nevar saprast un viss vienāds izskatās un šaurs. Šeit es pat teiktu, ka citā līmenī, jo šaurs, slidens, un tā kā daudzi dzīvo tieši vecpilsētā, bieži vien var iekulties strupceļā, jo tu esi iegājis kādam pagalmā. Labi, ka mūsu mājvieta bija tiešām viegli atrodama un tieši tādā pagalmiņā, kā es tikko noraksturoju.
Pēc īsas atpūtas un drēbju krāmēšanas, devāmies vecpilsētā. Apmēram pēc stundas joprojām klīdām pa mazajām ieliņām un mēģinājām atrast, kur paēst, jo tieši uztrāpījām uz itāļu riposo aka siesta laiku, kaut ko atrast traucēja arī fakts, ka šķietami gājām pa apli kādas miljons reizes. Varbūt mūsu uzmanību novērsa tas, ka aiz katra stūra uzglūnēja kāds traks braucējs uz rollera, kas ātri traucās pa tā jau šaurajām ieliņām. Tā kā viss +/- vērās vaļā ap 19:30, turpinājām riņķot un atradām autentisku restorānu, kas domāts vietējiem. Šo mēs arī diezgan ilgi meklējām, jo bija tā interesanti noslēpts no ārpasaules. Nonākot tur, sapratām, ka mūsu izvēlētais galapunkts vērsies tikai 20 vaļā, čalis pie ieejas teica, ka vajagot arī rezervāciju labāk pieteikt, jo esot diezgan pilns. Mēs, kā jau konkrēti izbadējušies cilvēki, pieteicām rezervāciju uz 20:03 un bijām arī tik laicīgi tur. Kā jau itāļu restorānā, bijām gatavi izēsties picu un pastu, ilgā maldīšanās tikai palielināja šo vēlmi. Pirmais pārsteigums bija ēdienkarte, kas tikai itāļu valodā. Lai arī neesmu itāļu valodas eksperts, tomēr pašus svarīgākos vārdus - pizza un vino [iedomājamies klāt classic rokas žestu un offensive akcentu]. Vino ēdienkartē ir - check, bet neredz pizza, arī pasta netiek manīta. Mums palīgā steidz viesmīlis, kas mums smaidīgs paziņo, ka šajā restorānā nepasniedz pastu un picu. Ouuukei. Tā kā izsalkums dara savu, esam gatavi ieteikumiem. K iesaka gaļas ēdienu, man nez kāpēc baklažānu kārtojumu. Bet kā jau teicu, izsalkums dara savu, yolo, aiziet, ēdam vienalga ko, ka tikai ēdam. Jāsaka, ka nebija slikti, lai arī es droši vien apēstu jebko, bet tiešām nebija slikti priekš veģetāra ēdiena. Garšoja kā lazanja, ja man neviens neko nebūtu teicis, tad domātu, ka tur ir gan gaļa, gan makaroni. Pēcāk, kad saradās arī citi ēdāji [mēs tiešām bijām pirmie un arī vienīgie ne itāļi], varējām novērot, ka lielākā daļa arī ēda tieši to, ko mums ieteica. Kā vīna eksperte varu teikt, ka vīns bija balts.
Nākamajā dienā bija kārtīga staigāšanas diena, promenāde, jaunpilsēta, iepirkšanās iela, vēl papildus vecpilsēta, kur ne kripatiņas labāk neorientējāmies kā iepriekšējā dienā, lai gan iepriekšējā dienā izskanēja līdzīgs citāts kā - "tagad gan mēs vecpilsētas ielas pārzinām". Bez kartes, ja jāiet bija pa labi, mēs aizgājām pa kreisi, čuiņiks galīgi nestrādāja. Apmeklējām cietoksni, kā divi jaunieši, kas jaunāki par 25 gadiem. Kā arī izmisīgi centāmies atrast kafiju, kas nebūtu espresso, bet mana kafijas izmēra. Americano bija priekš skudrām un vienīgā cerība bija uz maķīti, kas arī īsti neattaisnojās, jo tur bija 0.2 lielā kafija. Šoreiz laicīgi sagatavojāmies riposo, lai nebūtu jābadojas un ziemā būtu siltāk. Vakarā pēc kārtējās maldīšanās pa labirintu, kurā mēģinājām saprast, vai tā ir privāta virtuve, vai autentiska ēstuve, nonācām meksikāņu restorānā. Tā kā bija svētdiena, tad tur bija negaidīti liela dzīvība, viņi jau vispār dzīvelīgāki par mums, bet tāpat. Tur arī pavadījām sazin cik stundas, malkojot milzīga izmēra dzērienus, un man mistiskā kārtā parādījās nereālas irbulīšu izmantošanas spējas. Tā kā sēdējām pie logiem, tad varējām kārtīgi nopētīt visus cilvēkus un tur bija, ko pētīt. Man itāļos patīk tas, ka viņi īsi un es pat reizēm varēju sajusties garāka par kādu! Un saprotamā kārtā man ik pa laikam, kad es piefiksēju, ka esmu garāka par kādu vīrieti, bija jābaksta K un jānorāda uz šo maģisko brīdi. Tā kā nosēdējām tur pēc pusnakts, tad sanāca sagaidīt tur arī savu gadu miju, kur mani pārsteidza ar improvizētu kūkas kalnu, kas īstenībā bija ļoti laba. Tā kā no mājām līdz turienei [izmantojot mūsu intuīciju] ceļš prasīja apmēram 30min, tad, izmantojot google maps, mājās tikām 6 minūtēs un pat nebija vēl sācis līt.
Manā dzimšanas dieniņā laika apstākļi bija burvīgi, vējš visu nakti pluinīja plēves un brezentus, ko visiem tīk pie logiem izkarināt. Tāpēc morāli jau it kā bijām gatavi gan 11 grādiem, gan vējam. Tomēr praktiski šķita trakāk. Šoreiz brokastīs iztikām bez astoņkājiem, ko tur veciem vīriem patīk plastmasas maisiņos apkārt nēsāt. Izdomājām, ka ar vilcienu varētu pavizināties. Kur? Nu, tad jau redzēs, bet noteikti arī pie jūras, nevis iekšzemē, nedod dievs, mēs neizjutīsim lielās vēja brāzmas uz savas ādas. Tātad nopirkām biļetes uz Giovinazzo, kas netālu atrodas. Ejam uz vilcienu, bet mūsu vilciens mazliet kavē. Un ar mūsu vilciens, es domāju vilcienu, kas atiet tajā pašā laikā, kas mums bija teikts, jo īsto galapunktu nezinām. Ok, iekāpjam, sākam braukt, redzam, ka mums garām paslīd biļešu kompostrēšanas automātiņi. Oh well, mēs tūristi, neko nezinām. Braucam, braucam, par laimi kontrole vēl nav pie mums nonākusi, drīz jau jākāpj ārā. Braucam vēl, pietura vēl nav, sākam
skatīties, cik ilgi vēl jābrauc, jo kontrole jau drīz būs klāt. Ok, atrodam pēdējās pieturas nosaukumu, mhm, jā, pavisam citā virzienā braucam - tātad nepareizais vilciens. Ouuukeiiii, un, protams, parādās kontrole. Tad kā dāvana man, nākamā pietura! Mēs aši izkāpjam ārā, vējš šķietami pieņēmies spēkā. Ieejam tuvākajā kafūzītī, kur atkal jādzer miniatūra kafija, mēģinām sasildīties un saprast, kur esam. Maza pilsētiņa - Polignano a Mare. Ko redzēt? Ejam tik pie jūras, kaut kas vecpilsētai līdzīgs, tilts un bam, burvīgs skats uz klintīs ieskautu jūru. Un tā kā laikapstākļi tik lieliski, tad esam tur vienīgie cilvēki. Much nice! Tur gan sapūta vēl vairāk, bet bija tā vērts, uzkāpām klintī, viļņi veiksmīgi sitās pretējā pusē. Paspējām sabildēt visu, tad unagi nostrādāja un pirms paspēja iestāties pilnīga tumsa, atradu vilciena staciju un tieši pēc 5min bija nākamais vilciens uz mājām. Lemtenis bija vēlīgs.
Lemtenis bija vēlīgs arī tajā ziņā, ka beidzot tikām uz mums ieteikto "labāko picēriju", kas turpat vien pie mājām bija. Paveicās ar to, ka bija kur apsēsties, jo diezgan iecienīta vieta. Tā kā pēdējā vakarā beidzot tikām pie picas un viņu mīļotā peroni alus. Picērija ļoti chill, beigās mums blakus, kas sanāca tiešām tiešām blakus, nosēdināja vienu itāļu pārīti, un čeka vietā atnesa kartonu ar vēlamo summu. Vai labākā pica nezinu, bet noteikti nebija sliktākā, tā kā viss pozitīvi.
Dienā, kad bija jādodas atpakaļ, spīdēja saule. Paspējām nobaudīt arī itāļu makdonaldu, protams, ka bija jāizmēģina, kas mums nav. Tie bija frī ar mērci, izvēlēties varēja starp čedara mērci un siera mērci. Pag, vai tad čedars nav siers? - jūs teiksiet, yup, tā arī es domāju, bet acīmredzot tas ir īpašākā siera statusā. Vēl klāt paņēmu interesantas uzkodas, kas bija mīklā fritētas olīvas, kas pildītas ar gaļu. Diezgan nebaudāmi, var saprast, kāpēc vietējie uz maķīti neiet. Pēc tam devāmies uz staciju, kur pārmaiņas pēc iekāpām pareizajā vilcienā un devāmies uz jau minēto lidostu. Tā kā jālido bija 3h, arī atpakaļceļā turpināju minēt krustvārdu mīklas, kurās ļoti bieži vieni un tie paši jautājumi, kā arī turpināju dominēt Crossy road. Rīga sagaidīja ar slapju sniegu un 0 grādiem, nākamajā rītā izdzēru savu puslitrīgo kafijas krūzi, home sweet home.
Un es zinu, ka teicu, ka īss atskats te būs. But I'm old now, šis man tagad skaitās īsi. Bet vispār man pajautāja veikalā dokumentus, tā kā - I still got it!
Nu, ko, laikam jāsāk vecā gada recap. Or not.
Oh, hello, vēlreiz šajā mēnesī. Šodien īsais stāsts par suņiem. Tas tā, lai atcerētos tādu notikumu. Es stāstīju, ka Betai paradums bija pirms kāda laika nest istabā sliekas? Nu, ja nē, tad pieņemsim, ka šis ir tas stāsts, kā es to gribēju pavēstīt. Anyhow, mazais suns ir kļuvis mazliet lielāks un saprot, ka makšķerēt neviens tajās mājās neies. Tagad viņa vienkārši nes istabā stazdus, ko viņa nomedī sētā. Sargā saldos ķiršus, labs suns.
Pie debesīm parādījās pirmās zvaigznes, ilgi vairs nebija jāgaida, kad mums pievienojās arī Tīno. Tā kā bijām jau krietnu laiku vazājušās apkārt un ļoti sportiski cilvēki, tad mugura sāpēja un paiet vairs nevarējām. Mierīgu sirdi devāmies uz mājām, zinot, ka tur mūs gaida čipsi un viskija degustācija. Būtībā degustācija ir lielisks vārds, pie kura es arī labprātāk gribētu palikt, bet. Viss sākās ar nevainīgu T viskija kolekcijas notestēšanu, kas beidzās ar to, ka brokastis bija ibumetīns. Zinot to, ka sestdiena nebija paredzēta, kā mājās gulēšanas diena, vēlais piektdienas vakars nebija tā labākā doma, bet kurš tad par to domā, kad gaisā virmo "we are young, we can do this" noskaņojums. Tā jau vakars izvērtās lielisks, paspējām aizņemties enerģiju no nākamās dienas, izfilozofēt lēnākos un mokošākos slepkavības veidus, mākslīgā intelekta lomu nākotnes sabiedrībā, nākotnes sabiedrību, nākotni, jetijus, iedomātus prezidentus un iedomātas slimības, vientuļas salas, depresīvas grāmatas un vēl visādus jokus. Vispār pie visa var vainot to, ka ledus tiek pārdots mega lielos iepakojumos un S & T ir maza saldētava. Neiesim taču laist zudībā ledu, we're not monsters! 
Aizvakar gāju pāri tiltam. Puteņoja. Uz tilta mētājās kārtīgs nazis ar zilu spalu. Turpināja puteņot.
Kāpēc cilvēki liek pie sienām paklājus? I mean, aizkarus uz zemes neviens neklāj. Point. Set. Match. Game. Sports. Badmintons.
