Oh, hello, vēlreiz šajā mēnesī. Šodien īsais stāsts par suņiem. Tas tā, lai atcerētos tādu notikumu. Es stāstīju, ka Betai paradums bija pirms kāda laika nest istabā sliekas? Nu, ja nē, tad pieņemsim, ka šis ir tas stāsts, kā es to gribēju pavēstīt. Anyhow, mazais suns ir kļuvis mazliet lielāks un saprot, ka makšķerēt neviens tajās mājās neies. Tagad viņa vienkārši nes istabā stazdus, ko viņa nomedī sētā. Sargā saldos ķiršus, labs suns.
Turpinot dzīvnieku tematiku, kaija mācās lidot virs mūsu un kaimiņu sētas. Tas, protams, ietver visu jautro padarīšanu ar mazās kaijas vecākiem, kas uzmana visu apkārtni un ir gatavi uzbrukt visiem, kas pat tikai slikti paskatīsies uz viņu mazo, pelēko kunkuli, kas mēģina tikt lejā no jumta. Tas tā, ievadam, jo stāsts par kaiju lielo. Īss stāsts, gandrīz tā kā par tām sliekām. Ok, ok, pie lietas - kaija nozaga kaimiņienei telefonu un uzmeta uz mūsu nojumes jumta. The end.
Ceļā uz Rīgu, šosejas malā mētājās beigta mežacūciņa. Tāda maziņa, spalvaina un brūna. Ar auto garām traucoties, ar ātru acu uzmetienu, izskatījās pēc Vinnija Pūka. Runājot par bērnību, Linkin Park solists killed himself, kā teiktu Blink 182 - Well, I guess this is growing up.
Nu, jā, jā, šovakar atkal nostalģiskais vakars, sue me!
Labi, pieņemsim, ka šogad jūnijs nav bijis. Vasaras entuziasti noteikti būs manā pusē. Tātad, ok, viss chill, esam vienojušies. Vispār jau vasaras entuziasti teiktu, ka izskatās, ka arī jūlijs vēl nav sācies, bet ko vairs par viņiem, parunāsim par mani!
Ja reiz es tik apņēmīgi tomēr esmu piesēdusies pie bloga rakstīšanas, tad jau man ir daudz ko teikt. Wrong! To, kas noticis līdz šim, es loģiski, ka vairs neatceros. Tad vismaz parunāšu par lietām, ko atceros. Aizvakar vecākiem Ventspilī atkal dega kaimiņu māja. Atkal. Var teikt atkal, ja iepriekšējo reizi tas bija pirms kādiem 15 gadiem? Es pieņemu, ka var. Anyhow, šoreiz nebija baigās liesmas, sētas pusē kaut kas dedzis. It kā tajā mājā neviens vairs nedzīvoja, tas tā, ja te kāds ļoti empātisks lasītājs pēkšņi parādījies...
Kendrick Lamar albums ir gucci, bet gaidu Kanye. Mans home boy nav aizmirsts.
Pa šo laiku paspēju būt Ventspilī, Horvātijā, Talsos, Jaunpilī, Ventspilī un drīzumā atkal Ventspilī. Biju sēņot, gailenes - mērcītei, sanāca labi. Mežā uzgājām ezeru ar ūdensrozēm, tas tā bieži negadās. Mežā joprojām forši, vienīgi mellenes mazas un nesaldas.
Katru rītu paspēju sadusmoties, tiekot līdz darbam, nu, nu, Elza, kas tad tevi tā sadusmo? Paldies, ka pajautāji! Ar ko sākt? Labi, velosipēdisti. Old news, es zinu, bet mistiskā kārtā viņi man pēkšņi iepatikušies, īpaši tie, kas no pilntiesīgiem pa auto ceļu braucējiem, atkarībā no luksofora krāsas, pēkšņi pārvēršas par tramīgiem ietves braucējiem. Ā, mašīnām tagad sarkanais, nu, labi, ka tu esi vienalga, kas konkrētajā brīdī izdevīgāks. Jā, droši griez man virsū. Drīz jau laikam jāgaida būs, kad arī kāds auto, kam negribēsies pēkšņi stāvēt pie sarkanās gaismas, izdomās, ka labāk pabraukt pa ietvi un viss chill, jo tad jau noteikumi uz tevi vairs neattiecas. Bet, ko es tur varu teikt, visiem visur jāskrien, visi tik svarīgi, ģēlas jākārto, live fast, die young, yolo septītajā pakāpē. Un nemaz nerunāsim par Barona ielas veloceliņu... nu, labi, labi, tā kā neviens man vēl to Nila kepku nav uzdāvinājis, tad tomēr mazliet parunāsim par to leģendāro ielu. Tomēr jauki, ka Rīgas pašvaldība ļauj pilsētas labiekārtošanā piedalīties bērnudārzniekiem, kuriem ar krītiņiem ļauj savilkt, kur tagad velo būs braukt. Man jau šķiet, ka šāda varas sajūta var ātri sakāpt galvā, bet kaut kā jau tā jaunā oligarhu paaudze jāaudzina. Bet tā jau fun, tu ej pa ietvi, pēkšņi tu ej pa veloceliņu, tad atkal nē, bet tomēr jā, jo daži apmulsuši velobraucēji turpina tur uzstājīgi braukt, pilnā pārliecībā, ka gājējam jātinās malā, jo pirms sekundes tur vēl bija veloceliņš. Ai, ai, cilvēki, esiet moži, nebūs nekāds going with the flow, stress un konstants apjukums, tādam ir jābūt īstam veloceliņam un arī gājēju celiņam, nav ko iegrimt rutīnā. Ja gribi mieru un harmoniju, tinies uz perifēriju, pāķi! Kā jau var manīt, esmu jau krietni uzvilkusies un, ak, manu pārsteigumu, neesmu no Barona ielas vēl nost tikusi. Nekas, nekas, tūlīt sāksies Unesco kultūras mantojums, Rīgas lepnums un visu pasaules tūristu galamērķis - Vecrīga. Ja netūristu sezonā mani kaitināja tikai vecpilsētas ielu segums, no kura vēl kaut kā varēja izvairīties, ejot pa ietvītēm, tad vasaras sezonā šo prieku liedz āra kafejnīcas. Varbūt nebūsiet pamanījuši simtiem plastmasas krēslu un spilgtu krāsu saulessargus, kas gluži organiski pārņēmuši vecpilsētu. No vienas puses jau lieliski, kāpēc man skatīties uz gadu simtu veciem ķieģeļiem, ja varu baudīt tumši zaļo platmasas krāsu, klausīties pļēgurojošu britu tūristu čalošanā un izsparukties cauri pārpildītajām ieliņām, mēģinot neizsist kādam zviedru pensionāram no mutes tradicionālo latviešu kijevas kotleti. Ar tūristiem ir līdzīgi kā ar spineriem, ja tu mēģini paspēlēties ar spineri, ir tīri ok, bet ja kāds cits spinero un tu nē, tad viņš automātiski ir idiots. Tomēr citā sētā ēst saldos ķiršus ir foršāk, manā sētā uz saldajiem ķiršiem ir virsū tīkls. Tā mani uzaudzināja, vainojiet manus vecākus. Ja apnīk, tad sabiedrību. Un es pat vēl netiku līdz vietai par to, kur es mēģinu atrast loģiku tajā, kāpēc visas piegādes un atkritumi Vecrīgā ir jāizved ap 9iem. Bet laikam jau nav jēga meklēt loģiku.
Un ar vacākiem sarakstīties Whatsappā ir lieliski. Mani vecāki nesen bija Latgalē pie radiem, kur es neesmu bijusi kādus 7 gadus. Viņi saka, ka atsūtīs man bildes, lai redzu, kā tur tagad izskatās. Atsūtīja 15 sekunžu video ar dekoratīvo egli. Noskatījos divreiz, domāju, ka varbūt kaut ko palaidu garām, nope, tikai egle. I mean...prieks visai dienai un vēl nākamajai arī.
Oh, hello, vēlreiz šajā mēnesī. Šodien īsais stāsts par suņiem. Tas tā, lai atcerētos tādu notikumu. Es stāstīju, ka Betai paradums bija pirms kāda laika nest istabā sliekas? Nu, ja nē, tad pieņemsim, ka šis ir tas stāsts, kā es to gribēju pavēstīt. Anyhow, mazais suns ir kļuvis mazliet lielāks un saprot, ka makšķerēt neviens tajās mājās neies. Tagad viņa vienkārši nes istabā stazdus, ko viņa nomedī sētā. Sargā saldos ķiršus, labs suns.
