Kendama. Fleksēt. Stāvu zemāk. Un vēl visādi vārdi.

Vakar uzzināju, kas ir kendama. Un kas ir pirmais līgā un latviešu repa battle... Jā, netīšām viss vakars tika pavadīts youtube. Un vēl specifiskāk un apkaunojošāk - latviešu youtube. Informatīvi, var daudz ko jaunu uzzināt.

Vēl es sapņoju, ka ēdu boršču ar 4 irbulīšiem. Un uzminiet, kas tajā dienā bija mūsu ēdnīcā par zupu? Tieši tā - piena zupa! Nu, nē, taču, bija bōrščščsčsčs

Vispār nevar no rītiem piecelties. That's the end of that story.

Paspēju aizmukt uz Romu. Un atmukt jau atpakaļ.
Savā Dzimšanas dienā gandrīz dabūju sirdstrieku, jo bija jābrauc pa Romas centru sastrēguma stundā. Jāņem vērā, ka pagriezienu rādīšana ir viņiem abstrakts jēdziens, ko viņi aizstāj ar pīpināšanu. Arī gājēju pārejām ir tīri tāda informatīva nozīme, vairāk tiek norādīta vieta, kur tev skriet virsū automašīnām, nekā vieta, kur tevi kāds palaidīs pāri. Un visam šim vēl pa visu ir rolleri, kuri dzīvo pēc savas patiesības un noteikumiem "there are no rules". Katrā ziņā pēc tā visa Rīgas transportu kustība atgādina kaut ko ļoti lēnu, pareizu un mierīgu.

Vēl paspēju arī Ventspilī pabūt.

Nesen pie blakus galdiņa dzirdēju sarunu, jo bija atslēgas vārds - Friends. Gribot negribot, bija jānovēršas no savas kompānijas un jādzird svešinieki. Viņi teica, ka ļoti patīk Friends, kas automātiski nozīmē, ka viņi ir mana ģimene. Bet tad, es nezinu, kurš hipsters vispār kaut ko tādu var pateikt, es ar savām ausīm dzirdēju šo - "Reičela ar Joey bija labākais pāris". Jau ir pagājušas cik dienas, bet es joprojām mēģinu saprast, kā kāds kaut ko tādu vispār var pateikt.

Viens pats mājās abas daļas ar jau noskatītas. Atliek tikai sagaidīt Ziemassvētkus. Un tikām beidzot finālā [uzreiz]. Es par Prāta spēlēm te. Izaugsme ir.

Opā, opā, kādi cilvēki! Tāpat kā rudens depresija, arī es esmu atgriezusies!
Jau pirms kāda laiciņa sanāca mazliet palasīt vecos ierakstus un atkal uznāca vēlme kaut ko pierakstīt, lai nākotnes man arī būtu tas prieks. Tā kā neesmu tik ilgi rakstījusi, tad šis laika periods būs zudis mūžībā, bet nekas.

Tā kā ir sācies rudens, tad arī puzļu likšanas sezona ir atklāta. Jau noskatīju nākamo, bet tikmēr morāli jāsagatavojas un šī brīža veikums jāsaliek atpakaļ kastītē.

Nesen ar K biju ekskursijā uz Daugavpili, kur nebiju bijusi kopš kādu 7 gadu vecuma. Nekad tik tuvu cietumam nebija gulējusi. Bijām Rotko muzejā, kur durvis biedē cilvēkus. Nu, nav pierasts, ka lielās masīvās koka durvis, kas arī skan super skaļi, pašas taisās vaļā. Anyhow, komplekss skaists, soļanka garšīga un īstajiem Rotko darbiem elpot virsū nevar. Bet vispār ļoti interesanta pilsēta, tā kā milzīga Zolitūde. Un viss pelēks. Visur ar tevi sāk runāt krieviski, bet pēc tam pārslēdzas latviski. Kā labāko vietu, kur paēst, internets tev piedāvā spēļu zāli pie autoostas. Bet beigās tu paēd kopā ar izbāztu bebru un sirpi ar āmuru pie sienas. Vēl vēlāk tu nonāc underground latviešu bārā, kur rīdzinieki atbraukuši uzspēlēt trash metal. Kopumā vērtējot, uz vienu dienu var, pēc 20 gadiem būšu gatava vēlreiz aizbraukt.
Netālu bija Čertoks aka Velnezers, tas gan man patika ļoti. Tur vajag vasarā aizbraukt, kad nav viss pelēks, bet ar visu to, bija forši. Ļoti kluss un dzidrs.

Tad pavisam nesenā pagātnē, pēc Leo un Vonnija dzimšanas dienas svinībām, bijām Rummu pamestajā cietumā, kas netālu no Tallinas. Laiks bija tik ļoti šausmenei atbilstošs un arī dūšiņa bija šausmenes cienīga. Arī nice. Arī jābrauc vasarā.
Joprojām Prāta Spēles notiek, kur mums sāk veikties labāk un labāk. Prieks! Tas nekas, ka dažreiz tiek saraudināti komandas dalībnieki un izliets alus, interesanta mums tā komanda.

Un es nomainīju dzīves vietu, bet tas jau kādu laiku atpakaļ. Bet laikam jāpiemin, ka Everesta laika beigušies. Lai gan tagad sanāk, ka man jākāpj vēl augstāk.

Tā tas laiks iet. Viss atkal pelēks un tumšs. Tu tikai ej uz darbu, ej mājās, ej paēst un ej gulēt. Ej ej ej. Ņemot vērā rudens tumsu, protams, ka mani vairāk viss kaitina, tādēļ arī laikam bija šī vēlme atsākt rakstīt. Jo let's be honest, es interesantāka neesmu palikusi, tā kā nekādi piedzīvojumi te nebūs, tikai pārdzīvojumi par to, cik ļoti viss mani kaitina. Izņemot Kanye.

Is it getting hotter in here, or is it just all the candles on your cake?

Pelmeņu stāsts un citi tikpat aizraujoši notikumi

Ello, jaunajā gadā!

Šodien izdomāju, ka vajadzētu izcept pelmeņus, kas mētājās saldētavā veselu mūžību. Paskatījos uz termiņu, vēl veselu nedēļu derīgi - score! Vispār jau man nepatīk skatīties uz termiņu, jo tas uzreiz liek domāt, ka nekas vairs nav ēdams, lai arī termiņā vēl iekļaujas. Nu, ok, es te konkrētāk runāju par precēm, kas derīgas gadu. Ok, runāsim vēl konkrētāk, tie saldētavas pelmeņi. Iepakoti 2017. gada kaut kādā aprīlī un derīgi līdz 20. janvārim šī gada. Astoņus mēnešus veci pelmeņi, viss it kā kārtībā, bet tikai it kā, psiholoģiski man vairs negribas tik vecus pelmeņus ēst. Tā es skatos uz pelmeņu paciņu, skatos uz kalendāru, atkal uz paciņu, mēģinu veidot iekšēju dialogu, kurā virsroku ņemtu racionāli praktiskā puse, un tomēr izdodas ieskaidrot sev, ka viss ir labi, ēst var.

 Labi, lieku cepties. Tikmēr daru šādas tādas papildus lietas, ik pa laikam aizskrienu uz virtuvi, lai uzraudzītu savus mazulīšus (tā saucās pelmeņi, I'm not making this up, tie tie maziņie pelmenīši). Tā kā gribēju izslaucīt istabu, kas prasītu mazliet ilgāk būt prom no mazulīšiem (now I'm doing this on purpose), pagriežu uguni zem pannas mazliet mazāku un nozūdu uz zināmu laika sprīdi istabā. Atgriežos virtuvē, kur jūtama deguma smaka, izrādās, ka es nevis pagriezu mazāku uguni, bet tieši lielāku un atstāju mazulīšus sadegt. Tātad beigās mani melnie mazulīši bija jāizmet. Un tagad jāsāk domāt, vai zemapziņas spēks bija tik liels, vai arī es pēkšņi aizmirsu, kā ar gāzes plīti darboties...


Un es zinu, ka virsraksts solīja vēl tikpat aizraujošus notikumus, bet es izvēlējos fona mūzikai Youtube playlist ar nosaukumu Top Hits of the 2000's un grūti koncentrēties, ja skan Hoobastank - The Reason, kas ir tikai jaunības dienu sirdi plosošākā dziesma!
Un runājot par sirdi plosošām lietām, mans krustbērns ir iemācījies mani atpazīt no bildes un sauc vārdā!

Esmu jau 3. cimdu pāri šajā sezonā pazaudējusi. Kā to var izdarīt, es nezinu, bet acīmredzot tā ir mana ziemas sezonas tradīcija.

Labi, man jau miedziņš nāk, bet es vēl gribu palasīt savu grāmatu, kas ir vispār ļoti baudāma, bet es vairāk par vienu nodaļu nevaru izlasīt, jo aizmiegu. Bet kad tad man lasīt?! Vakar aizmigu ar visu grāmatu rokā, jo gribēju iekārtoties ērtākā pozā, lai "palasītu", tātad pārāk ērtā.

Un padomāsim par to, ka šī gada pirmais mēnesis jau ir pusē, un es vēl neesmu nepareizi datumu uzrakstījusi. High five, me!