Šodien izdomāju, ka vajadzētu izcept pelmeņus, kas mētājās saldētavā veselu mūžību. Paskatījos uz termiņu, vēl veselu nedēļu derīgi - score! Vispār jau man nepatīk skatīties uz termiņu, jo tas uzreiz liek domāt, ka nekas vairs nav ēdams, lai arī termiņā vēl iekļaujas. Nu, ok, es te konkrētāk runāju par precēm, kas derīgas gadu. Ok, runāsim vēl konkrētāk, tie saldētavas pelmeņi. Iepakoti 2017. gada kaut kādā aprīlī un derīgi līdz 20. janvārim šī gada. Astoņus mēnešus veci pelmeņi, viss it kā kārtībā, bet tikai it kā, psiholoģiski man vairs negribas tik vecus pelmeņus ēst. Tā es skatos uz pelmeņu paciņu, skatos uz kalendāru, atkal uz paciņu, mēģinu veidot iekšēju dialogu, kurā virsroku ņemtu racionāli praktiskā puse, un tomēr izdodas ieskaidrot sev, ka viss ir labi, ēst var.
Un es zinu, ka virsraksts solīja vēl tikpat aizraujošus notikumus, bet es izvēlējos fona mūzikai Youtube playlist ar nosaukumu Top Hits of the 2000's un grūti koncentrēties, ja skan Hoobastank - The Reason, kas ir tikai jaunības dienu sirdi plosošākā dziesma!
Un runājot par sirdi plosošām lietām, mans krustbērns ir iemācījies mani atpazīt no bildes un sauc vārdā!
Esmu jau 3. cimdu pāri šajā sezonā pazaudējusi. Kā to var izdarīt, es nezinu, bet acīmredzot tā ir mana ziemas sezonas tradīcija.
Labi, man jau miedziņš nāk, bet es vēl gribu palasīt savu grāmatu, kas ir vispār ļoti baudāma, bet es vairāk par vienu nodaļu nevaru izlasīt, jo aizmiegu. Bet kad tad man lasīt?! Vakar aizmigu ar visu grāmatu rokā, jo gribēju iekārtoties ērtākā pozā, lai "palasītu", tātad pārāk ērtā.
Un padomāsim par to, ka šī gada pirmais mēnesis jau ir pusē, un es vēl neesmu nepareizi datumu uzrakstījusi. High five, me!
