Caffè Americano? Forget about it!

Nu, jau to var saukt par tradīciju, ka es uz savu dzimšanas dienas laiciņu mēģinu kaut kur nozust. Šajā gadā sanāca uz pāris dienām nozust Itālijā. Tā kā nav sanācis ar roku pierakstīt nekur vēl, tad šeit sanāks īss atskats.

Tātad izbraukšana bija sestdien pa dienu. Diena kā jau diena - pelēka un lietaina. Tā kā es biju saplānojusi visus laikus, nokavējām izbraukšanu uz lidostu, bet, nu, ok, bija diezgan ievērojams laiks ieplānots priekš Rīgas lidostas. Tomēr lieku stresu Kaspars pamanījās man uztaisīt, jo viņam sestdienas dienā pirms lidostas vēl banku vajadzēja. Mhm, man kā pilnīgi chill cilvēkam nemaz nebija stress. Arī mūsu izteikti runātīgais šoferis, kas brīvajā laikā, kamēr draudzene strādā, sācis šoferēt [bija mums acīmredzot jādzird viņa origin story], bija ievērojami vairāk satraucies par to, vai laicīgi paspēsim, nekā mans līdzbraucējs. Bet viss labi beidzās un Rīgas lidosta atkal lutināja ar savu tukšumu un to, ka drošības pārbaudi var iziet 5 min. Vēl ātrāk to varēja izdarīt atpakaļceļa lidostā, tiešām iespaidīgi ātri, ņemot vērā, ka mēs iespaidīgi laicīgi bijām tur.
Tā kā laika prognoze Bari bija izčekota, skaidrs bija, ka siltāks būs, bet neko iespaidīgu gaidīt nevar. Viens no lidotājiem bija ļoti optimistiski noskaņots un defilēja pa lidostu t-kreklā un šortos. Entuziasms nerimās arī, kamēr bija ārā jāstāv rindā, lai tiktu lidmašīnā, būtībā čalis deva cerību arī vispesimistiskāk noskaņotajiem ceļotājiem.

Jāuzteic laika ziņas, jo brīnumainā kārtā bija ļoti precīzas. Sestdien uz stundu paspējām 18 grādus noķert, bet bez saules nekā baigi silti nešķita. Arī svētdien bija tīri ok laiks, tie paši 18, pat saulīte palutināja brīžiem, bet vējš sāka jau gatavoties manai dzimšanas dienas dāvanai - aukstākajai un vējainākajai dienai, kas līdz šim tur bija pieredzēta. Bet pie tā vēl mazliet atgriezīsimies, neiedomājieties, ka es tikai par to vienreiz pačīkstēšu, c'mon, vecums tomēr nenāk viens!
Tātad ielidojām Bari mazliet pēc 15 un ar vilcienu tikām līdz pilsētai pirms 16. Palikām vecpilsētā un bija jātiekas ar mūsu host un diezgan busy ielas stūra, pirms vecpilsētas. Jātiekas bija ar mūsu mājvietas īpašnieces dēlu un vienīgais apraksts, kā viņu atpazīt bija - blue shirt. Oukeiiii, nav jau tā, ka tā Ventspils, kur uz ielas dienas laikā 10 cilvēki labi ja iziet. Auto tur diezgan radoši brauc un ievēro gājēju pārēju, vai izdomā izmantot pagriezienu rādītājus, kad ir iedvesma. Veiksmīgi nonākam līdz vajadzīgajam ielas stūrim un laikam izskatāmies, tik ļoti confused, ka mūs jau pamana no otras ielas puses zilā tērpies jauneklis, kas ieveda mūs vecpilsētas labirintos. Un tiešām, vecpilsētas ieliņas neatpalika no Barselonas, kur neko nevar saprast un viss vienāds izskatās un šaurs. Šeit es pat teiktu, ka citā līmenī, jo šaurs, slidens, un tā kā daudzi dzīvo tieši vecpilsētā, bieži vien var iekulties strupceļā, jo tu esi iegājis kādam pagalmā. Labi, ka mūsu mājvieta bija tiešām viegli atrodama un tieši tādā pagalmiņā, kā es tikko noraksturoju.

Pēc īsas atpūtas un drēbju krāmēšanas, devāmies vecpilsētā. Apmēram pēc stundas joprojām klīdām pa mazajām ieliņām un mēģinājām atrast, kur paēst, jo tieši uztrāpījām uz itāļu riposo aka siesta laiku, kaut ko atrast traucēja arī fakts, ka šķietami gājām pa apli kādas miljons reizes. Varbūt mūsu uzmanību novērsa tas, ka aiz katra stūra uzglūnēja kāds traks braucējs uz rollera, kas ātri traucās pa tā jau šaurajām ieliņām. Tā kā viss +/- vērās vaļā ap 19:30, turpinājām riņķot un atradām autentisku restorānu, kas domāts vietējiem. Šo mēs arī diezgan ilgi meklējām, jo bija tā interesanti noslēpts no ārpasaules. Nonākot tur, sapratām, ka mūsu izvēlētais galapunkts vērsies tikai 20 vaļā, čalis pie ieejas teica, ka vajagot arī rezervāciju labāk pieteikt, jo esot diezgan pilns. Mēs, kā jau konkrēti izbadējušies cilvēki, pieteicām rezervāciju uz 20:03 un bijām arī tik laicīgi tur. Kā jau itāļu restorānā, bijām gatavi izēsties picu un pastu, ilgā maldīšanās tikai palielināja šo vēlmi. Pirmais pārsteigums bija ēdienkarte, kas tikai itāļu valodā. Lai arī neesmu itāļu valodas eksperts, tomēr pašus svarīgākos vārdus - pizza un vino [iedomājamies klāt classic rokas žestu un offensive akcentu]. Vino ēdienkartē ir - check, bet neredz pizza, arī pasta netiek manīta. Mums palīgā steidz viesmīlis, kas mums smaidīgs paziņo, ka šajā restorānā nepasniedz pastu un picu. Ouuukei. Tā kā izsalkums dara savu, esam gatavi ieteikumiem. K iesaka gaļas ēdienu, man nez kāpēc baklažānu kārtojumu. Bet kā jau teicu, izsalkums dara savu, yolo, aiziet, ēdam vienalga ko, ka tikai ēdam. Jāsaka, ka nebija slikti, lai arī es droši vien apēstu jebko, bet tiešām nebija slikti priekš veģetāra ēdiena. Garšoja kā lazanja, ja man neviens neko nebūtu teicis, tad domātu, ka tur ir gan gaļa, gan makaroni. Pēcāk, kad saradās arī citi ēdāji [mēs tiešām bijām pirmie un arī vienīgie ne itāļi], varējām novērot, ka lielākā daļa arī ēda tieši to, ko mums ieteica. Kā vīna eksperte varu teikt, ka vīns bija balts.

Nākamajā dienā bija kārtīga staigāšanas diena, promenāde, jaunpilsēta, iepirkšanās iela, vēl papildus vecpilsēta, kur ne kripatiņas labāk neorientējāmies kā iepriekšējā dienā, lai gan iepriekšējā dienā izskanēja līdzīgs citāts kā - "tagad gan mēs vecpilsētas ielas pārzinām". Bez kartes, ja jāiet bija pa labi, mēs aizgājām pa kreisi, čuiņiks galīgi nestrādāja. Apmeklējām cietoksni, kā divi jaunieši, kas jaunāki par 25 gadiem. Kā arī izmisīgi centāmies atrast kafiju, kas nebūtu espresso, bet mana kafijas izmēra. Americano bija priekš skudrām un vienīgā cerība bija uz maķīti, kas arī īsti neattaisnojās, jo tur bija 0.2 lielā kafija. Šoreiz laicīgi sagatavojāmies riposo, lai nebūtu jābadojas un ziemā būtu siltāk. Vakarā pēc kārtējās maldīšanās pa labirintu, kurā mēģinājām saprast, vai tā ir privāta virtuve, vai autentiska ēstuve, nonācām meksikāņu restorānā. Tā kā bija svētdiena, tad tur bija negaidīti liela dzīvība, viņi jau vispār dzīvelīgāki par mums, bet tāpat. Tur arī pavadījām sazin cik stundas, malkojot milzīga izmēra dzērienus, un man mistiskā kārtā parādījās nereālas irbulīšu izmantošanas spējas. Tā kā sēdējām pie logiem, tad varējām kārtīgi nopētīt visus cilvēkus un tur bija, ko pētīt. Man itāļos patīk tas, ka viņi īsi un es pat reizēm varēju sajusties garāka par kādu! Un saprotamā kārtā man ik pa laikam, kad es piefiksēju, ka esmu garāka par kādu vīrieti, bija jābaksta K un jānorāda uz šo maģisko brīdi. Tā kā nosēdējām tur pēc pusnakts, tad sanāca sagaidīt tur arī savu gadu miju, kur mani pārsteidza ar improvizētu kūkas kalnu, kas īstenībā bija ļoti laba. Tā kā no mājām līdz turienei [izmantojot mūsu intuīciju] ceļš prasīja apmēram 30min, tad, izmantojot google maps, mājās tikām 6 minūtēs un pat nebija vēl sācis līt.

Manā dzimšanas dieniņā laika apstākļi bija burvīgi, vējš visu nakti pluinīja plēves un brezentus, ko visiem tīk pie logiem izkarināt. Tāpēc morāli jau it kā bijām gatavi gan 11 grādiem, gan vējam. Tomēr praktiski šķita trakāk. Šoreiz brokastīs iztikām bez astoņkājiem, ko tur veciem vīriem patīk plastmasas maisiņos apkārt nēsāt. Izdomājām, ka ar vilcienu varētu pavizināties. Kur? Nu, tad jau redzēs, bet noteikti arī pie jūras, nevis iekšzemē, nedod dievs, mēs neizjutīsim lielās vēja brāzmas uz savas ādas. Tātad nopirkām biļetes uz Giovinazzo, kas netālu atrodas. Ejam uz vilcienu, bet mūsu vilciens mazliet kavē. Un ar mūsu vilciens, es domāju vilcienu, kas atiet tajā pašā laikā, kas mums bija teikts, jo īsto galapunktu nezinām. Ok, iekāpjam, sākam braukt, redzam, ka mums garām paslīd biļešu kompostrēšanas automātiņi. Oh well, mēs tūristi, neko nezinām. Braucam, braucam, par laimi kontrole vēl nav pie mums nonākusi, drīz jau jākāpj ārā. Braucam vēl, pietura vēl nav, sākam

skatīties, cik ilgi vēl jābrauc, jo kontrole jau drīz būs klāt. Ok, atrodam pēdējās pieturas nosaukumu, mhm, jā, pavisam citā virzienā braucam - tātad nepareizais vilciens. Ouuukeiiii, un, protams, parādās kontrole. Tad kā dāvana man, nākamā pietura! Mēs aši izkāpjam ārā, vējš šķietami pieņēmies spēkā. Ieejam tuvākajā kafūzītī, kur atkal jādzer miniatūra kafija, mēģinām sasildīties un saprast, kur esam. Maza pilsētiņa - Polignano a Mare. Ko redzēt? Ejam tik pie jūras, kaut kas vecpilsētai līdzīgs, tilts un bam, burvīgs skats uz klintīs ieskautu jūru. Un tā kā laikapstākļi tik lieliski, tad esam tur vienīgie cilvēki. Much nice! Tur gan sapūta vēl vairāk, bet bija tā vērts, uzkāpām klintī, viļņi veiksmīgi sitās pretējā pusē. Paspējām sabildēt visu, tad unagi nostrādāja un pirms paspēja iestāties pilnīga tumsa, atradu vilciena staciju un tieši pēc 5min bija nākamais vilciens uz mājām. Lemtenis bija vēlīgs.
Lemtenis bija vēlīgs arī tajā ziņā, ka beidzot tikām uz mums ieteikto "labāko picēriju", kas turpat vien pie mājām bija. Paveicās ar to, ka bija kur apsēsties, jo diezgan iecienīta vieta. Tā kā pēdējā vakarā beidzot tikām pie picas un viņu mīļotā peroni alus. Picērija ļoti chill, beigās mums blakus, kas sanāca tiešām tiešām blakus, nosēdināja vienu itāļu pārīti, un čeka vietā atnesa kartonu ar vēlamo summu. Vai labākā pica nezinu, bet noteikti nebija sliktākā, tā kā viss pozitīvi.


Dienā, kad bija jādodas atpakaļ, spīdēja saule. Paspējām nobaudīt arī itāļu makdonaldu, protams, ka bija jāizmēģina, kas mums nav. Tie bija frī ar mērci, izvēlēties varēja starp čedara mērci un siera mērci. Pag, vai tad čedars nav siers? - jūs teiksiet, yup, tā arī es domāju, bet acīmredzot tas ir īpašākā siera statusā. Vēl klāt paņēmu interesantas uzkodas, kas bija mīklā fritētas olīvas, kas pildītas ar gaļu. Diezgan nebaudāmi, var saprast, kāpēc vietējie uz maķīti neiet. Pēc tam devāmies uz staciju, kur pārmaiņas pēc iekāpām pareizajā vilcienā un devāmies uz jau minēto lidostu. Tā kā jālido bija 3h, arī atpakaļceļā turpināju minēt krustvārdu mīklas, kurās ļoti bieži vieni un tie paši jautājumi, kā arī turpināju dominēt Crossy road. Rīga sagaidīja ar slapju sniegu un 0 grādiem, nākamajā rītā izdzēru savu puslitrīgo kafijas krūzi, home sweet home.

Un es zinu, ka teicu, ka īss atskats te būs. But I'm old now, šis man tagad skaitās īsi. Bet vispār man pajautāja veikalā dokumentus, tā kā - I still got it!

Dakša pa labi, nazis 85 grādu leņķī un salvete miskastē

Šodien bija mūsu svarīgā spēle, fināls būs, kaut kad un kaut kā, bet būs. Ļoti jau tuvu, bet, ja mūsu aprēķini diemžēl pareizi, tad tieši aiz strīpas paliekam, ja vien Cerību kauss būs mums veiksmīgs!
Anyhow, vismaz uzzinājām, ka Remarks pats sev nomainīja otro vārdu [Pauls] pret to Marija un, ka ir tāds mūziķis Charlie Puth. Bet es nesen sāku jaunu dziesmu klausīties [un ar jaunu es domāju, ka priekš sevis jaunu], cerēju, ka varbūt šajā kārtā būs, bet laikam visas cerības pataupīsim Cerību kausam!


Būtībā es jau aizmirsu, ka vienīgais, ko es gribēju vispār rakstīt bija Lienas citāts, kas bija man veltīts, jo es nepareizo darbības vārda izteiksmi lietoju. Yup, mūsu komandā nekas tāpat vien nepaslīd garām, ja vienīgi reizi pa reizei kāda pareiza atbilde...bet ok, ok.
"Tu esi tas mežonis, kas nekopj savu valodu!"
Šis citāts būs jāieraksta KARTIŅĀ!

So yesterday and the day before that and before that etc.

Kāpēc vienmēr šķiet, ka The Corrs - Breathless īstenībā izpilda Shania Twain? Varbūt tāpēc prāta spēlēs muzikālais raunds ir mūsu Ahileja papēdis. Un runājot par sengrieķu mitoloģiju, es lasu jauna rakstnieka grāmatu un man patīk. Uz grāmatas vāciņa bija rakstīts, ka kaut kas pa vidu Vonnijam un Bredberijam, tā kā biju sold. Protams, ka skeptiski noskaņota sākumā jau biju, bet pagaidām much nice. Verbērs autors, ko es te tā caur puķēm pieminu.
Anyhow, jau otro nakti pamostos 5os un tad nevaru vairs īsti aizmigt. Pirmajā reizē, kā naivs cilvēks, mēģināju gulēt, līdz 7os sapratu, ka tomēr nav sanācis aizmigt, bet tikai pārdomāt 78 reizes dzīvi. Tad pagājušajā naktī es mācījos no savām kļūdām un sāku lasīt grāmatu. Jo ar grāmatu lasīšanu man tagad ir tā, es jums tagad pastāstīšu, pirms miega apmēram 2 lapas es varu izlasīt un viss, es miegu ciet. Šajās dienās, kad saule biežāk izvēlas mūs noignorēt un pazūd jau pēc 4 vakarā, tiklīdz paliek tumšs, tā es miegu ciet. Vienīgais, kas mani aptur no iešanas gulēt 6os vakarā ir ēdiens, jo tikpat ļoti, cik nāk miegs, gribas arī ēst. Prieks un laime! Tā kā es gaidu rosolu.
Biju Ventspilī un ciemos bija mans 9gadīgais draugs Miks, kas mums visiem lika spēlēt spēli Latvija. Man bija īsts Slumdog millionaire brīdis, jo es spēju uz tik random jautājumiem atbildēt, ka tas čalītis domā, ka es esmu ģēnijs.
Biju ar ģimeni Lietuvā, tur nopirkām ar mammu jaunas kafijas. Svētdienas rītā man viena bija pagatavota, bija tīri ok, es prasu, kādā paciņā šī bija, jo man prātā bija, ka viena bija gaišā, bet otra tumšā. Mamma teica, ka gaišā. Ok, atbraucu uz Rīgu, tagad domāju, kuru no kafijām man taisīt pirmo vaļā, jo tā no rīta bija tīri ok. Skatos beidzot uz tām paciņām - viena tumši brūna, otra tikpat tumši zila. Kura no tām māmiņai likās "gaišā" I don't know. I guess I will never know,  nu, es varētu laikam pajautāt, bet... I guess I will never know.
Tad vēl bija smieklīgi ar omi, vajadzētu vairāk pierakstīt, bet anyhow. Es viņai stāstu vienu salātu recepti.
E: Tātad žāvēta vista, cietais siers, kukurūza, grauzdēti zemesrieksti, ananāss un majonēze.
Ome: [sāk visus produktus mēģināt atcerēties un nosauc visu, izņemot vienu]
E: Jā, un majonēze
Ome: Loģiski, ka majonēze, tas jau pašsaprotami [vienkārši tik nereāli smug tonī]
[Paiet 5min]
Ome: Un ar ko tad to visu sajauc krējumu vai majonēzi?
...

Tad vēl pa tv intervēja sievieti, kurai uzvārds bija Elziņa. Adorable.

This bitch kicks in like a big boy ©

Anyhow, nav tik ilgi rakstīts, ka aizmirsies. Blogu esmu nomainījusi ar simts mazām kladītēm. Šodien vien darbā saskaitīju, ka man ir 4 dažādas pierakstu klades, nemaz nerunāsim par to, kas darās mājās. Es nezinu, kas man par fobiju, ka viss šķietami jāpieraksta kaut kur, jo nedod dievs pēc 10 gadiem būšu aizmirsusi, ka šodien uz ielas redzēju baltu bulterjeru! Ok, that's pretty chill, to mūžam vajadzēs atcerēties, tā tam būs būt!
Paspēju būt ciemos pie māsām Jansonēm un Valčukas. Mēģināju nepielāgoties UK laikam, kas ir +2h. Un izdevās arī, protams, sanāca, ka esmu viesis, kas iet 22 gulēt un ceļas 6os, bet who cares, ja esmu uzņemta ar "jūties kā mājās". Thank you, I will! Protams, ka tas mums tāds default setting, kas nemaz skaļi nav jāsaka, tāpēc, kad viņas pie manis ciemojas, es mēģinu atgādināt, ka viņas tomēr ir ciemos. Tas tāpat nestrādā, bet mēģināts nav zaudēts.
Tuvojas Ziemassvētki! Fact life.
Ārā viss tumšums atkal uzdzen refleksiju par visu ko, nekādi seriāli arī vairs nav, kas varētu mani izklaidēt. Kaspars arī mani pametis, SHOUT OUT! Yes, yes, yes!
Vispār atcrējos, ko neesmu noskatījusies, so see ya' later, suckers!

Kein shame

Šo blogu esmu ignorējusi tāpat kā vasara augustu. 

 

Gribēju uzlikt fona mūziku, bet sanāca, ka blogs palika fonā un iedvesma izdziedājās kopā ar Beyonce. 

Apnikusi tā Rīga, visi 40 gadīgie longbordisti un 12 gadīgie smēķētāji, bet kurš ir teicis, ka cilvēkam jābūt laimīgam? Mēs dzīvojam drošākajā laikmetā, bet visi ir nobijušies, tas no cita stāsta, bet man nāk miegs, negribas stāstīt stāstus. 

Ir pelēks un auksts. Man patīk auksts, bet darbā nepatīk auksts, jo tur es nevaru sasildīties, tur ir tikai auksts. Ir atšķirība, vai tu vari kontrolēt to, kā aukstums uz tevi iedarbojas. Laikam tāpēc arī man patīk auto klimata kontrole, tas un fakts, ka tu vari iejuties dieva lomā. Āmen un arlabunakti.

Suņi un citi zvēri, ja putni ir zvēri.

Oh, hello, vēlreiz šajā mēnesī. Šodien īsais stāsts par suņiem. Tas tā, lai atcerētos tādu notikumu. Es stāstīju, ka Betai paradums bija pirms kāda laika nest istabā sliekas? Nu, ja nē, tad pieņemsim, ka šis ir tas stāsts, kā es to gribēju pavēstīt. Anyhow, mazais suns ir kļuvis mazliet lielāks un saprot, ka makšķerēt neviens tajās mājās neies. Tagad viņa vienkārši nes istabā stazdus, ko viņa nomedī sētā. Sargā saldos ķiršus, labs suns.
Turpinot dzīvnieku tematiku, kaija mācās lidot virs mūsu un kaimiņu sētas. Tas, protams, ietver visu jautro padarīšanu ar mazās kaijas vecākiem, kas uzmana visu apkārtni un ir gatavi uzbrukt visiem, kas pat tikai slikti paskatīsies uz viņu mazo, pelēko kunkuli, kas mēģina tikt lejā no jumta. Tas tā, ievadam, jo stāsts par kaiju lielo. Īss stāsts, gandrīz tā kā par tām sliekām. Ok, ok, pie lietas - kaija nozaga kaimiņienei telefonu un uzmeta uz mūsu nojumes jumta. The end.



Ceļā uz Rīgu, šosejas malā mētājās beigta mežacūciņa. Tāda maziņa, spalvaina un brūna. Ar auto garām traucoties, ar ātru acu uzmetienu, izskatījās pēc Vinnija Pūka. Runājot par bērnību, Linkin Park solists killed himself, kā teiktu Blink 182 - Well, I guess this is growing up.
Nu, jā, jā, šovakar atkal nostalģiskais vakars, sue me!

Kas ir jūnijs?

Uzslēdzam šito un aiziet:



Labi, pieņemsim, ka šogad jūnijs nav bijis. Vasaras entuziasti noteikti būs manā pusē. Tātad, ok, viss chill, esam vienojušies. Vispār jau vasaras entuziasti teiktu, ka izskatās, ka arī jūlijs vēl nav sācies, bet ko vairs par viņiem, parunāsim par mani!

Ja reiz es tik apņēmīgi tomēr esmu piesēdusies pie bloga rakstīšanas, tad jau man ir daudz ko teikt. Wrong! To, kas noticis līdz šim, es loģiski, ka vairs neatceros. Tad vismaz parunāšu par lietām, ko atceros. Aizvakar vecākiem Ventspilī atkal dega kaimiņu māja. Atkal. Var teikt atkal, ja iepriekšējo reizi tas bija pirms kādiem 15 gadiem? Es pieņemu, ka var. Anyhow, šoreiz nebija baigās liesmas, sētas pusē kaut kas dedzis. It kā tajā mājā neviens vairs nedzīvoja, tas tā, ja te kāds ļoti empātisks lasītājs pēkšņi parādījies...

Kendrick Lamar albums ir gucci, bet gaidu Kanye. Mans home boy nav aizmirsts.

Pa šo laiku paspēju būt Ventspilī, Horvātijā, Talsos, Jaunpilī, Ventspilī un drīzumā atkal Ventspilī. Biju sēņot, gailenes - mērcītei, sanāca labi. Mežā uzgājām ezeru ar ūdensrozēm, tas tā bieži negadās. Mežā joprojām forši, vienīgi mellenes mazas un nesaldas.

Katru rītu paspēju sadusmoties, tiekot līdz darbam, nu, nu, Elza, kas tad tevi tā sadusmo? Paldies, ka pajautāji! Ar ko sākt? Labi, velosipēdisti. Old news, es zinu, bet mistiskā kārtā viņi man pēkšņi iepatikušies, īpaši tie, kas no pilntiesīgiem pa auto ceļu braucējiem, atkarībā no luksofora krāsas, pēkšņi pārvēršas par tramīgiem ietves braucējiem. Ā, mašīnām tagad sarkanais, nu, labi, ka tu esi vienalga, kas konkrētajā brīdī izdevīgāks. Jā, droši griez man virsū. Drīz jau laikam jāgaida būs, kad arī kāds auto, kam negribēsies pēkšņi stāvēt pie sarkanās gaismas, izdomās, ka labāk pabraukt pa ietvi un viss chill, jo tad jau noteikumi uz tevi vairs neattiecas. Bet, ko es tur varu teikt, visiem visur jāskrien, visi tik svarīgi, ģēlas jākārto, live fast, die young, yolo septītajā pakāpē. Un nemaz nerunāsim par Barona ielas veloceliņu... nu, labi, labi, tā kā neviens man vēl to Nila kepku nav uzdāvinājis, tad tomēr mazliet parunāsim par to leģendāro ielu. Tomēr jauki, ka Rīgas pašvaldība ļauj pilsētas labiekārtošanā piedalīties bērnudārzniekiem, kuriem ar krītiņiem ļauj savilkt, kur tagad velo būs braukt. Man jau šķiet, ka šāda varas sajūta var ātri sakāpt galvā, bet kaut kā jau tā jaunā oligarhu paaudze jāaudzina. Bet tā jau fun, tu ej pa ietvi, pēkšņi tu ej pa veloceliņu, tad atkal nē, bet tomēr jā, jo daži apmulsuši velobraucēji turpina tur uzstājīgi braukt, pilnā pārliecībā, ka gājējam jātinās malā, jo pirms sekundes tur vēl bija veloceliņš. Ai, ai, cilvēki, esiet moži, nebūs nekāds going with the flow, stress un konstants apjukums, tādam ir jābūt īstam veloceliņam un arī gājēju celiņam, nav ko iegrimt rutīnā. Ja gribi mieru un harmoniju, tinies uz perifēriju, pāķi! Kā jau var manīt, esmu jau krietni uzvilkusies un, ak, manu pārsteigumu, neesmu no Barona ielas vēl nost tikusi. Nekas, nekas, tūlīt sāksies Unesco kultūras mantojums, Rīgas lepnums un visu pasaules tūristu galamērķis - Vecrīga. Ja netūristu sezonā mani kaitināja tikai vecpilsētas ielu segums, no kura vēl kaut kā varēja izvairīties, ejot pa ietvītēm, tad vasaras sezonā šo prieku liedz āra kafejnīcas. Varbūt nebūsiet pamanījuši simtiem plastmasas krēslu un spilgtu krāsu saulessargus, kas gluži organiski pārņēmuši vecpilsētu. No vienas puses jau lieliski, kāpēc man skatīties uz gadu simtu veciem ķieģeļiem, ja varu baudīt tumši zaļo platmasas krāsu, klausīties pļēgurojošu britu tūristu čalošanā un izsparukties cauri pārpildītajām ieliņām, mēģinot neizsist kādam zviedru pensionāram no mutes tradicionālo latviešu kijevas kotleti. Ar tūristiem ir līdzīgi kā ar spineriem, ja tu mēģini paspēlēties ar spineri, ir tīri ok, bet ja kāds cits spinero un tu nē, tad viņš automātiski ir idiots. Tomēr citā sētā ēst saldos ķiršus ir foršāk, manā sētā uz saldajiem ķiršiem ir virsū tīkls. Tā mani uzaudzināja, vainojiet manus vecākus. Ja apnīk, tad sabiedrību. Un es pat vēl netiku līdz vietai par to, kur es mēģinu atrast loģiku tajā, kāpēc visas piegādes un atkritumi Vecrīgā ir jāizved ap 9iem. Bet laikam jau nav jēga meklēt loģiku.

Un ar vacākiem sarakstīties Whatsappā ir lieliski. Mani vecāki nesen bija Latgalē pie radiem, kur es neesmu bijusi kādus 7 gadus. Viņi saka, ka atsūtīs man bildes, lai redzu, kā tur tagad izskatās. Atsūtīja 15 sekunžu video ar dekoratīvo egli. Noskatījos divreiz, domāju, ka varbūt kaut ko palaidu garām, nope, tikai egle. I mean...prieks visai dienai un vēl nākamajai arī.