Manu krustbērnu nesen pagrūda un viņš sasita galvu, rezultātā galvas vidu rotā klasiski zaļais pušums, kādēļ nācās nocirpt visus matus, lai veikalā nebaidītu cilvēkus. Tad viņš pamanījās nokrist no apmales un tas rezultējās ar priekšējā zoba ekstrakciju. Tagad jādāvina adidas sporta tērps.
Kamēr es vēl kaut ko atceros. Biju Prāgā Lieldienās. Cilvēku daudz. Laiciņš silts. Alus daudz. Tajā skaitā zaļš, varbūt tādēļ likās arī tāda tarhūnīga piegarša. Katrā ziņā kaut kas salds tur bija.
Mājoklis bija tieši pretī neoficiāli nodēvētajai "neglītākajai ēkai" Prāgā. Tāds savdabīgs tv tornis ar milzīgie melniem zīdaiņiem. Bijām Prāgas pilī un Apple muzejā, var minēt, kas ko izvēlējās. Pilī bija GoT cienīgs spīdzināšanas kambaris un dažādi rīki. Izbraucām ar kuģīti, kam, piestājot pie krasta, sāka skanēt slavenākā Titānika filmas dziesma. Es nezinu, kā tas ir appropriate, katrā ziņā smieklīgi. Labi, ka vismaz brauciena beigās, savādāk būtu mazs stresiņš. Vēl kāds ģēnijs bija uzvilcis jaunas kedas. Šajā gadījumā es biju tas ģēnijs, kam trešajā dienā jaunās kedas sakrāsojās ar asinīm. Bet nebija tik traki. Trakāk bija, kad es mēģināju pacelt elektrisko skrejriteni, un 3 reizes trāpīju pa vienu vietu kājai. Tagad tas zilums ir tumši lillā. Pag, violets ir cita krāsa? Anyhow, tumši zils, to krāsu mēs visi zinām. Viss ziedēja un bija gucci, varēja zālītē pagulēt un gaisu sasmaržot. Un olas arī paspējām nokrāsot, lai arī īsti nebija ar ko, kaut kas tomēr sanāca. Tur bija zaļā tēja un zaļā pārtikas krāsa. Runājot par naktsmītni, esmu sasniegusi to vecuma pakāpi, kad es reāli priecājos, ja ir brīvi pieejams gludeklis. Kaut kā tā. Nu jau man atmiņas sāk izgaist.
Sanāca noskatīties to USA versiju The Intouchables. Eeesh, nu, nezinu gan, tāda netipiski drūma priekš amīšu rīmeika filmai, kas īstenībā ir jau diezgan feel good movie. Kevins Harts vispār nederēja tai lomai un tās storyline izmaiņas nebija vajadzīgas. Ja ir iespēja neskatīties, tad labāk izvēlēties šo variantu, vai vēlreiz noskatīties original.
