Ja nu vār is

Ja vēl neesat pamanījuši, ir iesācies jauns gads. Šogad plānā nebija paredzēta aktīvāka blogošana, tātad šādi apmēram arī te notiksies tās lietas.

Kāds tad bija šis decembra pāriešanas janvārī laiks.
Viena no lietām, kas noteikti jāpiemin - Everests deva pajumti diviem kristīgiem ukraiņu jauniešiem. Tur protams vainojama Zanes maigā sirds, jo mūs ar Lienu par altruistēm neviens pat nemēģina uzskatīt. Reakcija uz šo ziņu draugu lokā var aprakstīt apmēram šādi:
E: Pie mums arī paliks kristīgie jaunieši.
X: Ha, labs joks.
E: Nopietni.
X: Kāds sakars?
E: Jo mēs esam labi cilvēki.
X: Nē, bet nopietni.
E: Zane.
X: Ā, ok, makes sense.

Ciemos bija Līva un Valčukas, ko Liena ietiepīgi atsakās saukt par manu krustbērnu! Pēdējais, kā viņa man nodefinēja Valču bija "kaimiņienes dēls". Tāpēc tagad man labpatīkas Līvu iepazīstināt kā 'mana kaimiņienes dēla māti', bet arī 'krustdēla māte' neskan slikti. Ar Līvu sadzērāmies memberberry wine un atgriezāmies pirms 5 gadiem, 10 gadiem, 15 gadiem... Turpinām gaidīt apaļos 20, kas arī vairs nav aiz kalniem. Labi, ka Līvai labāka atmiņa par manējo, viņa vismaz varēja pastāstīt par notikumiem un lietām, kas sen bija aizmirstas.

Sniegs paspēja uzsingt un paspēja būt -20 grādi arī. Līva neveiksmīgi mēģināja mani iegrūst sniegā, es tikpat neveiksmīgi mēģināju uztaisīt sniega piku. Viss beidzās ar slapjām kājām un rokām.

Ar Lienu paspējām muzejā būt un Star Wars story tika noskatīts (ne muzejā diemžēl).

Jau kādu laiku par thing ir kļuvusi Lienas modināšana. Tā kā esmu tas putniņš, kas agri ceļas, tad man ir tas prieks pamodināt arī Lienu. Bet tiešām prieks! Varbūt to prieku vairo fakts, ka es jau labu laiku esmu full on pamodusies un Liena ir tāds grumpy miega lācis. Pure joy for my soul. Jauninājums jau kādu laiku ir tas, ka istabā tiek veikli ieslēgts apgaismojums, manu "Wake up, Mr. West" vēl nenovērtē, bet es neesmu vainīga, ka Kanye neklausās!

Tāds mēneša recap sanāk gandrīz. Bet esmu ierīkojusi jaunu plānotāju, kurā daudz tiek pierakstīts. Arī manā sapņu kladē un random lietu kladē rakstās daudz. Būtībā man gribas vairāk ar roku kaut ko pierakstīt.
Paspēts šomēness vēl būt vienā muzejā, otrā muzejā, baletā, zoo un Ventspilī. Filmas kopā noskatītas daudz, kūkas ēstas vēl vairāk un grāmatas izlasītas ne tik daudz, bet tomēr ir. Par šo neuztrauksimies, man tagad tam atsevišķi saraksti uztaisīti. Un Oskaru sezona ir sākusies, kamēr visas vajadzīgās noskatīšos, ufff. Lai gan tomēr uz priekšu iet. Švaki šogad diezgan, kopš Leo paņēmis break, viss pašplūsmā atstāts.

No one gets left beihind! Outstanding soldier! Outstanding!

Protams, kad pirmo reizi šogad es neaizmirstu ielikt visas vajadzīgās tumšās drēbes mazgāties, tad netiek aizmirsts arī par papīra salveti kabatā... Oh, wait...šala la la lā

Priekā

Gribēju visu ko rakstīt, bet atkal nesanāca.
Bija ciemiņi un ir ciemiņi. Bija svētki un ir svētki. Kaut kā tā.

Viss bija, ir un būs. Arī kaut kā tā!
Priekā!

Pilnmēness

“When you are a Bear of Very Little Brain, and you Think of Things, you find sometimes that a Thing which seemed very Thingish inside you is quite different when it gets out into the open and has other people looking at it.” 

A.A.Milne Winnie the Pooh

Chapter 3 - Apkures katls

Šodien ir otrdiena. Ārā turpina valdīt mazs mīnusiņš, bet sniegs jau gandrīz brīvā dabā vairs nav sastopams. Sakiet ko vēlaties, bet sniegs ir eglīšu labākā rota un visas tās lampiņas var spīdēt, cik spoži grib, bet tas nav tas. Bet ne par to ir šis stāsts. Stāsts ir par mūsu slaveno apkures katlu.

Šodien pagāja 2 nedēļas kopš ilgi solītās un tad atliktās apkures katla apkopes. Tā kā tas ir pilnīgi normāli, ka apkopes laiki sakrīt ar parasto cilvēku darba laiku, tikai loģiski, ka 14:00 pametu savu kabinetu un devos uz Everestu, lai sagaidītu meistaru. Sarunāts bija 14:30, tagad varam ātri minēt, cik daudz nokavēja! Jā, tikai stundiņu. Meistars kopā ar Serdžio un visādiem štrumentiem ieradās ļoti saguris no lielās kāpšanas. Abi draugi tērzēja krievu mēlē un man bija tāds "oh no". Beigās tomēr izrādījās, ka meistars latvietis, un ļoti runīgs latvietis. Sanāca ar Serdžio parunāt arī par matraci, kas tiek jau kādus 6 mēnešus aizvākts. Serdžio runāja krieviski, es runāju latviski, viens otru daļēji sapratām, bet beigās tomēr vienojāmies un pat kopīgi iznesām matraci koridorā.

 Meistars uzreiz ieraudzīja mūsu mīļā katla midžināšanos un pateica, ka nav labi, bet glābjams būs. Sagādāju viņam spaini, kas bija ideāla izmēra un ko viņš paspēja saplēst, vienu lupatu, kas bija "pārāk plāna" un tad vēl vienu, kuru viņš neizbrāķēja. Pati gāju uz savu istabu, lai izbēgtu no nemitīgās runāšanas, tomēr stundu viņam tur jāņemas. Tā nu sēžu istabā un ik pa laikam dzirdu "aijajai! aijajai!". Kaut kāda sūknēšanas skaņa, atkal "aijajai!", pie kāda septītā "aijajai" tomēr gāju skatīties, vai būs bez siltuma jāpaliek. Bija šādi tādi sheesh, bet pagaidām vēl viss iet. Tad viņš mani sabaidīja, ka viss tur var uziet gaisā. Bet šis bija tāds mans klasiskais "tiešām?'' "Nē taču!" variants. Man gan nepatika apgrieztā versija.

Vēl mums bija šī burvīgā saruna, kamēr viņš katlam lika atpakaļ kaut ko, ko es sauktu par paneli.
"E: Jums tur vads aizķēries.
M: Vads, vads. Vads ar c?
E: Kā savādāk? Vēl pie tam ar lielo C.
M: Ar lielo C. Vads ar lielo C ir kabelis. "

Tad viņš man iedeva kaut kādu milzīgu metāla sheesh, kas neesot svarīga detaļa un to droši var mest ārā. Tā detaļa apmēram tik liela, kā mana roka līdz elkonim. Bet, ok, lai nu būtu, uz viņa atbildību. Uz atvadām es viņam vēlreiz pārjautāju, vai tas katls tiešām nevar uziet gaisā, uz ko viņš man filozosiki atbildēja - mums jau visiem tāpat kādreiz pienāks tā nāves diena. Salabots katls un eksistenciālas pārdomas - win win!

Tagad būs jāpielāgojas katlam, kas visu laiku darbojas, interesanti, kā tas būs.

Suffocating Despair of Existence

Uztaisīju siļķi kažokā un atradu sev Ziemassvētku dāvanu. Šī bija ražīga diena.

Everything you can imagine is real

Es gribēju šeit kaut ko uzrakstīt, jo šajā mēnesī slikta ierakstu statistika, bet parīt jau decembris. Taču es jau paspēju 5 lapas pierakstīt ar roku un vairs man spēka nav. Īsumā - zaļi papagaiļi bija tas, kas man dzīvē visu šo laiku bija pietrūcis, un sniega dēļ gandrīz netiku mājās. Varbūt kaut kad tad paturpināšu.

Tikmēr paklausīsimies manu joprojām favorītdziesmu, kuru esmu tikai miljons reizes noklausījusies.