Antarktīda.

Šodien es un Anete bijām jūrmalā. Un tur bija varen jauki. Izskatījās kā Antarktīdā. Un, lai arī ārā bija kādi 4 grādi plusā, tur bija arī tikpat auksti kā Antarktīdā. Bet forši. Vēl atgādināja kaut kādu planētu. Un laiva, kas mētājās atgādināja raķeti. Nu, forši tur bija, forši.
Šodien pēc ilgiem laikiem es arī šūpojos. Un tik aukstu es sen nebiju šūpojusies. Jo parast man ir bail un tā. Bet vispār nebija nekāds izņēmums, jo man palika bail šūpojoties un tad es gribēju superātri samazināt augstumu, bet man bija bail, ka neizkrītu. Tas tā.
Un pēc tam Anete paplašināja manu apvārsni muzikālajā jomā, jo iepazīstināja ar tādu supergrupu kā Die Antwoord. Jā. Tad mēs kādu laiku mēģinājām izspriest vai tas ir nopietni vai nē. Beigās secinājām, ka tomēr nav. Mēs vismaz tā ceram. Nu, labi, es vismaz tā ceru.
Un Ance vakar teica, lai es ielieku kolāžu šodienas. Man baigais slinkums, bet te būs viena, jo man slinkums meklēt dažādākas bildes.

Šeit es esmu Antarktīdā.



Un šeit es šūpojos augstu. Un šajā brīdī es droši vien kliedzu Anetei, lai viņa mūk malā, jo man ir bail un par augstu.