Šodien braucu uz Rīgu, jo jāmācās it kā.
Viss sākās tā-
Mans autobuss ir 16:25. Pulkstenis ir 16:10, es esmu savā istabā. Lieku vēl pēdējās mantas un tā. Balss no virtuves- Tu nenokavēsi? Man tāds- ? Es pilnīgā pārliecībā, ka tētis no darba atbrauks mājās un mani aizvedīs, kā jau parasti, kā gan es varētu nokavēt. Bet, nē, izrādās, ka man ir jāiet ar kājām. Es pilnīgā šoka stāvoklī nevaru saprast, vai mana mamma joko, vai tiešām, man jāiet ar kājām un nebrauks man pakaļ. Forši, man jau neviens nevarēja pateikt to ātrāk, kā es varēju zināt. Vienmēr taču aizved. Nu, ko man darīt, uzmetu somas plecos un superātri skrienu uz autoostu, vēl ceļā nav aizvadīta minūte, kad es saprotu, ka noticis kaut kas briesmīgs. Esmu aizmirsusi savu pleijeri. Bet nu jau par vēlu griezties atpakaļ, jo svarīga katra sekunde. Un mans telefons, kuru es it kā biju uzlādējusi, nebija tomēr uzlādējies, tā nu es pat to nevarēju pa ceļam paspaidīt. Tā nu es skrienu, skrienu, un ātri eju un paskrienu un eju eju eju. Esmu autoostā tieši 16:25 un esmu pēdējā, kas iekāpj autobusā. Ir kur sēdēt, tas labi [biļete man jau bija, ja tas jautājums kādam rodas], bet iekšpusē, neforši. Nu, neko, tā nu es sēdēju superšaurā vietiņā ar savām mantām, blakus diezgan nīgra paskata sievietei, kurai ņurdēja telefons un pāri no manis sēdēja arī mūsu valsts minoritāte, kas ēda visu ceļu, vēl netālu bija, vauč, atkal minoritātes, kāda vecāka sieviete un jaunāka sieviete ar nepilnus 2 gadus vecu bērnu. O, jā, tas bija jauks trio. Viņas gan skaļi runāja, gan bērns raudāja, gan bērns spiedza, gan viņas bērnam dziedāja, vnk c'mon. Tā izraisīja. Tā jau bija briesmīgi, ka nebija man mūzika. Ou, un šoferis uzslēdza kaut kādu disku, kur skanēja briesmīga mūzika un es uzzināju, ka putnu ballei ir dziesmas angļu valodā, tās, kas arī latviski ir. Super, katru dienu kaut kas jauns. Un man no autobusa sāp spranda. Un vēl burvīgi bija cilvēki, kas kāpj ārā visur, jo tas taču mikroautobuss, oh, snap, nav gan! C'mon. Un tad vēl ejot garām vnk gāžas virsū. Jā, bija briesmīgi. Un es nemaz negribu domāt par atpakaļceļu, kas man arī būs jāpavada bez mūzikas. NOOOO.
Un vismaz pa ceļam redzēju varavīksni, nebija gan double, bet bija labi.
Un tagad esmu kojās un domāju, ko skatīties. Un ārā ir oranžs mēness. Oranžs. Diezgan creepy, jā.
Viss.
