Tīnai Tērnerei šodien 72! Are you freaking kidding me? 72? Bet ne par to ir šis stāsts. Šorīt 7os no rīta mani pamodināja pērkons! Are you freaking kidding me? Novembra beigās? Nepietiek jau ar trako vēju un lietu! Un, jā, pērkons novembrī ir 9832749823649 reizes creepier par vasaras pērkonu! Vēl man jāuzraksta tas referāts socioloģijā uz trešdienu, biju ieplānojusi šodienu kā rakstīšanas dienu, bet kaut kā izskatās, ka nebūs. Agrāk es devu priekšroku impresionismam un nesapratu ekspresionismu. Laiki mainās. Lai gan es joprojām ienīstu, kad filozofiju raksta ar "s". Un ko es ar to gribu teikt- ja man neviens nedāvina kosmodisku un dormeo matraci, tad vismaz uzdāviniet man gleznu! Un ar to es gribēju teikt, ka laiks iet ēst rosolu.
Jūtos it kā es būtu noskrējusi maratonu. Tikko izpildīju dažus mājas darbiņus, kas bija iekrājušies. Tagad miers. Šodien ar Aneti sarunājām iet uz ebreju muzeju. Sākšu ar to, ka satiku Aneti aka cilvēkuarneparocīgākosomupasaulē pie GC, kā jau ierasts mūsu kulturālajās, dvēseli bagātinošajās trešdienās. Un es [kā cilvēks, kas nepārzina nevienu ielu nekur nekad] saku- ved mani! Tā nu mēs ejam, es paspēju apsmiet viņas somu, priekšnieku, faktu, ka viņa saka pasta nevis makaroni un vēl visu ko, kad, opā, izrādās, ka mēs vienkārši tā random ejam, Anety mani nemaz neved uz ebreju muzeju, tas esot pavisam citā virzienā. Tā nu griežamies un ejam uz otru pusi. Ejam, ejam, te man [cilvēkam, kas nezina ielas un stuff] liekas, ka mēs ne tur ejam, jo skolas iela kaut kā nav tā pati maskavas iela, lai arī kā daži gribētu šos vārdus lietot kā sinonīmus. Stājamies atkal nost, A ar savu hipsterphone sameklē adresi, tiešām...nav maskavas iela. Bet mēs, ņemot vērā lemteņa iegribas, tomēr aizdevāmies uz Anetes adresi, lai apskatītos, ko viņa sajauca ar ebreju muzeju. Izrādās tas bija geto un holokausta muzejs. How fun! Un bija arī, mums kaut kā latviešiem netipiski, grūti atrast to dziļo latvju depresiju. Īpaši jau te kādam Schmi..khm, khm, laikam mazliet apsaldējos geto, kur visa ekspozīcija bija ārā! [brīva vieta stereotipiskam ebreju jokam.] Pēc tam staigājām pa centrāltirgu, kur visādi brīnumi, un grāmatnīcām. Tad sagaidījām Anci ar mūsu burvīgo biznesa plānu- Tesmeni un visiem burvīgajiem speciālpiedāvājumiem. Tad atkal gājām un gājām, tad bija "smirdz", tad bija kaut kas kaut kas "izrādes kā puķu vitrīnas" un tādā garā. Anete aizgāja nolieties ar kafiju, mēs ar Ancei aizgājām uz virtuļiem. Tad uz fancy galeriju rīga, kur vīlāmies, jo netikām uz jumta. Un tad atkal uz 8749237642 grāmatnīcām un tā. Gājām uz tramvaju, tieši mans brauca, paskrēju mazliet un tiku iekšā. Atnācu uz kojiņām un jutos it kā būtu noskrējusi maratonu, o, deja vu, nē, tikai pirmā ieraksta rindiņa. Tā nu es te sēžu, izpildīju darbus un klausos jau vismaz 3h pēc kārtas vienu sigur ros dziesmu, tik jauki nomierina. Vēl ilgi neesmu sūdzējusies, ka man mugura sāp. Sāp gan, jā. Un pamatīgi. Labi, viss. Spēka izsīkums. out.
Nu, ja šis datums nav foršs, tad es nezinu kas ir! Šodien, kā mēs visi zinām, ir svētku diena. Jā, man mīļākā aktiera un rakstnieka dzimšanas dieniņas! Woo-hoo! Daudz laimes Leo un Vonnij!
Sākam. Braucu uz Rīgu pirmdien no rīta, klausos mūziku un domāju, ka sen nav redzēta kontrole šajos starppilsētu autobusos. Tev pietrūkst kontrole, Elza? Lūdzu! Pēc pāris desmit minūtēm iekāpj kontrole. Pie Talsiem [čau, Ance!]. Šodien braucu mājās no Rīgas, atkal kontrole. Laikam jāturpina pirkt tās autobusa biļetes tomēr būs. Vēl šodien notrāpijās forši, ka netiku sēdēt pie loga un ārā bija migla milzonīga. Visi gulēja, izņemot šoferi, kas aizdomīgi bieži pīpināja un strauji bremzēja, vismaz tas turēja mani nomodā. Īsumā par šo nedēļu kojās- bija labi, kā jau parasti. Ēdām ģimeniskās vakariņas, skatījāmies savu iemīļoto latviešu seriālu, taisījām karsto ābolu dzērienu un klausījāmies miera mūziku,runājām par Ziemassvētkiem, lozējām secret santa [kas beidzās ar fail], kā arī centāmies 3dienas vakarā apēst visu, kas pa nedēļas nogali varētu sabojāties, jo visas šonedēļ pa mājiņām un tā. Vēl visus rītus ceļos 7os un šorīt, kad skolā bija tikai 12:30 arī nevarēju izgulēties, paldies stāva kaimiņi! Ar Anety 3dien bijām okupācijas muzejā. Kā mums tur gāja? Aizdomīgi jautri, ņemot vērā, ka tas ir okupācijas muzejs. Un cik gan depresīvi ir latvieši, jēziņ! Mums gan veicās atrast lietas, kas bija tajā nedepresīvajā galā- pilnpiena taloni, zeķes ar dekoratīvajiem ielāpiem, šaha figūriņas, plakāti un avīžu raksti. Un mēs tur bijām vairāk kā 1,5h. Pozitīvi. Pēc tam Anety mani kaut kur pa apli veda pa vecrīgu, nu, nezina viņa to vecrīgu, nezina! Pateicoties manam pilsētas pārzināšanas talantam, ātri tikām uz pareizā ceļa. Jā, tā es to atceros. Vēl Anety mani izveda mini ekskursijā pa savu mini fakultāti. Un vēl smieklīgi bija, bet jau sen [pirms nedēļas], kad mans krustbērns ciemojās un viņš ienāk istabā un saka- suns ar degunu sūca man bikses! Nu, pasaki, ka nav comedically humorous! Šodien ļoti daudz izsaukuma zīmes! Un New girl bija smieklīga sērija ar visu savu labāk melno vīriņš. Tagad jānoskatās American Horror story jaunā sērija, vienīgi man bail. Naktī vēl neesmu skatījusies + dienā jau man tas pats sākums creeps me out. Vēl mana mugura sāp katru dienu jau. Šodien vispār traki, vairāk gan pleci. Īpaši tagad, nevaru pat nosēdēt. Lai beigtu uz patīkamākas nots, te būs-> [vecais]
[jaunākais]
.
Amir and Ben, why u so funny? Un jauna sadaļa manā blogā-> p.s. jon lajoie drīzumā gaidāms wtf collective 3! yēīj! Tagad gan viss, jo mana mugura un pleci mani nogalina, nevaru vairs pasēdēt. out.
