Dzīve jaunajā gadā un tā.

Es pat nezinu, ko teikt. Man tikai gribējās kaut ko parakstīt, jo man patīk Ances tastatūra. Un no guļus stāvokļa, kādā esmu pavadījusi lielāko daļu no dienas, lasot grāmatu un skatoties friends [that is still happening], man jau sāp mugura. Nu, labi, nevis jau, bet atkal. Tā kā neviens tā arī nav man uzdāvinājis ne dormeo matraci, ne kosmodisku...es vainoju jūs.
Jau otro dienu dzīvojos pie Ances, kam ir ļoti izteikts ADD. īpaši šodien. Jau vakar sēdēju pāris stundas virtuvē un ļāvu viņai mācīties kaulus un stuff, nezinu gan cik daudz viņa izdarīja, jo telefons bija un dators arī klāt. Pēc šodienas es saprotu, ka tā bija liela kļūda, jo katrs mazākais sīkums viņai novērš uzmanību. Pirms neilga laika gribēju noņemt viņai arī krāsaino flomāsteru, kam vienu brīdi viņa pievērsa pārāk pastiprinātu uzmanību. Kādu citu brīdi viņa šausmīgi ņēmās ap saviem matiem un tagad pirms pāris sekundēm nelika mieru pildspalvai, es jau neko neteicu, lai nepievērstu viņai uzmanību un nenovērstu domas no elkoņa pauguriem un kaulstarpes māliem. Bet tagad izrādās, ka viņa ir pabeigusi, tik cik gribēja iemācīties šodien. Un grib, lai es viņu izvedu pastaigāties. Tā negribas kustēties...Akjgjhkgytdjyjuhkjlffffkaukijrlsgje, tas apmēram raksturo manas emocijas par šo pastaigu. Bet ja vajag, tad vajag.
Drīz jau arī Eirovīzijas pusfināls, kas jāskatās. Nevaru sagaidīt. So much to judge- food to my soul.
Un te tādi interesanti šāvienu trokšņi jau no vakardienas ik pa laiciņam izskan. Nemaz nav biedējoši. Sākumā es biju super excited, jo man likās, ka varēs raķetes redzēt kaut kur, bet tagad man liekas, ka te kaut kāds getto. Vēl vairāk nekā manā Maskačkā.
Vēl jauns tas, ka esmu pievērsusies pēdējā laika bestselleriem, sākot ar The Hunger games un tagad kavēju laiku ar Meiteni ar pūķa tetovējumu [šodien sāku, esmu mazliet pāri 100lpp, bet tik garlaicīgi, i don't get it, kāpēc visiem tā patīk, tas sākums vienkārši nogalina visu lasītgribu. Ja man nebūtu jāuzrauga Ances mācīšanās, es jau būtu padevusies, Lasot gan rodas brīdis, kad liekas, ka notiks kaut kas interesants, bet tas tiek lēni un mokoši noslāpēts.
Vakar noskatījos The skin I live in, tā bija interesanta filma. Mazliet slima, bet tā interesanta.
Paspēju arī gaļu ar parasto āmuru dauzīt, jo dažiem nav gaļas āmurītis mājās. Būtībā dauzīt gaļu ar parasto āmuru ir tas pats, kas dauzīt gaļu ar parasto āmuru. Nopietni. Tas ir tieši tas pats.
Labi, man apnika vai kaut kā tā + Ancei te tik mazi burtiņi un lodziņi, ka man jau acis sāp.
out.

P.S. Es gribēju te ievietot kādu bildi no piccsy, bet man bail, ka es ieiešu un tur arī palikšu. Atkarība, you know what i'm talking about.