Tātad. Jau ap 12tiem iegāju gulēt. Kā jau apzinīgs, daļēji entuziastisks kosmosa stuff cienītājs un nežēlīgs optimists, uzliku modinātāju uz 5:30, kad saulīte jau uzrietējusi [ideāli, es nezin kāpēc izvēlējos tādu vārdu, ha, pati sasmējos. labi, ka tagad pārlasīju. tātad es domāju- uzlekusi]. Guļu gultā, gaisma izslēgta, domāju, kur atrodas tālskatis [lai varētu to projekciju uztaisīt uz baltās lapas], saprotu, ka nezinu. Kāda iespēja, ka es tik agri meklēšu pa visu māju, kur tālskatis ir, right? Nu, tik tālu es arī novedu šo domu pirms gulētiešanas. Tomēr modinātāju nenoslēdzu. Cerība mirst pēdējā. zzz zzz zzz [tātad guļu]. Pamostos plkst. 4:40, apskatos pulkstenī, apskatos uz loga pusi, kur neko nevar redzēt [loģiski, jo ciet žalūzijas [jā, 2.stāvā]]. Izdomāju, ka ir mākoņi, neko nevarēs tāpat redzēt un noslēdzu modinātāju. the end.
Tagad nekas cits neatliek, kā gaidīt nākošo. 2117, here i come!
Un stulbākais ir tas, ka es kaut ko sapņoju, bet neatceros ko. That is always sad.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru