Ziemassvētki!

Jēīj, arī te snieg!

Q: Es vēl neesmu aizgājusi gulēt vai arī esmu jau piecēlusies?
nē, nu, nopietni, es pati vairs nesaprotu.
un sniegs un miegs veido atskaņas. wow. good job, brain! nē, nopietni, nav tik sūdīgi priekš 5iem rītā.

ārā tik smuki!

Kārtējā Dzimšanas diena.

Paranoja un tā.

Pirms 10min izgāju ar Čūčū ārā.

Staigāju pa sētu. Vecāki jau aizgājuši gulēt. Gaisma deg tikai 2. stāva koridora logā. Stāvu starp savu un Harija Potera māju. Ārā apmācies, mēnesi neredz, kluss. Brilliant idea, Elza, mēģini sev piebiedēt sirdstrieku! Ok! Sāku domāt, ko nez es darītu, ja tagad redzētu, ka manā 2. stāva logā kāds stāv. Ņemot vērā, ka vecāki jau sen guļ un man koridora durvis vaļā. Why stop there? Labāks varaints, ko es darītu, ja es redzētu, ka es pati stāvu pie 2. stāva loga un skatos lejā. Lieki piebilst, ka es vairs uz to logu nepaskatījos. Un te pēkšņi skaņa, dīvaina skaņa no ielas, tuvu žogam. Es, kā jau es, sabijos un aizskrēju tuvāk sētas durvīm. Stāvu tur un gaidu Čūčū. Te dzirdu no sētas puses skaņu. Vēl vairāk sabijos un ieskrēju koridorā. Saucu iekšā Čūčū, viņa nenāk. Viņa aizskrējusi jau uz garāžas pusi, lēnā garā nāk, pēkšņi sāk skatīties uz Hariņa mājas pusi un skrien uz turieni. Are you f-ing kidding me? Savācu visu drosmi [ja to vispār var tā nosaukt], izskrēju ārā, paķēru Čūčū un ienesu iekšā. Ātri aizslēdzu durvis, uzskrēju augšā. Sāku rakstīt šo un freakin' parastais telefons, kas te mūžību stāv, sāk dzindzināt. Nevis zvanīt, bet tā dzindzināt [sarm, vrb tu atceries, bet viņš jau kaut kad tā darīja, kad mēs te sēdējām]. Un es rakstu Lienai skypā, viņa man neko neatbild. Un tagad, kad es atsaucu atmiņā šos creepy notikumus viņa mani sabiedē, jo izdomā atbildēt pēc 12minūtēm.

[23:34:50] Elza: omg, i'm freaking out

[23:46:20] Liena: what? why?

[23:46:52] Elza: too slow, es jau sen būtu dead

A Fantastic Fear of Everything

What a chewy piece of cat!

That's why we can't have nice things.

Šodien mamma nopirka vāzi, kas izskatās pēc glāzes. Tāda Big Carl stilā, bet vairāk atgādina konjaka glāzi. Viņa uztic savus pirkumus un, pirms dodas atpakaļ uz darbu, saka- "Tikai nesaplēsiet!" Nu, ko, challenge accepted. Vāze/glāze mājās apmēram 5min un done. Jo mums ar tēti, redz, vajadzēja zināt, cik apmēram litri tajā iet iekšā. Jo bija saruna par to, kādu alkoholu no tā var un kādu never dzert. Un tā nu sanāca, ka ātri vāzei/glāzei pienāca gals. Nū, vēl es paspēju pieliet čību ar ūdeni un noliet visu grīdu. Un tas bija classic Elza moments. Stāsts stāstā- es pārleju no vāzes/glāzes ielieto ūdeni 3l burkā, jo tētis neticēja manai mērglāzei un man vajadzēja pierādīt, ka tur ir 3l iekšā. Un es leju to ūdeni, daļa līst burkā un otra daļa līst man uz kājas. Un es leju un nesaprotu, kā man var līt uz kājas, ja nekur neiet pāri, es tik turpinu liet un nekas nelīst pāri, bet ūdens turpina līt manā čībā. [also šis notika vēl PIRMS glāze/vāze tika saplēsta un tā arī palika noslēpumā tīts]. Un ja kādu tas interesē, es vismaz uzvarēju! Un nevajag liet tur vairāk kā 3l iekšā un tad mēģināt celt aiz maliņas, you're are gonna have a bad time!

Un es tikai šodien apskatījos, kādi rīt seriāli un zini kādi ir? NEKĀDI! freakin' nothing! I don't  get it, viņi negrib Pateicības dienā skatīties awesome seriālus? Oh, 'merica!

Un vēl es gribēju piefiksēt savu augļkoki bez lapām ideju. Tikai tāpēc, ka man slikta atmiņa.

So intense.

Vakar 409. ļoti daudz sasmējās. Pat vairāk nekā parasti. 

Te es gribu sev atgādināt, ka man jāspastāsta joks par suitu sievām un Čehslovākiju, kā arī par gay horse [kam nekāds sakars nav ar vakardienu, bet šodien izlasīju], katrā ziņā kārtīgi sasmiešos pati , kad mēģināšu pārstāstīt, kā jau parasti.

Enīvej. Tā, nu guļam, guļam, te pēkšņi kaut ko sākām par Ugunsgrēku runāt, beigās tas noveda pie 101 veida kā mēs varētu cita citu pa nakti nogalināt. Un jāsaka, ka ļoti patīkami pa nakti runāt par dažādiem slepkavības izdarīšanas veidiem, īpaši, kad tu esi viens no potenciālajiem upuriem. Kā arī jāsaka, ka ļoti bīstamā istabā dzīvojam, vai vienkārši ar ļoti bīstamiem cilvēkiem kopā, jo bija daudz inovatīvu nogalināšanas veidu. Sākot jau ar ierasto noduršanu ar dažādiem objektiem, sākot ar parastu nazi, dakšu un spoguļa lausku, turpinot ar izmešanu pa logu, nosišanu ar grāmatu, atcetona ieliešanu acīs, dažāda veida nožņaugšanām (šallēm, ar aizskaru metāla stangu u.c.) un beidzot ar sadedzināšanu, jo, prieks un laime, mums istabiņā ir degšķīdums un ogles. Vienīgais, ko mēs atmetām bija sasaldēšana līdz nāvei, jo mums pārāk maza saldētava un tā īsti neko arī nesaldē. Katrā ziņā visas nosmējāmies līdz asarām, nogurām no smiešanās un mēģinājām iet gulēt otro reizi.

Miers, klusums, pēkšņi ierejas gaitenī kaut kas. Miers. Atkal kaut kas ierejas.

E: Tur suns rej?

M: Nē, tā ir Zane Kalniņa [vārds un uzvārds mainīts, bet izrādās, ka ir tāda meitene, kas māk riet kā suns, acīmredzot man par to bija jāuzzin ap vieniem naktī]

Visas: HAHAHAHAHAHAHAHHA!

Un tad Žastīn arī sāka stāstīt, ka viņa māk riet kā suns un atkal bija smieklīgi. Man, protams, bija roņa impression un vēl bija jāņaud visām. 

Pēc tam jau kaut kā aizmigām. 

No rīta konstatējām, ka visām bijis baigi labais miegs. Tagad jāsāk baidīties ar ko man te jādzīvo kopā.

Šodien ar Žastīn bija sacensības, kura ātrāk pārģērbsies mājas drēbēs. Mani pievīla zābaki, kas bija jāšņorē. Izdomājām, ka šo vajadzētu pārcelt uz rītiem, bet kāda iespēja? Nu, nekāda. Nebūsim jau tik naivi.

Un šodien vēl paspējām apsmiet mūsu pilsētu moto, kā arī Daugavpils moto, kas ir Mana pils- Daugavpils! I know, right! Hilarious! Ak, Daugavзамоk!

Labi, viss. 

Kaut kad nesen lasīju savu pirmo sapņu un tādā garā kladi, kas pirms 4 gadiem rakstīta, neatcerējos tur gandrīz neko no notikušā. Tad izdomāju, ka es varētu sākt rakstīt dažādus notikumus, tāpat pēc tam neatcerēšos, bet vismaz liksies, ka dzīve bijusi interesantāka.

Ceru, ka nebūšu pēc pāris gadiem aizmirsusi, ka šodien uz ielas izglābu zīdaini... Nē, divus! Izglābu divus zīdaiņus!