Temple of Venus

Šodien devāmies mazā pastaigā. My fellow latvian Lizete izdomāja, ka mēs varētu doties apskatīt vietu, kas kartē apzīmēta ar sarkanu punktiņu un atrodas nekurienes vidū. Tā kā diena šodien pagadījās saulaina un bez lietus savācāmies [šoreiz 4, jo vairākums aizdevās uz Notingemu, kur mēs bijām jau] un devāmies tik nezināmajā virzienā, kas ir pretēji mūsu mīļajiem food and stuff veikaliem.

Labi. Tātad, sākām iet, iet, daudz british māju, ļoti fluffy kaķis!!!!!, māja, māja, žogs, žogs, strupceļš, lielceļš. 

Tad šitā bilde.

Tad šitā, kur tuvojos krustojumam un steidzinu pārējos, jo zaļais.

Tad kaut kādā veidā šitāda bilde tapa. 

Te es māju. I'm very polite!

Also cilvēki šeit ir ļoti suicidal un šķērso ceļus kā vien patīk. Es kā jau es, gaidu pie sarkanā. Un tad cilvēki otrā ielas pusē uz mani kliedz un liek man skriet zem mašīnām. Vai arī šajā gadījumā- apsmej mani un fotografē.

Tur sarkanais deg, lai arī spīd saulīte un izskatās, ka zaļais. 

Tikām līdz vietai, kur tāda smuka muižiņa, kuru sazin kāpēc, neviens nebija nobildējis. I mean, c'mon, 4 cilvēki ar fočīgajiem un to neviens nenobildē. Nu, labi. Tātad tur ir tā muižiņa un vārti. Vārti vaļā, bet rakstīts, ka private property. Bet mēs zinam, ka mums jāgriež pa labi iekšā ir. Oh, well, it kā cilvēki apkārt nebija, gājām tik iekšā. 

Vienu brīdi mums sāka likties, ka esam kaut kādās lamatās un tiksim ieslēgti mūs mēģinās nomedīt.

Ceļā uz templi, very excited. Visiem rokā fočīgie.

Sāka palikt siltāks! Saulīte parādās. Also templis. Kurš ir reāli pļavā. 

Un ceļš kalnā, prieks par pavasarīgo laiciņu un saulīti!

Too slow, you are not going to Paris!

Žogs, žogs, žogs. Tuvāk netikām.

Uzkāpjam kalnā, bet jauks žogs ap templi un ciet. Tā kā vilšanās, jo šis bija tuvākais, cik tam varēja piekļūt.

Tālāk izdomājām, ka iesim tik taisni uz priekšu, jo google maps mums teica, ka tur var iziet pa tādu kā aplīti uz pilsētu, lai nebūtu jāiet pa to pašu ceļu atpakaļ. Un laiks bija tik smuks, ka visi bijām par.  Un tad tur bija lauks, kurš bija vienkārši zirnekļu tīklos ietīts un saule spīdēja un vējš uzpūta un visi tie zirnekļtīkli tik smuki kustējās visu laiku. Grūti aprakstīt, vēl grūtāk nofotorgafēt, tāpēc ieteicu visiem to take a mental picture and save it forever. I did. 

Tālāk gājām un bija putni daudz. Vismaz ļoti dziedāja, bet visi no mums aizmuka un nevienu neredzējām. Nu, vienu. Kurš bija miris un ļoti dīvaini kokā uzdūries. Yes, you are welcome for that image! Bet kā kompensāciju, lūk, mīlīgs beee. Vienu brīdi man palika bail, jo mēs, kā jau nopietni augstākās izglītības saņēmēji, sākām runāt aitiņvalodā un viņas visas sastinga un vnk sāka uz mums skatīties un iet tuvāk žogam. Un šitiem bija ragi, lai arī aita ir vienkārši staigājošs mākoņdzīvnieks, man bija bail. Classic. 

Tālāk bija ūdenstilptne un saulīte. Also to visu pavadīja sajūta, ka mēs tūlīt kādai mājai pagalmā ieiesim un ar to mūsu ceļš beigsies. Jo sāka vairāk atgādināt laukus un mājas parādījās. Cilvēku gan nebija nekur.

Gandrīz civilizācija, bet tomēr neviena cilvēka.

Mums jau sāk likties, ka esam sētā iekšā. Jo tālāk mūs sagaida traktori un visādi citādi pričindāļi. Un mistiski dubļi.

Un tur normāla siena kaudze

Ā, un tad tur bija govis. Un bullis. Un bullis atkal mani sabaidīja, jo viņš vnk tik biedējošs. Ar visu to riņķi degunā un melns un tāds kluss novērtotājs. Arī tas, ka Lizetei bija sarkana jaka, nepalīdzēja man. Lai gan tad vismaz skaidrs pirmais upuris. 

Nu, pasaki, ka nav biedējoši, ka viņš tā visu laiku vēro. Un vēl fakts, ka mēs bijām strupceļā, jo vārti bija ciet. Bet atpakaļ jau neiesim. Leksim tik pāri. Sure, why not!

Tā, nu, lecām pāri. Smieklīgākais tas, ka tieši tad, kad mēs kāpām pāri, brauca 2 riteņbraucēji, kas bija pirmie cilvēki, ko mēs pa visu to laiku tur redzējām. Labi gan, ka viņi bija brīvības pusē, nevis lauku sētā. 

So that happened.

Pēc lēciena pār sētu mums priekšā bija šis nemaz ne creepy, bet noteikti creepy ceļš. Kur pāris riteņbraucēji pabrauca mums pretī un mēs sapratām, ka esam uz pareizā ceļa. Un bija tik smieklīgi, kad mūsu 2 metrīgais vācietis, gribēdams blend in, sāka sveicināt pirmo riteņbraucēju un iznāca tas super creepy un smieklīgi, ka grūti bija izsmiet. Nabaga riteņbraucējs un viņa mazā meitiņa, scared for life.

Šis ir tas ceļš.

Veiksmīgi tikām līdz uni un tad izdomājām, ka jāiet uz veikalu. Jo man vajadzēja ūdeni un maizi, kā arī tunci, jo visu dienu sapņoju par tiem garšīgajiem tunča salātiņiem. Bijām tā jau nostaigājušies, bet tā kā mani kontrolē vēders, aizgāju uz tālo veikalu. Un lielākais fail, atnākot mājās, sāku smērēt maizītes, un izrādās, ka tas nav pareizais tuncis. Lai gan arī labi garšo, bet that's not the same! 

Un man kājiņas piekusušas, miedziņš nāk un vari ofišal iet gulēt, jo ir vēls! Jeij! 

2 weeks notice ir filma tāda

Un ir pagājušas 2 nedēļas kopš es esmu šeit.
Vakar bija mūsu international piecinieka weekiversary, ko nosvinējām, skatoties nereāli interesantu futbola maču. Ha ha ha ha, right! 90min viņi dzenāja to bumbu, lai beigtos 1:1. C'mon, people, get a life!
Nu, tāpat neviens no mums neskatījās, bet pubs bija tik pilns un skaļš. Pēc spēles, kad vairākums tur izklīda likās, ka tūlīt slēgs ciet, jo tik tukši bija.
Labi, jāiet uz veikalu pēc food and stuff.

Cheers, mate!

Labdien!
Aiz loga snieg sniegs. Bet nekas uz zemes nepaliek. So that's sad. Man patīk sniegs. Bet man patīk arī staigāt kedās februārī. Tā kā esmu mazliet on the fence.
Pirmdien te bija arī sniegs, kas pat uz zemes bija. Bet pāris stundas tikai un es paspēju nogulēt. Nu, ne gluži. Es pamodos ap 9iem, izlasīju facebookā, ka snieg. Jā, tagad es jaunumus uzzinu facebookā, tādi laiki pienākuši. Biju vēl gultā, pabāzos ārā pa logu. Jā, sniegs ir [nu, galīgi jau maz un tā], bet ir. Tad ielīdu atpakaļ gultā un izlīdu pēc tam 12tos. Sniegs vairs nebija.
Ā, nu, jā. Biju ar vēl pāris erasmus biedriem uz Notingemu. You know, pilsētu, kuras mežos Robins Huds esot skraidījis apkārt. Devāmies tikai 5, es, my fellow latvian Lizete, Paula no Somijas, Chris no Vācijas un Beni no Austrijas. Diena jau iesākās lieliski, lija lietus! Vienīgais, ko mēs negribējām. Oh, well. 10:15 bija buss, laicīgi bija jāceļas un es vēl līdz kafijai, kas bija ap kādiem 11:30, nebiju īsti pamodusies. Pašā Notingemā it kā nelija, bet tomēr bija apmācies un bija kaut kas starp miglu un lietu, kad tu nevari saprast, kas notiek un ko darīt ar savu dzīvi. Tātad sākām ar kafiju, nosēdējām kafūzītī stundu. Un tur bija Latvijas baloži. Viņi tur čilloja pa supermārketu. Jo te campusā ir tikai supermega resnie baloži, kas ir reāli smieklīgi. Īpaši, kad viņi skrien. Ir sava burvība tajā, kad resns putns mēģina paskriet.
Moving on.
Pēc kafijas es biju mazliet hyper un pamodos. Devāmies uz pili un sameklēt Robina Huda statuju. Atradām veiksmīgi. Tur bija diezgan smuki. Ja neskaita, ka Robinam Hudam bija uz bultas kaut kāds adīts sheesh virsū. Samērā daudz tūristu bija. Un tur tapa mana mīļākā tās dienas bilde. Paparaci bilde, kur es skatos uz sienu. Un apkārt kaut kādi random strangers fotografē statujas. Bet es tik skatos uz sienu. I'm very deep.

Pēc skatīšanās uz sienu, devāmies mazā aplītī pa rajončiku, kas bija tīri tā neko. Vienas mājas sētā bija sarkanā telefonbūdiņa, citu māju pagalmos es neredzēju iekšā, jo bija augsti žogi, nevienas mājas pagalmā nebija suns. Pēc pastaigas izdomājām, ka gribam ēst. Sākām meklēt vietu, kur paēst. Pēc 40min meklēšanas sāka pa īstam gribēties ēst. Tad paēdām. Nebija garšīgi. Vienīgais, kas man te reāli garšo ir cupcakes, kas ir tik saldas un treknas, ka liekas, ka tu esi apēdis pus paciņu sviesta. Kas arī reāli ir tā, jo tām ir sviesta krēms, kas man nekad nav sanācis. Pēc tam izdomājām, ka vajag nelielu shopingu uztaisīt. Atstājām puikas alu dzert un meitenes devās iekarot veikalus. Can we be more stereotypical? I know! Bet bija mums kādas 1,5h laiks, atradām vienu lielveikalu, kas izrādījās the worst. Nekā tur nebija. Savā lielajā šopingā es dabūju 2 laundry bags, score! Jāsaka, ka cilvēku gan veikalā netrūka. Nereāli daudz, nevarējām saprast, kas notiek. Arī veikalu ieliņas bija pilnas ar cilvēkiem.
Pēc neveiksmīgā šopinga, devāmies meklēt Anglijas vecāko pub. Atradām. Iegājām, ļoti mīlīgi. Atgādināja kaut kādu rūķīšu mājvietu, tik šaurs un piemērots tieši mana auguma cilvēkiem. Bija samērā smieklīgi skatīties, kā 2m vācietis mēģināja tur manevrēt. Tur mēs ilgi nepalikām, jo tur bija tik pilns un šaurs un nepiemērots vairāk par 3 cilvēkiem. Devāmies meklēt citu krodziņu, to gan netrūka. Ātri atradām. Bija domāts izdzert vienu alu un aidā mājiņās. Nosēdējām gandrīz 4h. Gadās.
Atpakaļceļā tik izlemts, ka vakarā pasēdēsim pie Lizetes kojās. Paņēmām food un drinks, mierīgi pasēdējām. Paklausījāmies pārāk daudz Ramšteinu. Bet vismaz nebija tuc tuc vai dubstep. Lai gan tas man netraucēja nīdēt ik pa laiciņam.

Te vēl dažas bildes no Notingemas.

Ai, un šī man arī patika.

Šodien man brīvdiena. Kā jau visas 3dienas man būs. Bija atnācis viens vīrietis, kas skatījās, vai fire alarms strādā. Visiem te bijuši fire alarm izmēģinājumi. Pārsvarā 7os no rīta. Man vēl nan bijusi. Es jau gaidīju šorīt, jo man brīvdiena kā nekā, tas būtu tikai loģiski. Par brīnumu nebija.

Un tas fire alarm kungs man teica, ka es neesmu īsta studente, jo man esot ļoti kārtīga istaba! Man! Can you imagine! Bet es ticu, jo man te nav mantu daudz un grūti kaut kā piemēslot ar neko. Bet tā kā mani kaimiņi vēl tur durvis vaļā un es varu viņu istabās redzēt, holly crap, cūku kūtis. Nav brīnums, ka mums virtuve ir šitāda. Bet viņš teica, ka pirmā stāva virtuve esot health hazard. Man bail iedomāties, kā tur izskatās.
Vēl man visu laiku miegs nāk. Un somiem nav vārds priekš "please". Zied narcises te. Un visi joprojām turpina būt neciešami laipni. Sniegs arī turpina snigt. Es vairs neatceros, ko es gribēju teikt. Mana atmiņa galīgi nav uzlabojusies.
Nu, kaut kā tā man iet. Izrādās, ka esmu jau gandrīz 2 nedēļas te. Neliekas, ka tik ilgi.

Nekā interesanta

Sveiki!
Tātad, izrādās, ka divas dienas nekas te nav rakstīts. Oh, well.
Par 4dienu +/- te rakstīju.
5dien aizgājām uz mūsu fakultāti, kur tikāmies programmas vadītāju [sheesh, es pat īsti nezinu, kas viņa skaitās]. Enīvej, pati fakultāte tāda maziņa, bet svaigi renovēta un man jau likās diezgan fancy pants. It kā 2 stāvi ir, bet tā kā pirmais stāvs skaitās ground floor, tad reāli pirmais stāvs ir priekš manis 2. un reāli ir 3 stāvi. 3 datorklases, divas tādas palielākas un viena tāda mazāka. Un forši ir tas, ka mēs tiekam tajā fakultātē iekšā 24h, jo varam ar savām student id atslēgt durvis fakultātē un datortelpās. So that's pretty cool. Par mācībām neko īpašu nesarunājām, jo pirmajā nedēļā mēs tā kā piestaigāsīm pie tām lekcijām, ko gribētu un tad reģistrēsimies tur, kur gribam.
Pēc tam devāmies pēc mūsu student id, kur izskrējām 3 dažādas ēkas, jo katrs mūs sūtīja vienu māju tālāk, izņemot priekšpēdējo vietu, kas mūs sūtīja pus campus tālāk.
Tad gājām pēc segām pie mūsu latviešu palīdzes un viņas vīra [viņš vietējais], kas mūs savāca no lidostas un palīdzēja atrast mūsu naktsmītnes. Viņa agrāk bijusi pasniedzēja šeit, pati no Latvijas, nezinu, cik ilgi jau dzīvo šeit. Aizgājām pēc segām, bet dabūjām arī traukus un dvieļus. Tā kā tā kārtīgi aptīrijām. Viņiem 2 kaķi bija, viens siāmietis Rūdolfs, ja nemaldos un viena ruda kaķenīte, kurai 11 gadi. Dīvainā kārtā par kaķiem es atceros vairāk nekā par cilvēkiem, kas te ir. Moving on. Tas kaķis bija so cool un mīlīgs, i miss my cat. Es teicu, ka ņemšu to kaķi arī līdzi, bet to viņa man neļāva ņemt. Te vispār dzīvniekus neredz uz ielas. Vienu melnu kaķi capus'ā redzēju un vienu suni pie saites pilsētā. That's it. Ejot gar privātmājām sētās neredz suņus, tas man liekas dīvaini.
Ok, nesām mantas mājās, protams, sāka lietus līt. Aiznesām mantas, gājām uz tālo, tālo veikalu. Jāpiemin, ka man jau pirms tam mugura sāpēja. Nu, neko. Veikalā neko jēdzīgu nesapirkām, vismaz es nē. Es vēl tad jutos reāli slima un mans kakls mani nogalināja. Un te it kā stuff visāds ir, bet kaut kā negribas ēst. Viss tāds super fake liekas. Pagaidām arī maize un jogurti un candy ir bijuši tādi negaršīgi. Un es neesmu nekāds fancy pants, kad runa iet par ēdienu. Un te es domāju, ka neesmu īpaši izlepusi. Nesām smagus maisus un lietus tik turpināja līt.
Biju apskatīt Lizetes kojas, kas nemaz nav īpaši tālu no manējām. Viņai sanāk 1. stāvā un īstenībā es viņas kojas varu vieglāk atrast par savējām. Es uz savām kojām katru reizi pa jauniem ceļiem nokļustu, so that's fun. Vienmēr tāds piedzīvojums doties atpkaļ uz mājām, jo nezinu, vai atradīsi vispār. Fun times.
Mani dzīvokļa biedri joprojām durvis vaļā tur. Hate that. Vakar viņi skatījās kaut kādu sportu. Un virtuve ir vnk ūber īū. Tāda cūcīga.
Šorīt cēlos 8os pēc šī laika, jo jau laicīgi eju gulēt pēc šī laika. Izklausās, ka tagad tikai pirmā rosība no citiem iedzīvotājiem šeit. Es jau paspēju nomazgāties, paēst un paskatīties seriālus. Also maniem tuvākajiem kaimiņiem bija 2 jēlas olas pie durvīm uz zemes izšķaidītas, tāpat viena pie ārdurvīm. Es iegāju gulēt ap 12tiem un tad bija tīrs koridors un dīvainā kārtā neko nedzirdēju pa nakti. So, that's interesting.
Vēl es nezinu, kas man īsti kaimiņi ir, jo tur regulāri istabiņās kādi 6 cilvēki sēž [durvis vaļā, protams] un es negribu iet runāt ar 6 svešiniekiem vienlaicīgi. Also man ir paraonoja, ka es automātiski nepasaku- I'm new, I just moved here from Africa. That movie ruined me.
Vakar visu dienu dzēru tējas un tā kā gulšņāju.
Šodien doma iet uz veikalu pēc čipsīšiem, bet tāds nesmuks vējš.
Un par ko vēl es varētu pažēloties? Par gultu, man liekas, ka man grīda uz kuras ir paklājs, ir daudz mīkstāka.
Un kā jums iet?

Forever young? Tikai ne Ance!

Daudz laimes! Lai tev vēl labāks paint skills par mani! Ko vairāk vēlēties? Ja nu vienīgi nebūt tik vecai.