Ui.

Ups, kaut kā pārāk sen nekas nav rakstīts. Parasti jau tas būtu tā normāli, bet daži interesanti notikumi ir bijuši tomēr manā dzīvē. Labi, interesanti varbūt ir oversell.
Sliktās ziņas- mana atmiņa nav uzlabojusies. Es jau kopš Oskariem mēģinu atcerēties vienu dziesmu, kas ir it kā klasiska, bet tajā pašā laikā who knows. Un es pat nevarētu uzzīmēt. Lai gan kaut kur man tajā galvā tā ir, i can feel it. Un iedomājies, cik neērti tev tagad mēle mutē stāv. Yeah, you are welcome! Šito es vakar pirms aizmigšanas iedomājos, not the best thing to do. Un tad izdomāju, ka šis būs jāpasaka naktī maniem Londonas biedriem, kad mēs gulēsim. Kāds ļaunums manī! Šonakt slikti gulēju, nevarēju aizmigt un tad ap kādiem 2, mans kaimiņš un vēl kas tur atnāca no ballītes, klubiņa vai kur nu viņi bija. Labākais tas, ka viņi tik skaļi runā un klauvējas pie viena cita nabaga, kurš bija aizmidzis un nevarēja viņus ielaist iekšā. Protams, ka viņi ieradās, kad es jau biju gandrīz iemigusi, savādāk jau nemēdz būt. Un viņi tik skaļi, ka man tas atkal jāuzsver. Tur jau daļa aizlasās prom, kad mans aizsienaskaimiņš izdomā, ka skatīsies friends. Oh, well, nekas nav pret to, viņš skaļi uzliek un es dzirdu visu, kas man palīdz iemigt. Tāpat es bieži lieku friends pirms gulētiešanas, vai kad ēdu, kad zīmēju, kad sēžu, kad gribu kaut ko paskatīties, kad vajag fonā kaut ko, kad gatavoju un tādā garā. Ā, jā, mani sauc Elza un man patīk Friends! Skatījās viņš sēriju, kur Reičela pateica tēvam, ka viņa stāvoklī. Man patīk, ka es varu atpazīt sēriju pēc viena teikuma, ko dzirdu. The end.
Here I go again on my own nebija tā labākā dziesma, ko klausīties, kad mēģini kaut ko rakstīt! Damn it, un Don't stop believing noteikti nav labs turpinājums! Oh, well, nav brīnums, ka es visu laiku novirzos no temata. Vēlviens iemesls varētu būt arī tas, ka man nav temata.
Mani puķu bērni paaugušies, i'm so proud! Es tik daudz esmu veltījusi tiem savu laiku, atnesot no veikala un aplejot to vienu reizi. Chumbo un Lady smuki aug, bet Mr. Wolter kaut kā nepumpuro.
Jā, oskarus skatījos tiešraidē, kas te gāja līdz 5iem rītā. Fun times, ja neskaita, ka vidus daļa bija tik garlaicīga un too much singing. Bet man patik kā Sets vadīja, man vairāk atgādināja golden globes, nevis fancy pants oskarus. Argo bija paredzams, lai gan turēju visus īkšķus par Django, tā tomēr man vislabāk patika. Un Tarantino ir vienkārši too cool. Ir tādi cilvēki uz ko tu apskaties un saproti, ka tu viņus savā ziņā ienīsti, lai gan tam nav nekāda racionāla izskaidrojuma, manā gadījumā Bradley Cooper un Robert Pattinson. Es nezinu kāpēc. Cooper liekas samērā jēdzīgs intervijās, bet katru reizi, kad es viņu ieraugu, man gribas viņam iesist. Un tad ir tādi cilvēki kā Tarantino, ko tu ieraugi un vienīgais, ko tu vari teikt Abeda vārdiem- cool cool cool cool.
Bija arī oficiālā erasmus/international ballīte, kas bija samērā cool, ja neņem vērā briesmīgo mūziku. Un ar briesmīgu mūziku es domāju dance/house/tuc tuc/es nezinu, kas tas skaitās, bet kaut kā tā. Bet nekas, tas netraucēja man iemācīt running man un sprinkler vienam korejietim, kas man mācīja arī kaut kādu deju, kas iekļāva daudz kāju kustību un bija diezgan līdzīga līnijdejai, lai gan nebija tā domāts. Vēl no tā, ko atceros no tā vakara [jo tas bija pārāk sen, nevis tas otrs iemesls, ko jūs domājat!]. ā, bija smieklīgi dzirdēt kā amerikānis mēģina izrunāt manu uzvārdu, vispār nebija tik traki. Tad, oh, how the tables turned, man bija jāmēģina izrunāt viņa uzvārds, kas izrādās bija reāli polisks un arī nebija viegli izrunājams. Un iemācījos arī handshake like a bro. Vakars ievilkās līdz 4iem rītā, kas nebija the best idea, jo nākošajā rītā bija 10 lekcijas. Bija samērā briesmīgi.
Tad mums bija izbrauciens ar tvaika lokomatīvi. Jā, jā, tādu kā Ventspilī. Tikai tādu, kur var smuki iesēsties dīvāniņā un kas brauc uz citām pilētām un ciemiem. Mēs aizbraucām līdz Rothley, kas kādas 9jūdzes no mūsu pilsētiņas. Atpakaļ devāmies ar kājiņām. Sākumā bijām 9 cilvēki, 4 itāļi, 2 latvietes, 2 somi un austrietis. Bet itāļi sabijās no "aukstuma" un nekāpa mūsu pieturā ārā, bet brauca līdz citai pilsētai, lai izbaudītu izsmalcināto mcdonalds virtuvi šajā pilsētā.

Ritenis ir tik labs, vilciens arī kaut kur fonā ir, bet who cares. 

Pārgājiens bija cool. Ļoti smieklīgs un dubļains. Vienu brīdi pat bija krusa un slapjš sniegs.
Un pēc 10 stundām es turpinu rakstīt šo blogu. Oi. Laiks skrien ātri, kad tu esi es. Biju pusdienās, sarunājām par rītdienu! LONDON BABY! Tad bija smuka saulīte un es devos vienītī pastaigā. Aizgāju līdz centriņam, nopirku džemperi, kolu un superawesome art grāmatu. Tad atnācu, klausījos http://8tracks.com/myrahahmad/classical-peace, lasīju grāmatu un jutos classy as fuck. Tad man gribējās pagleznot, bet iedvesma nenāca. Noskatījos visus seriālus un vecās ofisa sērijas, uzēdu sieru, nomazgājos un here i am! Tikko iegāju tvnetā un atkal jau par to zirga gaļu. I don't get it, ko viņi tur ņemas. Zirgs jau nu galīgi nav tas trakākais, kas varētu būt/ir konservos un citos gaļas izstrādājumos. C'mon! Un ņemot vērā, ka daža laba gaļa vispār nav gaļa, nē, tas arī viss, ko šajā jautājumā gribēju teikt.

Dažas dubļu bildes. Bija atkal jālien pāri visādām sētām. 

Tātad, pārgājiens. Jā, bija briesmīgs laiks un ceļi bija neizbrienami, visur dubļi un peļķes un mums visiem smukas kediņas kājās. Bija smieklīgi. Un atkal bija jālec sētām un žogiem pāri. Es te 2 pārgājienu laikā esmu pārkāpusi vairāk žogiem pāri nekā pēdējo 10 gadu laikā.
Varbūt pie tā vainīga arī šokolādes kūka, ko uzēdām pirms iešanas Rothley pieturā, damn, tā bija labum labā šokolādes kūka. Bija sugar rush pēc tam. Pa ceļam bija arī poniji un mazu vilcienu pilsētiņa, smukas mājas un  tā. Te vēl viena kolāža.
Bijām reāli saguruši, noslēdzām gājienu krodziņā, kur bija garšīgi chips, jo frī tie īsti nebija. Un let's be british, people!
Pēc tam dienā, kas bija svētdiena. Bija domāts vēl viens pārgājiens, kur mani ceļabiedri teicās, ka nepiedalīsies, jo saguruši un tā. Es jau devos. Lai gan tas bija pirms oskariem un vienu brīdi man bija doma aiziet uz maķīti, paņem food, gulēt siltā istabiņā, ēst un skatīties neredzētās oskarfilmas. Bet Sarma mani pārliecināja, ka jāiet. Nu, es viņai liku mani pārliecināt. Tā nu es devos pārgājienā ar 18 nezināmiem, tikai redzētiem cilvēkiem, vējā, sniegā un aukstumā. Bija tikpat jautri, cik izklausās. Pirmkārt jau aizgājām pa nepareizo ceļu, jo neviens īsti nezināja, kur jāiet. Tāpēc sanāca 2h garš ceļš tikai līdz pašam kalnam un tur uzkāpjot, nevienam vairs nebija spēka un gribēšanas iet tās takas. Un ātri meklējām īsāku ceļu mājup. Vismaz sapazinos ar jauniem cilvēkiem. Iepazinos ar vienu meiteni no kanādas. Un kā noskaidrojās, viņa dzīvo ekstra laipno kanādiešu provincē un viņai briti liekas ne īpaši pieklājīgi. Es viņai ieteicu aizbraukt uz lv un paskatīties, cik laipni cilvēki tur ir. Lai gan viņa jau tik laipna, ka neko sliktu nepateiktu. Tad pārrunāju filmas ar vienu indiešu čali, kas skatās labas filmas, bet sliktus seriālus. Un mēģināju parunāt ar meiteni no Itālijas, kas ļoti slikti runāja angliski un es neko nesapratu, ko viņa mēģina pateikt un viņa man piedevām tik ļoti daudz ko mēģināja pateikt. Bija very awkward. Lai gan neviens neko īpaši nesaprata no viņas, tikai vēl viens čalis un meitene, kas arī no itālijas.

Kaut kas no bākas, kas pāri palicis, kalnā tas.

Hm, vairāk neatceros, ko es gribēju teikt. Un miedziņš uznācis, kā arī jāsakārto soma, labi, ka saraksts gatavs jau sen. Jā, to es arī darīju, sataisīju sarakstu! LONDON BABY! Excited? Hell yeah!
Hei ho!