Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis.

Un mēnesis ir laika vienība. Hint, hint. Jā, nu jau mazāk par mēnesi un būšu Latvju zemē, kur saule, pērkons un Daugava mani jau gaida.
Es vairs neatceros, kas bija pēdējais, ko es te rakstīju. ā, ok, tātad neko.
Man nepatīk debesis ārā, tātad pērkoņainas izskatās. Es jau negribu piesaukt, bet es vēl neesmu šeit dzirdējusi pērkonu! Es nezinu, kāpēc es tā izaicinu lemteni tagad. Badass!
Tātad sākšu ar to, ka šodien, skatoties Ugunsgrēku [yes, that's still happening], atcerējos par garšīgajiem vitamīniem, kas bērnībā bija. Tādi krāsaini, augļu un bija tādās kā zāļu plāknsītēs. Un ne tie pretīgie no zvirbuļa par vanagu vitamīni, nē, šie bija tādi košļājami un garšīgi. Gribu tos tagad.
Vakar neko nedarīju vispār, lai arī ārā bija saulīte, bet es novēlu vainu uz vēju, nevis savu nereālo slinkumu. Šodien gribot negribot bija jāiet uz pilsētu, jo food un ūdens beidzies. Protams, ka lija visu dienu. Un man jau lietussargs nav, vai arī jaka ar kapuci, classic inglišmen. Vēl jau forši, ka pa ceļam uz pilsētu nepietika ar lietu, bet vienai mašīnai bija jāiebrauc peļķē un totāli jānošļakstina. Fun times!
Pilsētā sapirkos visu ko tik vajag un nevajag. ū, paskat, lietussargiem 70% atlaide, davai nopērkam betmenkreklu, sure brain, you so smart!
Un man prieks, ka es nopirku kaut kad posted notes, visa istaba nolīmēta ne tikai ar maniem padomiem priekš future me, bet arī dziļiem citātiem no tādiem šedevriem kā Step brothers un Arrested Development. Ko vēl es šodien darīju? Uztaisīju zirga aci un koku. Es noteikti būtu interesants cilvēks, ja pievērstos naroktiskajām substancēm.
Man bija Arrested Development maratons, kas diemžēl bija pilns ar Charlie Brown mirkļiem

 bet bija arī viena laba sērija. Bet labāk tā nekā nekā. Ņemot vērā, ka man visi komēdijseriāli beigušies.
Nu, jā, tad bija mana nakts bibliotēkā. Mēs ar Lizeti tur rakstījām mūsu pēdējos darbus, pēdējā brīdī. Fun times. Nekad nebiju sagaidījusi saullēktu bibliotēkā. Naktī visi pārējiem studenti, kas arī mocījās, likās kā savējie, cīņu biedri. Jāsaka, ka mēs bijām aziātu ielenkumā un negribam jau lielīties, bet, jā, mēs pat dažus pārsitām. Sākām saprast, ka vajag saraut un iet mājās tad.
Tā bija mūsu mācīšanās nedēļa. Kad bija galadarbi jāraksta un tā. Bet mēs jau tik gudras, kas 3dienu izlēmām veltīt roudtripam uz Kembridžu [kā rezultātā bija nakts bibliotēkā, izrādās, ka viss ir te saistīts].
Teikšu tā- ļoti patika! Nu, ļoti, ļoti, ļoti, gribu vēl! Lai arī pats sākums nebija cerīgs, jo bija jāceļas superagri [8os, I KNOW!]. Laiks bija brrr un mācās uz lietu, mēs jau cerējām, ka Kembridžā būs savādāk, bet tās gandrīz 2h ceļā, kuru laikā lija, nekādas dižās cerības tomēr neraisīja. Un vēl man bija jāsēž aizmugurē pa vidu, like the worst seat ever. Un tad visi mani apsmēja, ka es aizmugurē sprādzējos. Un vai es neuzticoties šoferim, ko es pirmo reizi satiku tad, bet fakts, ka viņš no Austrijas, neradīja īpašu vēlmi uzticēties. Mums, kā jau īstiem tūristiem, nekāda plāna nebija. Labi, ka vismaz ceļu atradām līdz turienei. Un lai arī viss norādīja uz to, ka nebūs labi, bija tieši tik labi, cik nelabi likās, ka būs. Es vēl nezinu, kad iznāks mana filozofijas grāmata.
Bet tur tik forši! Nu, nereāli! Ja man likās, ka te brauc daudzi ar riteņiem, tad tur tāda sajūta, ka visi brauc ar riteņiem. Centrs, kur apkārt visas koledžas un baznīcas, vecās ieliņas, mazie veikaliņi, mīlīgas kafejnīciņas, skatlogi ar gleznām un visādiem smukiem brīnumiem. Tik forši! Tā atmosfēra! Man tik ļoti patika. Un tur muzeji un parki, upīte, laiviņas, tūristi un studenti. Viss tādā gaumīgā mučkulī, overwhelming. Man žēl, ka mēs tikai paspējām vienu muzeju izstaigāt, jo tur visi jau 16:30 vērās ciet. Būtu ātrāk zinājuši, būtu, būtu visus. Bet paspējām ar laiviņu izbraukt, kur gids vadāja un stāstīja par visām universitātes koledžām un vēsturi. 2. vietā ir Kebridža, otrajā. Es nezinu, ja tas nav iespaidīgi, bet man liekas pat vairāk kā iespaidīgi. Un mēs tur izložņājām arī koledžu telpas, kur nepiederošām personām aizliegts, bet mēs centāmies kā studenti blend in. Bija grūti, jo tieši viņiem bija eksāmenu periods un tāds tukšs. Un tad tu iedomājie, ka pa to pašu ceļu Ņūtons un Darvins staigājis un tā sirreāli. Vēl jau tur kaudze ar super slaveniem absolventiem, tā snobiski jau tas gids stāstīja un domāju gan, bet viņi to var atļauties. Atceroties, cik tur forši, visas sajūtas atgriezušās. Vienīgi vecākajā baznīcas ēkā bija eesh. Iegājām iekšā, jo mēs tur visur mēģinājām iekšā tikt. Un tur man reāli nepatika, nezinu, kas tur noticis bija iepriekš, bet nekas labs. Parasti, kad es ieeju vecās ēkās un pilīs, tad tāda vēstures dvesma jūtama un tu sāc domāt, kas tur noticis un viss liekas fascinējošs. Tur bija tā, ka liekas, ka tevi tūlīt nospiedīs tie augstie griesti, es tur izgāju ārā ļoti ātri. Šī tā baznīca [ok, tomēr šī nav tā, bet šajā mēs arī bijām]. Ok, now this is the evil church
Kad ar laivu braucām, saulīte spīdēja un bija ļoti ideāls laiks. Pēc tam saule turpināja spīdēt un pačilojām parkā, jo muzeji bija ciet. Sēdējām zālītē, blakus ūdentiņš, pīlītes, laiviņas, miers. Nu, feini. Un ja tas nebija jauki, tad es nezinu, kas ir!
Un vēl man visu laiku tur bija jādungo Ziemassvētku dziesmas, sākumā man visi bruka virsū, vēlāk paši dungoja un es biju uzvarējusi. Un kamēr mēs izgājām cauri kaut kādam tirdziņam, es arī dungoju un iesāku melodiju [es gan nedomāju, ka es tik skaļi dungoju], bet pārdevēja pabeidza manu melodiju. Tas arī bija jauki. Viss tur bija jauki, ja būtu bijis vairāk laika, tad būtu vēl jaukāk. Bet tā noteikti ir vieta, kur gribu atgriezties.

Pirms miedziņa.

Man nāk miedziņš, bet man gribējās arī te kaut ko uzrakstīt. Labi, man ir konkrēts stāsts. Un tas stāsts ir no manas bērnības. Ņemot vērā, ka es neatceros gandrīz neko un droši vien es drīz aizmirsīšu arī pēdējās atmiņas no savas bērnības. Es jau aizmirsu where I was going with the beginning of that previous sentence.
Tātad. Tas bija laikā, kad man bija grūtības palikt nomodā ilgāk par pulkstens 10.
Es biju augšā pie omas un es gribēju skatīties Ghostbuster ļoti, ļoti. Bet to filmu rādīja vēlu [kādos 10 vai 11]. Un es atceros, kā es mēģināju turēties pretī miegam. Un es sagaidīju filmu un filma bija super awesome. No rīta izrādījās, ka es nesagaidīju, bet nosapņoju to filmu. Cik forši ir tas? Un ne jau es sapņoju, ka es noskatījos, nē, es redzēju visu filmu, spokus un ķērājus un visu ko es acīmredzot gaidīju no tās filmas.
Un kādu dienu es jums pastāstīšu, kā man gāja Kembridžā un par all nighter bibliotēkā. Bet tagad es pastāstīšu, how excited es esmu par Arrested Development! Very!
Un es noskatījos Friday night diner, kas ir tik smieklīgs britu seriāls! Un nākošā sezona ir 2014. gadā. Yep.

-Where did you learn Chinese?
- Japan!

Motivācija un all nighter can begin.

Brīnumu laiks!

Es nekad nebiju redzējusi bibliotēkā tik daudz cilvēku pēc pulkstens 23. Manai aizstāvībai- es nekad nebiju bijusi bibliotēkā pēc pulkstens 23. Šodien es biju. Un rīt es būšu. Un ja tikpat laba procrastination turpināsies, tad arī aizparīt un dienu pēc tam un ja es šitā turpināšu es kritīšu depresijā!
Oh, library, kpc tu neesi vaļā visu nakti?
Un pa ceļam uz kojām man palidoja garām sikspārnis. Fun times!

Slinkā govs.

Nē, to es ne par sevi. Bet kā slinka govs atšķiras no parastas govs? Ko dara čakla govs? Jā, šādi un vēl tādi jautājumi manā galvā, tā kā es tikai jūs glābju no tā visa ar bloga nerakstīšanu. Pateiksieties man vēlāk!
Tātad sākšu ar to, kas notika pirms mēneša, kad ir gandrīz pēdējais ieraksts veikts. Tātad! Nu, jā, naivie cilvēki, es taču neatceros, ko es vakar darīju, kur nu vēl pirms mēneša. Un ja tu neatceries, ka mana atmiņa ir the worst, tad jāsaka- welcome to the club! Jo es to saku tik bieži, ka tā ir vienīgā lieta, ko es atceros.
Bet būtībā nekā interesanta nav. Ā, izrādās, ka te jāmācās! Kurš to būtu domājis? 
 Vēl palikuši 2 darbi un 2 eksāmeni un tad viss. Tā kā visu nākošo nedēļu atkal pavadīšu bibliotēkā. Te tā traki, ka visiem finals, tpc tur ir ļoti ekskluzīvi. Bija man arī vilšanās, kad es aizeju tur, bet man nav vietiņa, kur sēdēt. Grūti izskaidrot, cik sirreāla sajūta pārņem, kad tu izmisīgi klīsti pa bibliotēkas stāviem un mēģini atrast vienu brīvu vietiņu, kur piemesties un ļaut smadzenēm beidzot kaut kaut ko noderīgu padarīt. Es nemāku savā istabā mācīties, man te ir too much distractions.
Bet ko nu par tādiem niekiem kā mācības runāsim. Ir daudz svarīgākas lietas notikušas- The Office is over! This is it, it is so done! The end. Es jau zināju, ka būs jāraud. Jo c'mon, tas ir manā seriālu top3 un es esmu tik daudz reižu redzējusi, vismaz sērijas ar Maiklu. Tātad spoileri, ja kāds nelaimīgais iemaldījies un pamanījies tik tālu izlasīt. Bet pārējie var droši izlaist šo paragrāfu, jo te būs tikai par ofisu. Liena, es pieņemu, ka tu esi tagad vienīgā lasītāja. Sarma vēl varbūt. Anyway, lai rīt labi skrienas maratonā! Un es gribu tās švammes, tikai nelietotas. Ok, here we go! Lai arī pēdējā ofisa sezona bija diezgan sad un nebija salīdzināma ar iepriekšējām, šī pēdējā sērija bija laba. Protams, ka pirms pašas pēdējās sērijas bija retrospect sērija, kas parasti māk uz cilvēka nostaļģiju spēlēt un jau iebāž kaklā kamolu tā, ka pēdējai sērijai atliek tikai mazliet iebakstīt vēderā, lai asaras ietu pa gaisu. Taču tik jauki klausīties visus aktierus un Ricky Gervais, kā viņi stāsta par seriālu. Un rāda visus klipiņus un tu visus tos klipiņus zini no galvas, jo viņi malači un salikuši tur bija pārsvarā visu no vecajām labajām sērijām, kur Maikls bija. Pietrūka tas, ka Steve Carell nekomentēja neko un tāpēc bija liels pārsteigums, kad Maikls uzradās pēdējā sērijā! Man bija tiešam skaļš- āāā! Un asaras acis, lai arī viņš tur bija uz nepilnu minūti, bet tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Bija arī tādi storylines, kas man nepatika, bet tā kā visā visumā bija ļoti jauki un sirsnīgi, tas nesabojāja sēriju. Piemēram, Erin's mother and father, Kelly un Ryan varēja saprast, bet fakts, ka to bērnu atstāja un Nelly viņu tā kā piesavinājās, jā, jā, var jau saprast, ka tie tādi bezatbildīgi un Nelly gribēja adoptēt, bet tas robežojās ar creepy. Man patika, ka Meredith sūdzējās, ka nerādīja, ka viņa priekš PhD studējusi un visu dzeršanu uz "hei, it was college". Bija jauki, ka Stenlijs bija tik priecīgs, ka pensijā var iet. Vēl joprojām katra Stenlija prieka izpausme liek man smaidīt. Dwight un Jims draudzība bija so sweet. Un, jā, tur viss tik ļoti pozitīvi visiem beidzās un bija super cheesy, bet visi tie varoņi tik ļoti iemīlēti, ka neko citu nemaz negribējās viņiem novēlēt. Un beigās, kur viņi runā, eesh, mana salvešu paciņa dabūja trūkties šīs sērijas laikā, kā teica Dwight-  "nostalgia is truly one of the great human weaknesses...second only to the neck". Žēl, ka beidzies, pietrūks visi šie varoņi, bet, ņemot vērā, cik pēdējā sezona bija vāja, labi vien ir. Bittersweet. Tagad kad The Office un Friends are officially over, atliek tikai gaidīt Arrested Development jauno sezonu! Un, protams, Endija vārdi palika atmiņā "I wish there was a way to know you're in the good old days before you've actually left them".
Btw, banana stand bija Londonā, es to nezināju, uzzināju tikai pēc tam, kad jau bija aizceļojis atpakaļ uz usa. So sad. Ja jūs domājat, ka es nebūtu mērojusi 3h autobusā tikai, lai tiktu pie banana stand, you know nothing, John Snow!
Te bija domāts paragrāfs, kur stāstīts par kaut ko no manas dzīves un tādā garā, bet. [kurš tā beidz teikumus?] Ņemot vērā, cik ļoti es par ofisu atkal safanojos, es novērsīšos no rakstīšanas un vēlreiz noskatīšos pēdējo sēriju.
Ā, jā, es gribēju vēl pažēloties, ok, tam vienmēr laiks ir. Tātad šodien ir mammai dzimšanas diena un viņi cep dārzā šašliku un ēd visādus garšīgus labumus + ir silts viņiem Ventspilī. Un ir muzeju nakts, manas dāmas iet skatīties filmu ar Leonardo DiCaprio un pēc tam uz spēļu vakaru, kā arī ir Eirovīzija, kur var judge the hell out of everyone! Un tas viss, protams, notiek back in my motherland. Viss, kas man patīk! Nu, labi, Eurovision es varu arī te judge, bet that's not the same.

Ok, last episode of The Office again!