Es vairs neatceros, kas bija pēdējais, ko es te rakstīju. ā, ok, tātad neko.
Man nepatīk debesis ārā, tātad pērkoņainas izskatās. Es jau negribu piesaukt, bet es vēl neesmu šeit dzirdējusi pērkonu! Es nezinu, kāpēc es tā izaicinu lemteni tagad. Badass!
Tātad sākšu ar to, ka šodien, skatoties Ugunsgrēku [yes, that's still happening], atcerējos par garšīgajiem vitamīniem, kas bērnībā bija. Tādi krāsaini, augļu un bija tādās kā zāļu plāknsītēs. Un ne tie pretīgie no zvirbuļa par vanagu vitamīni, nē, šie bija tādi košļājami un garšīgi. Gribu tos tagad.
Vakar neko nedarīju vispār, lai arī ārā bija saulīte, bet es novēlu vainu uz vēju, nevis savu nereālo slinkumu. Šodien gribot negribot bija jāiet uz pilsētu, jo food un ūdens beidzies. Protams, ka lija visu dienu. Un man jau lietussargs nav, vai arī jaka ar kapuci, classic inglišmen. Vēl jau forši, ka pa ceļam uz pilsētu nepietika ar lietu, bet vienai mašīnai bija jāiebrauc peļķē un totāli jānošļakstina. Fun times!
Pilsētā sapirkos visu ko tik vajag un nevajag. ū, paskat, lietussargiem 70% atlaide, davai nopērkam betmenkreklu, sure brain, you so smart!
Un man prieks, ka es nopirku kaut kad posted notes, visa istaba nolīmēta ne tikai ar maniem padomiem priekš future me, bet arī dziļiem citātiem no tādiem šedevriem kā Step brothers un Arrested Development. Ko vēl es šodien darīju? Uztaisīju zirga aci un koku. Es noteikti būtu interesants cilvēks, ja pievērstos naroktiskajām substancēm.
Man bija Arrested Development maratons, kas diemžēl bija pilns ar Charlie Brown mirkļiem
bet bija arī viena laba sērija. Bet labāk tā nekā nekā. Ņemot vērā, ka man visi komēdijseriāli beigušies.
Nu, jā, tad bija mana nakts bibliotēkā. Mēs ar Lizeti tur rakstījām mūsu pēdējos darbus, pēdējā brīdī. Fun times. Nekad nebiju sagaidījusi saullēktu bibliotēkā. Naktī visi pārējiem studenti, kas arī mocījās, likās kā savējie, cīņu biedri. Jāsaka, ka mēs bijām aziātu ielenkumā un negribam jau lielīties, bet, jā, mēs pat dažus pārsitām. Sākām saprast, ka vajag saraut un iet mājās tad.
Tā bija mūsu mācīšanās nedēļa. Kad bija galadarbi jāraksta un tā. Bet mēs jau tik gudras, kas 3dienu izlēmām veltīt roudtripam uz Kembridžu [kā rezultātā bija nakts bibliotēkā, izrādās, ka viss ir te saistīts].
Teikšu tā- ļoti patika! Nu, ļoti, ļoti, ļoti, gribu vēl! Lai arī pats sākums nebija cerīgs, jo bija jāceļas superagri [8os, I KNOW!]. Laiks bija brrr un mācās uz lietu, mēs jau cerējām, ka Kembridžā būs savādāk, bet tās gandrīz 2h ceļā, kuru laikā lija, nekādas dižās cerības tomēr neraisīja. Un vēl man bija jāsēž aizmugurē pa vidu, like the worst seat ever. Un tad visi mani apsmēja, ka es aizmugurē sprādzējos. Un vai es neuzticoties šoferim, ko es pirmo reizi satiku tad, bet fakts, ka viņš no Austrijas, neradīja īpašu vēlmi uzticēties. Mums, kā jau īstiem tūristiem, nekāda plāna nebija. Labi, ka vismaz ceļu atradām līdz turienei. Un lai arī viss norādīja uz to, ka nebūs labi, bija tieši tik labi, cik nelabi likās, ka būs. Es vēl nezinu, kad iznāks mana filozofijas grāmata.
Bet tur tik forši! Nu, nereāli! Ja man likās, ka te brauc daudzi ar riteņiem, tad tur tāda sajūta, ka visi brauc ar riteņiem. Centrs, kur apkārt visas koledžas un baznīcas, vecās ieliņas, mazie veikaliņi, mīlīgas kafejnīciņas, skatlogi ar gleznām un visādiem smukiem brīnumiem. Tik forši! Tā atmosfēra! Man tik ļoti patika. Un tur muzeji un parki, upīte, laiviņas, tūristi un studenti. Viss tādā gaumīgā mučkulī, overwhelming. Man žēl, ka mēs tikai paspējām vienu muzeju izstaigāt, jo tur visi jau 16:30 vērās ciet. Būtu ātrāk zinājuši, būtu, būtu visus. Bet paspējām ar laiviņu izbraukt, kur gids vadāja un stāstīja par visām universitātes koledžām un vēsturi. 2. vietā ir Kebridža, otrajā. Es nezinu, ja tas nav iespaidīgi, bet man liekas pat vairāk kā iespaidīgi. Un mēs tur izložņājām arī koledžu telpas, kur nepiederošām personām aizliegts, bet mēs centāmies kā studenti blend in. Bija grūti, jo tieši viņiem bija eksāmenu periods un tāds tukšs. Un tad tu iedomājie, ka pa to pašu ceļu Ņūtons un Darvins staigājis un tā sirreāli. Vēl jau tur kaudze ar super slaveniem absolventiem, tā snobiski jau tas gids stāstīja un domāju gan, bet viņi to var atļauties. Atceroties, cik tur forši, visas sajūtas atgriezušās. Vienīgi vecākajā baznīcas ēkā bija eesh. Iegājām iekšā, jo mēs tur visur mēģinājām iekšā tikt. Un tur man reāli nepatika, nezinu, kas tur noticis bija iepriekš, bet nekas labs. Parasti, kad es ieeju vecās ēkās un pilīs, tad tāda vēstures dvesma jūtama un tu sāc domāt, kas tur noticis un viss liekas fascinējošs. Tur bija tā, ka liekas, ka tevi tūlīt nospiedīs tie augstie griesti, es tur izgāju ārā ļoti ātri. Šī tā baznīca [ok, tomēr šī nav tā, bet šajā mēs arī bijām]. Ok, now this is the evil church
Kad ar laivu braucām, saulīte spīdēja un bija ļoti ideāls laiks. Pēc tam saule turpināja spīdēt un pačilojām parkā, jo muzeji bija ciet. Sēdējām zālītē, blakus ūdentiņš, pīlītes, laiviņas, miers. Nu, feini. Un ja tas nebija jauki, tad es nezinu, kas ir!
Un vēl man visu laiku tur bija jādungo Ziemassvētku dziesmas, sākumā man visi bruka virsū, vēlāk paši dungoja un es biju uzvarējusi. Un kamēr mēs izgājām cauri kaut kādam tirdziņam, es arī dungoju un iesāku melodiju [es gan nedomāju, ka es tik skaļi dungoju], bet pārdevēja pabeidza manu melodiju. Tas arī bija jauki. Viss tur bija jauki, ja būtu bijis vairāk laika, tad būtu vēl jaukāk. Bet tā noteikti ir vieta, kur gribu atgriezties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru