Šodien oktobris.
Vakar svinējām Tīno. Trešdienas vakarā, yes, I'm too old for this. Piebeidzām visu visīti. Laikam jau savādāk nevar, visītis tomēr. Right?! Viss..ītis... RIGHT?! No? Bad joke? Nah, bad you!
Anyhow, virtuvē kaut ko spriež, laikam jāpieceļas no gultas. "Agrāk nebija pamperi, bija autiņi". Jeez, laikam tomēr palikšu gultā kādu laicņu vēl.
Ok, iešu tomēr izstāstīt savu visīša joku. Pati vismaz paspēju sasmieties par iespējamo reakciju. Classic.
Also uztaisīju krabju salātus, Liesma ēda! I knew it!
2015. gada 1. oktobris
2015. gada 31. augusts
2015. gada 26. augusts
Everests
Šodien man atgādināja, ka man taču ir blogs.
Es tagad dzīvoju Everesta virsotnē, man ir 2 new roomies un 5 bundžas zemesriekstu sviesta. #livingthegoodlife
Also izklausās, ka varētu būt labs storyline for a kids book.
Ok, dienas recap.
Vakar satiku Anety. [Kāds sakars ar šodienu? Nu, nekāds, bet arī šodiena jau īsti vairs nav šodiena. Es te nemēģinu pārlieku filozofēt, ir vienkārši pāri pusnaktij.]
Vispār man rīt, khm, khm, (I mean today) jāceļās agri. So who am I kidding? Jāiet gulēt.
Es tagad dzīvoju Everesta virsotnē, man ir 2 new roomies un 5 bundžas zemesriekstu sviesta. #livingthegoodlife
Also izklausās, ka varētu būt labs storyline for a kids book.
Ok, dienas recap.
Vakar satiku Anety. [Kāds sakars ar šodienu? Nu, nekāds, bet arī šodiena jau īsti vairs nav šodiena. Es te nemēģinu pārlieku filozofēt, ir vienkārši pāri pusnaktij.]
Vispār man rīt, khm, khm, (I mean today) jāceļās agri. So who am I kidding? Jāiet gulēt.
2015. gada 1. februāris
2015. gada 28. janvāris
Moo year turpinās
Pagaidām Moo year nav bijis tas labākais. Gribējās mazu atpūtiņu no darba un skolas, bet ne gluži šādu. Sāksim no sākuma. Bija tālais 9. janvāris, pēdējā diena šajā gadā, kad es vēl biju vesela. Izrādās, ka jau pagājušas 19 dienas. Šodien tā kā varētu teikt, ka labāk, lai gan spēka tāpat nav. Bet var jau saprast, ja 19 dienas gandrīz tikai nogulētas gultā. Labi, sāksim no sākuma. Atrast laika mašīnu būtu reālāk, nekā pašai kaut ko atcerēties, bet mēģināsim.
Pagaidām man ir mazs enerģijas uzplūdums, kas ar katru uzrakstīto vārdu samazinās.
Laikam jau viss sākās ar nelaimīgo 10. datumu, kas bija sestdiena. Neliels klepus parādījās un nejutos īpaši gucci. Nu, neko, cik nav gadījies saslimt. Neko īpaši nedomāju, tieši pāris brīvas dienas bija priekšā pirms pēdējā eksāmena, kāpēc nepagulēt un nepaskatīties seriāliņus. Suuuuuure.
Doma jau bija, ka trešdien atpakaļ uz Rīgu. Bet tā gan nesanāca. Trešdien vēl temperatūra un klepus vislielākais, kāds man jebkad bijis, knapi varēju parunāt. Nekas neatlika, kā doties pie ģimenes ārsta. Sāksim ar to, ka pie ģimenes ārsta esmu bijusi kaut kad vidusskolā, kad vajadzēja kādu ārsta zīmi un tas arī viss. Šoreiz man tiešām vajadzēja ārstu. Pieraksta man nebija, jo nebija domāts, ka būs jāapmeklē ārsts. Tā es trešdien aizeju tur. Jāpiemin, ka arī pieņemšanas laiks bija 8-12, kas ir burvīgs laiks. Ok, es ieeju uzgaidāmajā telpā un tur neviena nav, māsiņa nav, rinda ar cilvēkiem gan. Tā, es apsēžos. Pēc kāda laika iznāk māsiņa un sāk tur runāt ar kādu. Tad apskatās uz mani un nelaipnā tonī - Un ko jūs gribat? Es jau it kā gaidīju, kad viņa pabeigs runāt ar cilvēku, bet laikam jau tā nav pieklājīgi. Protams, ka es jau nevaru normāli parunāt, jo man klepus un aizsmacis viss. Viņa man prasa kaut ko par kaut kādu pacienta kartiņu par ko man vispār pirmā dzirdēšana un vispār ļoti nelaipni. Tā nu es tur nogaidīju 2h rindā, klepojot un full on temperatūru, lai pabūtu pie ārsta apmēram 10 min kabinetā. Tur atvēra slimības lapu un izrakstīja zāles, kas nebija antibiotikas. Kā jau minēju, es tiešām nevarēju gandrīz parunāt un bija visu laiku jāklepo, bet man izrakstīja deguna pilienus, jo that makes sense. Bet laikam jau it does, ja ārsts vispār pats neveic pilnīgi nekādus izmeklējumus un uz aci izraksta zāles. Tā nu es biju 2h nomocījusies tur, braucu mājās gulēt tālāk. Tavu brīnumu, deguna pilieni galīgi nelīdzēja un palika tikai sliktāk un sliktāk. Protams, ka 4dien un 5dien mana ārste bija prom un nepieņēma pacientus, 6dien un 7dien arī nē. Tā, nu, man atlika līdz 1dienai mocīties tālāk. Un te es teikšu, ka tiešām mocīties, jo tik slikti nebija bijis. Pagulēt nevar, drudzi, klepus nežēlīgs, sāp jau mugura un sāni no klepošans un liekas, ka drīz izvemsi iekšas no klepošanas. Temperatūra 38,6 vairākas dienas pēc kārtas. Beidzot pienāca pirmdiena, eju atkal pie sava ārsta. Šoreiz esmu pirmā un ārsts sāk pieņemt pēc 10min. Pieeju pie māsiņas, kas man uzbrauc, ka ārsts vēl nepieņem. It kā es skrietu iekšā pie ārsta, nevis mēģinu par vizīti samaksāt, seriously. Protams, ka vēl joprojām feeling like crap. Ieeju pie ārsta, parunāt vēl grūti un tik slikti, ka asaras acīs gandrīz. Te nu seko ārsta izmeklējums, ja jūs esat saskatījušies seriālus par ārstiem, in real life ārsti neko neklausās, jo viņi jau "no šejienes dzirdu, ka viss rūc". Un iedod nosūtījumu pie LOR'a, jo vēl joprojām, deguns jau vainīgs, ka nevaru ievilkt elpu un pagulēt nevis milzīgais klepus. Es saku, ka man visu laiku temperatūra. Viņa saka - tas jau normāli, tā kā sniegs kūst, tā arī cilvēkiem ir temperatūra. Es jau nesaku, ka temperatūra ir kaut kas nereāls, es tikai gribētu, lai kādreiz man tā temperatūra arī nebūtu. Viņa mani sūta uz rentgenu, lai degunam skatos, jo man tur noteikti ir pilns. Būtībā vienīgā vieta ķermenī, kas man pašai šķiet ok un par ko sūdzību nav. Es saku, ka man ļoti sāp sāni un mugura un tad pie viena viņa man tomēr piemet rentgenu arī plaušām. "Nu, labi, tad lai paskatās arī plaušas". Un izrakstīja beidzot antibiotikas. Jau pirmajā vakarā pēc antibiotikām likās, ka jau labāk. Otrajā dienā eju taisīt rentgenu. Tad nākamajā eju pēc rezultātiem, jo slimam cilvēkam jau tikai jāstaigā apkārt, nevis jāguļ mājās. No rest for the sick. Dabūju rezultātus savam deguna rentgenam, oh, what a surprise, galīgi nekā nav. Plaušu rentgenam, oh, snap, abpusēja pneimonija. Nu, neko, piektdien atkal jāiet pie ārsta. Vismaz par to laiku dzeru antibiotikas, kas tiešām palīdz, jo vismaz vairs temperatūra nav un klepus mazāks. Bet ir tāpat un sāns sāp ļoti. Pienāk piektdiena, drīz jau jāiet pie ārsta. Uznāk klepus lēkme un sāk tik ļoti sāns sāpēt, ka melns gar acīm un liekas, ka tūlīt jāģībst. Man jau liekas, ka es neesmu tik weak un dramatic, bet es iesteberēju lielajā istabā un saku, ka es man slikti. Laikam izskatījos biesmīgi, jo tētis uzreiz izsauca ātro palīdzību. Very fun. Atbrauca ātrie, aizveda uz slimnīcu. Paņēma analīzes un iespundēja mani slimnīcā. Tā arī netiku pēc nākošās degunu pilienu devas. Slimnīcā esmu vienu reizi gulējusi un tikai pēc operācijas, kas bija sen sen sen. Tāpēc bija interesanta pieredze.
Palātā bija jau viena meitene un tantiņa, kas bija procedūrā kaut kādā. Meitene bija diezgan draudzīga un jau gandrīz nedēļu nogulējusi slimnīcā, jutās diezgan vesela, tāpēc arī tik runātīga. Tā kā es jutos slikti, man bija pilnīgi vienalga. Pēc visām analīzēm, beidzot dabūju pretsāpju zāles un tad jau nebija tik traki. Palāta arī tāda jauna un tā. Tantiņu pārveda uz citu palātu, domājām, ka būsim divas, bet tomēr atrada viņi citu tantiņu, ko ielikt. Tā arī runātīga, es nezinu, vai es tiešām izstaroju tādus please talk to me vibes, bet viņa arī man visu laiku kaut ko stāstīja. Galīgi nav fun slimnīcā. Who knew? Pirmajā vakarā vēl sāpēja sāns diezgan un pagulēt varēju tikai uz vienu pusi. Protams, ka tieši tajā pusē bija naktslampiņa, kas tik spoža kā saule. Nevarēja jau tāpat normāli pagulēt. Zini, kā ir kad pa nakti foršas domas par dzīvi, vēl labāk, ja tu esi slimnīcā un sāc domāt par visu, kas notiek pasaulē un mēģini dzīves jēgu atrast. Un izrādās, ka modina jau 6:30, lai mērītu temperatūru. Who does that? Pirmajā rītā man bija temperatūra 34,8, kas liekas, ka ir bailīgāk nekā augsta temperatūra. Varbūt viņiem bija saplīsis termometrs, jo māsiņa neko neteica, tikai, ka nav temperatūra. Pa dienu jau bija labāk un bija 36,2. Bet atkal sāpēja sāns, tik traki, ka nevarēju ievilkt elpu un bija jāprasa, lai iedod kaut ko pret sāpēm. Un forši atkal, jo 6dien un 7dien dakteri slimnīcā nav īsti. Tā nu bija tikai standarta zāles un parastā skalojamā sistēma. Pirmdien, beidzot, sāka kaut ko darīt. Bija ultrasonogrāfija, atkal analīzes, bet neko jau atrast viņi nevar un nezina, kāpēc man kaut kas sāp. Vai, interesantākā daļa, protams, ka hospital food. Liela dažādība, katru dienu kaut kas cits it kā, bet garšo viss ļoti līdzīgi. Zupas varēja atšķirt pēc tā, kas tur iekšā peld, nevis garšas. Nekad nebiju ēdusi pupiņzupu, skābēņzupu un zivju zupu, kas garšotu vienādi. Vēl bija interesantas putras, kas bija vairāk sāļas un nevarēja pateikt, kas tā par putru. Vienu vakaru vakariņās bija auzu pārslu kaut kas. Vai nu putra, vai zupa. Īsti nevaru saprast. Es jau protams, ka ēdu visu, vismaz pagaršot es visu pagaršoju. Man lika ēst pirms zālēm, tā arī darīju. Laikam es neesmu tik izvēlīga ēdienu ziņā, food is food. Vakar no rīta taisīja vēlreiz rentgenu. Daktere neko nevarēja atrast un teica, ka laidīs mājā. Kāpēc tas sāns man sāpēja? Kuru gan tas interesē, ja vairāk tā nesāp? Gan jau. Tāda arī apmēram ir attieksme pret visu. Labi, ka kaut cik izturīga esmu, jo īsti ārstēšana jau nekāda nav, viss uz tādu - kamēr jauns, gan jau vēl var izturēt. Bet tagad arī liekas, ka visi spēki pametuši. Esmu beidzot mājās, bet spēka nav. It kā gribētos kaut ko darīt, jebko, bet pastaigājot pa māju jau nogurst. So sick of being sick.
Šis tāds super whiny ieraksts, bet c'mon, give me a break!
Pagaidām man ir mazs enerģijas uzplūdums, kas ar katru uzrakstīto vārdu samazinās.
Laikam jau viss sākās ar nelaimīgo 10. datumu, kas bija sestdiena. Neliels klepus parādījās un nejutos īpaši gucci. Nu, neko, cik nav gadījies saslimt. Neko īpaši nedomāju, tieši pāris brīvas dienas bija priekšā pirms pēdējā eksāmena, kāpēc nepagulēt un nepaskatīties seriāliņus. Suuuuuure.
Doma jau bija, ka trešdien atpakaļ uz Rīgu. Bet tā gan nesanāca. Trešdien vēl temperatūra un klepus vislielākais, kāds man jebkad bijis, knapi varēju parunāt. Nekas neatlika, kā doties pie ģimenes ārsta. Sāksim ar to, ka pie ģimenes ārsta esmu bijusi kaut kad vidusskolā, kad vajadzēja kādu ārsta zīmi un tas arī viss. Šoreiz man tiešām vajadzēja ārstu. Pieraksta man nebija, jo nebija domāts, ka būs jāapmeklē ārsts. Tā es trešdien aizeju tur. Jāpiemin, ka arī pieņemšanas laiks bija 8-12, kas ir burvīgs laiks. Ok, es ieeju uzgaidāmajā telpā un tur neviena nav, māsiņa nav, rinda ar cilvēkiem gan. Tā, es apsēžos. Pēc kāda laika iznāk māsiņa un sāk tur runāt ar kādu. Tad apskatās uz mani un nelaipnā tonī - Un ko jūs gribat? Es jau it kā gaidīju, kad viņa pabeigs runāt ar cilvēku, bet laikam jau tā nav pieklājīgi. Protams, ka es jau nevaru normāli parunāt, jo man klepus un aizsmacis viss. Viņa man prasa kaut ko par kaut kādu pacienta kartiņu par ko man vispār pirmā dzirdēšana un vispār ļoti nelaipni. Tā nu es tur nogaidīju 2h rindā, klepojot un full on temperatūru, lai pabūtu pie ārsta apmēram 10 min kabinetā. Tur atvēra slimības lapu un izrakstīja zāles, kas nebija antibiotikas. Kā jau minēju, es tiešām nevarēju gandrīz parunāt un bija visu laiku jāklepo, bet man izrakstīja deguna pilienus, jo that makes sense. Bet laikam jau it does, ja ārsts vispār pats neveic pilnīgi nekādus izmeklējumus un uz aci izraksta zāles. Tā nu es biju 2h nomocījusies tur, braucu mājās gulēt tālāk. Tavu brīnumu, deguna pilieni galīgi nelīdzēja un palika tikai sliktāk un sliktāk. Protams, ka 4dien un 5dien mana ārste bija prom un nepieņēma pacientus, 6dien un 7dien arī nē. Tā, nu, man atlika līdz 1dienai mocīties tālāk. Un te es teikšu, ka tiešām mocīties, jo tik slikti nebija bijis. Pagulēt nevar, drudzi, klepus nežēlīgs, sāp jau mugura un sāni no klepošans un liekas, ka drīz izvemsi iekšas no klepošanas. Temperatūra 38,6 vairākas dienas pēc kārtas. Beidzot pienāca pirmdiena, eju atkal pie sava ārsta. Šoreiz esmu pirmā un ārsts sāk pieņemt pēc 10min. Pieeju pie māsiņas, kas man uzbrauc, ka ārsts vēl nepieņem. It kā es skrietu iekšā pie ārsta, nevis mēģinu par vizīti samaksāt, seriously. Protams, ka vēl joprojām feeling like crap. Ieeju pie ārsta, parunāt vēl grūti un tik slikti, ka asaras acīs gandrīz. Te nu seko ārsta izmeklējums, ja jūs esat saskatījušies seriālus par ārstiem, in real life ārsti neko neklausās, jo viņi jau "no šejienes dzirdu, ka viss rūc". Un iedod nosūtījumu pie LOR'a, jo vēl joprojām, deguns jau vainīgs, ka nevaru ievilkt elpu un pagulēt nevis milzīgais klepus. Es saku, ka man visu laiku temperatūra. Viņa saka - tas jau normāli, tā kā sniegs kūst, tā arī cilvēkiem ir temperatūra. Es jau nesaku, ka temperatūra ir kaut kas nereāls, es tikai gribētu, lai kādreiz man tā temperatūra arī nebūtu. Viņa mani sūta uz rentgenu, lai degunam skatos, jo man tur noteikti ir pilns. Būtībā vienīgā vieta ķermenī, kas man pašai šķiet ok un par ko sūdzību nav. Es saku, ka man ļoti sāp sāni un mugura un tad pie viena viņa man tomēr piemet rentgenu arī plaušām. "Nu, labi, tad lai paskatās arī plaušas". Un izrakstīja beidzot antibiotikas. Jau pirmajā vakarā pēc antibiotikām likās, ka jau labāk. Otrajā dienā eju taisīt rentgenu. Tad nākamajā eju pēc rezultātiem, jo slimam cilvēkam jau tikai jāstaigā apkārt, nevis jāguļ mājās. No rest for the sick. Dabūju rezultātus savam deguna rentgenam, oh, what a surprise, galīgi nekā nav. Plaušu rentgenam, oh, snap, abpusēja pneimonija. Nu, neko, piektdien atkal jāiet pie ārsta. Vismaz par to laiku dzeru antibiotikas, kas tiešām palīdz, jo vismaz vairs temperatūra nav un klepus mazāks. Bet ir tāpat un sāns sāp ļoti. Pienāk piektdiena, drīz jau jāiet pie ārsta. Uznāk klepus lēkme un sāk tik ļoti sāns sāpēt, ka melns gar acīm un liekas, ka tūlīt jāģībst. Man jau liekas, ka es neesmu tik weak un dramatic, bet es iesteberēju lielajā istabā un saku, ka es man slikti. Laikam izskatījos biesmīgi, jo tētis uzreiz izsauca ātro palīdzību. Very fun. Atbrauca ātrie, aizveda uz slimnīcu. Paņēma analīzes un iespundēja mani slimnīcā. Tā arī netiku pēc nākošās degunu pilienu devas. Slimnīcā esmu vienu reizi gulējusi un tikai pēc operācijas, kas bija sen sen sen. Tāpēc bija interesanta pieredze.
Palātā bija jau viena meitene un tantiņa, kas bija procedūrā kaut kādā. Meitene bija diezgan draudzīga un jau gandrīz nedēļu nogulējusi slimnīcā, jutās diezgan vesela, tāpēc arī tik runātīga. Tā kā es jutos slikti, man bija pilnīgi vienalga. Pēc visām analīzēm, beidzot dabūju pretsāpju zāles un tad jau nebija tik traki. Palāta arī tāda jauna un tā. Tantiņu pārveda uz citu palātu, domājām, ka būsim divas, bet tomēr atrada viņi citu tantiņu, ko ielikt. Tā arī runātīga, es nezinu, vai es tiešām izstaroju tādus please talk to me vibes, bet viņa arī man visu laiku kaut ko stāstīja. Galīgi nav fun slimnīcā. Who knew? Pirmajā vakarā vēl sāpēja sāns diezgan un pagulēt varēju tikai uz vienu pusi. Protams, ka tieši tajā pusē bija naktslampiņa, kas tik spoža kā saule. Nevarēja jau tāpat normāli pagulēt. Zini, kā ir kad pa nakti foršas domas par dzīvi, vēl labāk, ja tu esi slimnīcā un sāc domāt par visu, kas notiek pasaulē un mēģini dzīves jēgu atrast. Un izrādās, ka modina jau 6:30, lai mērītu temperatūru. Who does that? Pirmajā rītā man bija temperatūra 34,8, kas liekas, ka ir bailīgāk nekā augsta temperatūra. Varbūt viņiem bija saplīsis termometrs, jo māsiņa neko neteica, tikai, ka nav temperatūra. Pa dienu jau bija labāk un bija 36,2. Bet atkal sāpēja sāns, tik traki, ka nevarēju ievilkt elpu un bija jāprasa, lai iedod kaut ko pret sāpēm. Un forši atkal, jo 6dien un 7dien dakteri slimnīcā nav īsti. Tā nu bija tikai standarta zāles un parastā skalojamā sistēma. Pirmdien, beidzot, sāka kaut ko darīt. Bija ultrasonogrāfija, atkal analīzes, bet neko jau atrast viņi nevar un nezina, kāpēc man kaut kas sāp. Vai, interesantākā daļa, protams, ka hospital food. Liela dažādība, katru dienu kaut kas cits it kā, bet garšo viss ļoti līdzīgi. Zupas varēja atšķirt pēc tā, kas tur iekšā peld, nevis garšas. Nekad nebiju ēdusi pupiņzupu, skābēņzupu un zivju zupu, kas garšotu vienādi. Vēl bija interesantas putras, kas bija vairāk sāļas un nevarēja pateikt, kas tā par putru. Vienu vakaru vakariņās bija auzu pārslu kaut kas. Vai nu putra, vai zupa. Īsti nevaru saprast. Es jau protams, ka ēdu visu, vismaz pagaršot es visu pagaršoju. Man lika ēst pirms zālēm, tā arī darīju. Laikam es neesmu tik izvēlīga ēdienu ziņā, food is food. Vakar no rīta taisīja vēlreiz rentgenu. Daktere neko nevarēja atrast un teica, ka laidīs mājā. Kāpēc tas sāns man sāpēja? Kuru gan tas interesē, ja vairāk tā nesāp? Gan jau. Tāda arī apmēram ir attieksme pret visu. Labi, ka kaut cik izturīga esmu, jo īsti ārstēšana jau nekāda nav, viss uz tādu - kamēr jauns, gan jau vēl var izturēt. Bet tagad arī liekas, ka visi spēki pametuši. Esmu beidzot mājās, bet spēka nav. It kā gribētos kaut ko darīt, jebko, bet pastaigājot pa māju jau nogurst. So sick of being sick.
Šis tāds super whiny ieraksts, bet c'mon, give me a break!
2015. gada 2. janvāris
Mooo year!
Man jaunā gada apņemšanās bija blogieraksts katru dienu. Tad es sapratu, ka jau ir 2. janvāris. So that all went to hell very fast.
Anyhow, ir 2015. gads! Labi, šoreiz iztiksim bez visa tās padarīšanas. Yes, we're old, yes, we're all going to die and our best years are gone.
Stāsts par vecgada vakaru. Bija burvīgs brauciens 15. trollītī. Nekas nav briesmīgāks par bezmaksas sabiedrisko transportu Rīgā. Es jau biju morāli sagatavojusies, ka man būs jābrauc tajā pārbāztajā metāla kastē. Protams, man par pārsteigumu, nebija nemaz tik piebāzts un es dabūju pat vietu, kur apsēsties. Vienīgi pieturā, kur Anety bija jākāpj iekšā, sākās kautiņš apmēram 1,5m no manis. Interesantākais bija tas, ka nebija nekādu pazīmju, ka gaidāma cīņa. Viss bija kluss. Labi, tagad tā padomājot - klusums pirms vētras. Kāvās arī viņi pie baznīcas, so very appropriate.
Tā ziema tagad Latvijā ir apmēram 2 dienas, tad arī sniegs jau bija sācis kust. Visur peļķes un slidens. Man samērā labi sanāca izvairīties no peļķēm. No parastajām peļķēm. Protams, ja ceļā pagadās peļķe, kas nomaskējusies par asfaltu, pat es neko nevaru izdarīt. Tāda pagadījās.
Tālāk ceļu pie Kimye mums aizkavēja veikals. Sapirkāmies food, kā jau mēs. Tad, apkrāvušies kā mazi ēzelīši, devāmies tālāk. Anety paņēma divus papīra maisus, jo acīmredzot viņa nav redzējusi Home Alone. Es esmu redzējusi. Tāpēc man visu laiku bija jāstreso, ka viņai izkritīs viss ārā. Labi, tā, nu, mēs ejam un es esmu stresā par tiem maisiņiem, jo es. Viss gucci, ejam, ejam, ejam. Pēkšņi paskatos un Anety gar zemi. Ledus. Protams, kā jau fancy pants, viņai maisiņā bija granātābolu sula. Tā pati, kas stikla pudelē. Sula sasitusies, maisiņš pludo un izskatās, ka Anety būtu kādam asinis notecinājusi. Operatīvi visu pārlikām vienā papīra maisiņā. Es zinu, ka es ļoti uzsveru to, ka tie bija papīra maisiņi, bet it still bothers me. Arī tas viens papīra maisiņš izturēja visu, bet tāpat. Why would you risk it?
Un tad mēs nonācām pie Kimye.
Tā kā man jau apnika rakstīt, jo gribas ēst. Classic. Te būs daži highlights, vai vismaz tas, ko es tagad varu atcerēties. Jā, drīzak tas.
2 stāvīgs ēdiena galds, kur tāpat nebija vieta visam.
Liena ar mani iedzēra visīti.
Cilvēki lieto gucci in real life conversations.
Ar Tīno lecām sniegā.
Salūts bija fantastiko. Nē, tas laikam nav īstais vārds. Vilšanās, jā, that's it.
Bohemian Rhapsody. Classic.
Taxi saukšana. Cerība. Miegs. Izmisums. Ticības zudums cilvēkos.
Sarunas par visiem aizliegtajiem tematiem.
Old people ūdens pauze pirms miega.
Eminems.
Tīna man solīja uzdāvināt dzejas grāmatu, aha, I remember, I remember that big time.
Vairāk gan neko neatceros.
No rīta bija tik ļoti slapji zābaki. Es nemaz nesaprotu, kā tik slapji var būt ādas zābaki, kur īsti nekam nebūtu jābūt tik slapjam.
Un sabiedriskais no rīta bija very gucci, tik tukšs. Patīkami. Vispār ielas 10 bija tukšas.
Braucu uz Ventspili. Ceļā noskatījos Foxcatcher. Vēl joprojām nevaru saprast, vai man patila Steve Carell tēlojums. Man jau liekas, ka nebija tik ļoti vajadzīgs tas viss makeup sheesh. Likās ļoti mākslīgi. Var jau būt, ka tāds lizardface bija domāts, bet no. Laikam vairāk nē, nekā jā. Bet pārējie bija labi. Filma way too slow, nebija vajadzīgs tas. Nu, varēja redzēt, ka mēģina ielikt visus Oskaram vajadzīgos sheesh iekšā. Bet tā jau nepavisam nebija slikti.
Preach! It's coffee time!
Anyhow, ir 2015. gads! Labi, šoreiz iztiksim bez visa tās padarīšanas. Yes, we're old, yes, we're all going to die and our best years are gone.
Stāsts par vecgada vakaru. Bija burvīgs brauciens 15. trollītī. Nekas nav briesmīgāks par bezmaksas sabiedrisko transportu Rīgā. Es jau biju morāli sagatavojusies, ka man būs jābrauc tajā pārbāztajā metāla kastē. Protams, man par pārsteigumu, nebija nemaz tik piebāzts un es dabūju pat vietu, kur apsēsties. Vienīgi pieturā, kur Anety bija jākāpj iekšā, sākās kautiņš apmēram 1,5m no manis. Interesantākais bija tas, ka nebija nekādu pazīmju, ka gaidāma cīņa. Viss bija kluss. Labi, tagad tā padomājot - klusums pirms vētras. Kāvās arī viņi pie baznīcas, so very appropriate.
Tā ziema tagad Latvijā ir apmēram 2 dienas, tad arī sniegs jau bija sācis kust. Visur peļķes un slidens. Man samērā labi sanāca izvairīties no peļķēm. No parastajām peļķēm. Protams, ja ceļā pagadās peļķe, kas nomaskējusies par asfaltu, pat es neko nevaru izdarīt. Tāda pagadījās.
Tālāk ceļu pie Kimye mums aizkavēja veikals. Sapirkāmies food, kā jau mēs. Tad, apkrāvušies kā mazi ēzelīši, devāmies tālāk. Anety paņēma divus papīra maisus, jo acīmredzot viņa nav redzējusi Home Alone. Es esmu redzējusi. Tāpēc man visu laiku bija jāstreso, ka viņai izkritīs viss ārā. Labi, tā, nu, mēs ejam un es esmu stresā par tiem maisiņiem, jo es. Viss gucci, ejam, ejam, ejam. Pēkšņi paskatos un Anety gar zemi. Ledus. Protams, kā jau fancy pants, viņai maisiņā bija granātābolu sula. Tā pati, kas stikla pudelē. Sula sasitusies, maisiņš pludo un izskatās, ka Anety būtu kādam asinis notecinājusi. Operatīvi visu pārlikām vienā papīra maisiņā. Es zinu, ka es ļoti uzsveru to, ka tie bija papīra maisiņi, bet it still bothers me. Arī tas viens papīra maisiņš izturēja visu, bet tāpat. Why would you risk it?
Un tad mēs nonācām pie Kimye.
Tā kā man jau apnika rakstīt, jo gribas ēst. Classic. Te būs daži highlights, vai vismaz tas, ko es tagad varu atcerēties. Jā, drīzak tas.
2 stāvīgs ēdiena galds, kur tāpat nebija vieta visam.
Liena ar mani iedzēra visīti.
Cilvēki lieto gucci in real life conversations.
Ar Tīno lecām sniegā.
Salūts bija fantastiko. Nē, tas laikam nav īstais vārds. Vilšanās, jā, that's it.
Bohemian Rhapsody. Classic.
Taxi saukšana. Cerība. Miegs. Izmisums. Ticības zudums cilvēkos.
Sarunas par visiem aizliegtajiem tematiem.
Old people ūdens pauze pirms miega.
Eminems.
Tīna man solīja uzdāvināt dzejas grāmatu, aha, I remember, I remember that big time.
Vairāk gan neko neatceros.
No rīta bija tik ļoti slapji zābaki. Es nemaz nesaprotu, kā tik slapji var būt ādas zābaki, kur īsti nekam nebūtu jābūt tik slapjam.
Un sabiedriskais no rīta bija very gucci, tik tukšs. Patīkami. Vispār ielas 10 bija tukšas.
Braucu uz Ventspili. Ceļā noskatījos Foxcatcher. Vēl joprojām nevaru saprast, vai man patila Steve Carell tēlojums. Man jau liekas, ka nebija tik ļoti vajadzīgs tas viss makeup sheesh. Likās ļoti mākslīgi. Var jau būt, ka tāds lizardface bija domāts, bet no. Laikam vairāk nē, nekā jā. Bet pārējie bija labi. Filma way too slow, nebija vajadzīgs tas. Nu, varēja redzēt, ka mēģina ielikt visus Oskaram vajadzīgos sheesh iekšā. Bet tā jau nepavisam nebija slikti.
Preach! It's coffee time!
Abonēt:
Ziņas (Atom)