Pagaidām man ir mazs enerģijas uzplūdums, kas ar katru uzrakstīto vārdu samazinās.
Laikam jau viss sākās ar nelaimīgo 10. datumu, kas bija sestdiena. Neliels klepus parādījās un nejutos īpaši gucci. Nu, neko, cik nav gadījies saslimt. Neko īpaši nedomāju, tieši pāris brīvas dienas bija priekšā pirms pēdējā eksāmena, kāpēc nepagulēt un nepaskatīties seriāliņus. Suuuuuure.
Doma jau bija, ka trešdien atpakaļ uz Rīgu. Bet tā gan nesanāca. Trešdien vēl temperatūra un klepus vislielākais, kāds man jebkad bijis, knapi varēju parunāt. Nekas neatlika, kā doties pie ģimenes ārsta. Sāksim ar to, ka pie ģimenes ārsta esmu bijusi kaut kad vidusskolā, kad vajadzēja kādu ārsta zīmi un tas arī viss. Šoreiz man tiešām vajadzēja ārstu. Pieraksta man nebija, jo nebija domāts, ka būs jāapmeklē ārsts. Tā es trešdien aizeju tur. Jāpiemin, ka arī pieņemšanas laiks bija 8-12, kas ir burvīgs laiks. Ok, es ieeju uzgaidāmajā telpā un tur neviena nav, māsiņa nav, rinda ar cilvēkiem gan. Tā, es apsēžos. Pēc kāda laika iznāk māsiņa un sāk tur runāt ar kādu. Tad apskatās uz mani un nelaipnā tonī - Un ko jūs gribat? Es jau it kā gaidīju, kad viņa pabeigs runāt ar cilvēku, bet laikam jau tā nav pieklājīgi. Protams, ka es jau nevaru normāli parunāt, jo man klepus un aizsmacis viss. Viņa man prasa kaut ko par kaut kādu pacienta kartiņu par ko man vispār pirmā dzirdēšana un vispār ļoti nelaipni. Tā nu es tur nogaidīju 2h rindā, klepojot un full on temperatūru, lai pabūtu pie ārsta apmēram 10 min kabinetā. Tur atvēra slimības lapu un izrakstīja zāles, kas nebija antibiotikas. Kā jau minēju, es tiešām nevarēju gandrīz parunāt un bija visu laiku jāklepo, bet man izrakstīja deguna pilienus, jo that makes sense. Bet laikam jau it does, ja ārsts vispār pats neveic pilnīgi nekādus izmeklējumus un uz aci izraksta zāles. Tā nu es biju 2h nomocījusies tur, braucu mājās gulēt tālāk. Tavu brīnumu, deguna pilieni galīgi nelīdzēja un palika tikai sliktāk un sliktāk. Protams, ka 4dien un 5dien mana ārste bija prom un nepieņēma pacientus, 6dien un 7dien arī nē. Tā, nu, man atlika līdz 1dienai mocīties tālāk. Un te es teikšu, ka tiešām mocīties, jo tik slikti nebija bijis. Pagulēt nevar, drudzi, klepus nežēlīgs, sāp jau mugura un sāni no klepošans un liekas, ka drīz izvemsi iekšas no klepošanas. Temperatūra 38,6 vairākas dienas pēc kārtas. Beidzot pienāca pirmdiena, eju atkal pie sava ārsta. Šoreiz esmu pirmā un ārsts sāk pieņemt pēc 10min. Pieeju pie māsiņas, kas man uzbrauc, ka ārsts vēl nepieņem. It kā es skrietu iekšā pie ārsta, nevis mēģinu par vizīti samaksāt, seriously. Protams, ka vēl joprojām feeling like crap. Ieeju pie ārsta, parunāt vēl grūti un tik slikti, ka asaras acīs gandrīz. Te nu seko ārsta izmeklējums, ja jūs esat saskatījušies seriālus par ārstiem, in real life ārsti neko neklausās, jo viņi jau "no šejienes dzirdu, ka viss rūc". Un iedod nosūtījumu pie LOR'a, jo vēl joprojām, deguns jau vainīgs, ka nevaru ievilkt elpu un pagulēt nevis milzīgais klepus. Es saku, ka man visu laiku temperatūra. Viņa saka - tas jau normāli, tā kā sniegs kūst, tā arī cilvēkiem ir temperatūra. Es jau nesaku, ka temperatūra ir kaut kas nereāls, es tikai gribētu, lai kādreiz man tā temperatūra arī nebūtu. Viņa mani sūta uz rentgenu, lai degunam skatos, jo man tur noteikti ir pilns. Būtībā vienīgā vieta ķermenī, kas man pašai šķiet ok un par ko sūdzību nav. Es saku, ka man ļoti sāp sāni un mugura un tad pie viena viņa man tomēr piemet rentgenu arī plaušām. "Nu, labi, tad lai paskatās arī plaušas". Un izrakstīja beidzot antibiotikas. Jau pirmajā vakarā pēc antibiotikām likās, ka jau labāk. Otrajā dienā eju taisīt rentgenu. Tad nākamajā eju pēc rezultātiem, jo slimam cilvēkam jau tikai jāstaigā apkārt, nevis jāguļ mājās. No rest for the sick. Dabūju rezultātus savam deguna rentgenam, oh, what a surprise, galīgi nekā nav. Plaušu rentgenam, oh, snap, abpusēja pneimonija. Nu, neko, piektdien atkal jāiet pie ārsta. Vismaz par to laiku dzeru antibiotikas, kas tiešām palīdz, jo vismaz vairs temperatūra nav un klepus mazāks. Bet ir tāpat un sāns sāp ļoti. Pienāk piektdiena, drīz jau jāiet pie ārsta. Uznāk klepus lēkme un sāk tik ļoti sāns sāpēt, ka melns gar acīm un liekas, ka tūlīt jāģībst. Man jau liekas, ka es neesmu tik weak un dramatic, bet es iesteberēju lielajā istabā un saku, ka es man slikti. Laikam izskatījos biesmīgi, jo tētis uzreiz izsauca ātro palīdzību. Very fun. Atbrauca ātrie, aizveda uz slimnīcu. Paņēma analīzes un iespundēja mani slimnīcā. Tā arī netiku pēc nākošās degunu pilienu devas. Slimnīcā esmu vienu reizi gulējusi un tikai pēc operācijas, kas bija sen sen sen. Tāpēc bija interesanta pieredze.
Palātā bija jau viena meitene un tantiņa, kas bija procedūrā kaut kādā. Meitene bija diezgan draudzīga un jau gandrīz nedēļu nogulējusi slimnīcā, jutās diezgan vesela, tāpēc arī tik runātīga. Tā kā es jutos slikti, man bija pilnīgi vienalga. Pēc visām analīzēm, beidzot dabūju pretsāpju zāles un tad jau nebija tik traki. Palāta arī tāda jauna un tā. Tantiņu pārveda uz citu palātu, domājām, ka būsim divas, bet tomēr atrada viņi citu tantiņu, ko ielikt. Tā arī runātīga, es nezinu, vai es tiešām izstaroju tādus please talk to me vibes, bet viņa arī man visu laiku kaut ko stāstīja. Galīgi nav fun slimnīcā. Who knew? Pirmajā vakarā vēl sāpēja sāns diezgan un pagulēt varēju tikai uz vienu pusi. Protams, ka tieši tajā pusē bija naktslampiņa, kas tik spoža kā saule. Nevarēja jau tāpat normāli pagulēt. Zini, kā ir kad pa nakti foršas domas par dzīvi, vēl labāk, ja tu esi slimnīcā un sāc domāt par visu, kas notiek pasaulē un mēģini dzīves jēgu atrast. Un izrādās, ka modina jau 6:30, lai mērītu temperatūru. Who does that? Pirmajā rītā man bija temperatūra 34,8, kas liekas, ka ir bailīgāk nekā augsta temperatūra. Varbūt viņiem bija saplīsis termometrs, jo māsiņa neko neteica, tikai, ka nav temperatūra. Pa dienu jau bija labāk un bija 36,2. Bet atkal sāpēja sāns, tik traki, ka nevarēju ievilkt elpu un bija jāprasa, lai iedod kaut ko pret sāpēm. Un forši atkal, jo 6dien un 7dien dakteri slimnīcā nav īsti. Tā nu bija tikai standarta zāles un parastā skalojamā sistēma. Pirmdien, beidzot, sāka kaut ko darīt. Bija ultrasonogrāfija, atkal analīzes, bet neko jau atrast viņi nevar un nezina, kāpēc man kaut kas sāp. Vai, interesantākā daļa, protams, ka hospital food. Liela dažādība, katru dienu kaut kas cits it kā, bet garšo viss ļoti līdzīgi. Zupas varēja atšķirt pēc tā, kas tur iekšā peld, nevis garšas. Nekad nebiju ēdusi pupiņzupu, skābēņzupu un zivju zupu, kas garšotu vienādi. Vēl bija interesantas putras, kas bija vairāk sāļas un nevarēja pateikt, kas tā par putru. Vienu vakaru vakariņās bija auzu pārslu kaut kas. Vai nu putra, vai zupa. Īsti nevaru saprast. Es jau protams, ka ēdu visu, vismaz pagaršot es visu pagaršoju. Man lika ēst pirms zālēm, tā arī darīju. Laikam es neesmu tik izvēlīga ēdienu ziņā, food is food. Vakar no rīta taisīja vēlreiz rentgenu. Daktere neko nevarēja atrast un teica, ka laidīs mājā. Kāpēc tas sāns man sāpēja? Kuru gan tas interesē, ja vairāk tā nesāp? Gan jau. Tāda arī apmēram ir attieksme pret visu. Labi, ka kaut cik izturīga esmu, jo īsti ārstēšana jau nekāda nav, viss uz tādu - kamēr jauns, gan jau vēl var izturēt. Bet tagad arī liekas, ka visi spēki pametuši. Esmu beidzot mājās, bet spēka nav. It kā gribētos kaut ko darīt, jebko, bet pastaigājot pa māju jau nogurst. So sick of being sick.
Šis tāds super whiny ieraksts, bet c'mon, give me a break!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru