Es jau neko, bet seminārs, kurā pašlaik atrodos, plānoto 4h vietā mierīgi varēja būt 1h max. I mean, kāpec man jāklausās viens un tas pats 6 dažādu cilvēku interpretācijā. Es jau saprotu, ka taisīt prezentācijas ir fun fun fun, bet klausīties to visu lauzītā angļu valodā ir sāpīgi. Es jau zināju, ka pēc kafijas pauzes jāmūk, bet mana labā sirds gribēja dot, tālu ceļu mērojošiem (? is that how you say it ?) dalībniekiem, iespēju. Bet forši tomēr atbraukt no Itālijas un 30 min rādīt onlinā, kā strādā visiem sen zināma tīmekļa vietne, vispār bold move - respect. Vienīgi no Itālijas atbrauca novembrī uz Latviju, so joke's on her.
Labi, parunāsim par more important stuff. Vakar nopirku melnu fantu, tikai tāpēc, ka melna. Nebija garšīga. Ledusskapī joprojām stāv wait for it.... chupa chups dzēriens. Vēl gaidu, kad būs garastāvoklis piedzīvojumam, tāpat ir ar to lāci konservā.
Ir klāt rudens, paspēju salikt vienu puzli, kurā kaķēni staigāja pa puzli, kurā arī virsū ir kaķēni. I know! Amazing.
Vispār vakar izsludināja dzelteno brīdinājumu, jo līst par daudz, tas protams visu iešanas uz darbu procedūru padara jautrāku. Un matu taisnošanu būtībā bezjēdzīgu, bet es joprojām to daru tik cītīgi, ka pagājušajā pirmdienā pie reizes iztaisnoju arī savu ausi. Es jums teikšu, f***** sāpīgi, vēl šodien pēdējā krevele nonāca.
Vispār es vainoju to, ka mans dators ir tik vecs, ka ērtāk ir paskatīties tv, nekā slēgt to iekšā, tādēļ arī neko te ierakstīt nesanāk. Un telefonā šis viss pasākums ir ļoti neērts, vispār nav Sāras Džesikas Pārkeres fīlings. Tagad gan es rakstu telefonā, man tomēr apkārt cilvēki, nevaru tik atklāti savu Homescapes spēlēt, kurā btw es jau esmu kādā 1500 līmenī. Un izskatās, ka es rakstu ļoti garu e-pastu, very professional.😎
🐬🐕🦄🙈 es tikai gribu pārbaudīt, vai šie rādīsies.
Vispār man Drogās jānopērk cauruļu tīrāmais, vai es atcerēšos un nopirkšu? Redz, tas jau ir GoT cienīgs cliffhanger. Pēdējās sezonas, bet still...
Kamēr mājās metam ādu un atmiņas vēl svaigas, laikam jāuzraksta atskats Gruzijai.
Tātad, mūsu ceļojums sākās 16.06., kad 5os no rīta, samiegojušies, bet entuziasma pilni, lidostā izgājām drošības pārbaudi. Un bijām gatavi mūsu 3,5h ilgajam lidojumam. Sākumā bija diezgan nepatīkama turbulence un aiz manis sēdēja bērns, kuram vienīgā izklaide bija krēsla spārdīšana, mana krēsla spārdīšana. Jau kādu nedēļu Rīgā bija noturējusies +29/30 grādi, tāpēc bijām morāli gatavi karstajam Kutaisi klimatam, kur laika ziņās solīja +32 un lietu visu nedēļu. Laika ziņas ir the biggest joke, kāpēc vispār kaut kas tāds ir vajadzīgs, ja tās 90% gadījumu nav pareizas. I mean, mēs visi varam vienkārši minēt laiku apmēram un tas būtu tas pats. Šis video precīzi parāda laika ziņas:
Anyhow, bija 11am pēc vietējā laika un mēs bijām nolaidušies David the builder Kutaisi lidostā. Lidosta maza, bet jauna, viss samērā svaigs, dabūjām zīmogu pasē un sms no Bites, ka tagad 1MB maksā 10eiro. Ok, tātad neesam vairs Eiropā. Līdz pilsētai apmēram 20km. Mūsu zīmogu tinte vēl nebija nožuvusi, kad mūs jau aplenca 5 taksisti, kas piedāvājās aizvest uz pilsētu. Un lieki piebilst, ka viss notiek krieviski. Es pirms tam lasīju, ka Bolt piedāvā savus pakalpojumus tur, tāpēc, zinot lidostu taksistus un negribot jau pirmajās minūtēs kļūt par apkrāptiem tūristiem, mēģinu ar lidostas wifi atrast Bolt auto. Protams, ka wifi neko labi nestrādā un nekādu auto nevaram dabūt. Bet tas nekas, jo viens taksists tik uzstājīgi no mums ne soli neatkāpjas, ka tālu viņš nebija jāmeklē. Nokaulējām 5 larus, kas ir apmēram 1.5 eur un taksists aizveda mūs uz mūsu bookingā atrasto dzīvokli. Jāpiebilst, ka pēc nedēļas braucām uz lidostu ar Bolt un samaksājām tieši tikpat. Ok, tātad izejam no lidostas un mūs sagaida tveice un kādi 5 klaiņojoši suņi. Hmm, nu, ok. Visur apkārt vīrieši, kas kaut ko vēro un spriež, arī taksists gados, sarunājas tikai ar K visu ceļu. Krieviski es saprotu vairāk nekā protu runāt, un man nepatīk runāt krieviski, vai runāt ar svešiniekiem, tādēļ man es īpaši neiebildu, vienkārši fakts kā tāds. Braucām mēs apmēram 30min, un visu laiku bija ты ты ты un ne reizi вы. Gandrīz bija jāpārbauda, vai es esmu redzama vispār. Bet tā visu ceļu mēģināja notirgot savus pakalpojumus, izvedīs tūrē un aizvedīs un citu pilsētu, vīnu savu ar pie reizes iedos un ko tik vēl ne. Hasleri visi tur. Ok, jāpiebilst, ka ārā bija miljons grādi un auto bija bez kondiškas. Ceļā uz Kutaisi varēja redzēt govis, kas visur staigā, vēl vairāk klaiņojošus suņus, nolaistas mājas, briesmīgus ceļus, tā kā bija mazs kultūršoks. Pilsētā situācija īpaši neuzlabojās, izskatījās, ka pirms kādiem 20-30 gadiem šī varētu būt bijusi skaista pilsēta, bet tagad viss aizlaists postā, bardaks visur, govis arī pilsētā, visi brauc un pīpina, iet pāri ceļam random vietās, nu, tāda anarhija. Veiksmīgi tikām līdz mūsu
4 istabu dzīvoklim, kas bija milzīgs. Bet no visiem piedāvājumiem izskatījās viskomfortablākais un vienā cenā ar daudz mazākiem mitekļiem, tuvu autoostai un tirgum. Mūs sagaidīja tante, kas prata krieviski gandrīz tādā pašā līmenī kā mēs, bet kam gan vajadzīgi sarežģīti salikti teikumi, ja var pateikt dažus atslēgas vārdus un viss paliek skaidrs? Bija wifi un tv ar Netflix, kur kāds jau bija skatījies Friends, protams arī pats svarīgākais un mans bff visu šo nedēļu - kondicionieris.
Bija apmēram 13:00 un mans sākotnējais plāns tika izpūst pa mūsu taksometra logu, kad vadītājs pateica, ka pirmdienās visi kanjoni un dabas parki ir ciet. Tieši dienā, kas bija domāta auto nomai un dažādu dabas objektu apskatei. Nu, ok, morāli sagrauta, mēģināju kaut kā saglābt apskates objektu apskati. Izvēlējos dinozauru alu aka Sataplia nature reserve, kas bija kādu 8km no pilsētas. Tātad varam izsaukt taxi aka Bolt, jo mums ir wifi. Izaucām Bolt, kas mūs par 8 lariem ~2.5 eur aizveda uz šo kalna galā novietot rezervātu, pa ceļam protams likās, ka mēs tur varbūt dzīvi nemaz nenokāsim, šoferis tā brauca, ka pat K bija tāds - wow. Tomēr veiksmīgi tikām galā. Mums par lielu prieku vesels bars ar bērniem un skolotājām arī svētdienas dienā bija izdomājuši tur aizbraukt. Tā kā tur ir jāiet grupās, tad mums bija tas prieks visu klausīties gruzīņu valodā. Saulē un bez ūdens staigājām par parku, kur visi objekti atradās viens par otru augstāk kalnā, staigājām ar mazu mežonēnu baru pa alu, kurā atstātas dinozauru pēdas un vienu alu kompleksu, kas bija diezgan stilīgs un vēss. Labi izgaismots un ar visiem stalaktītiem un stalagmītiem. Pēc tam varējām noklīst no bara un izbaudīt ēnu un tad ļoti iespaidīgu skatu platformu ar stikla grīdu. Ja nebūs slinkums, varbūt piemeklēšu kādu bildi. Ok, so far, bija jau ap kādiem 16:00 un mēs nebijām ēduši. Bijām gatavi doties atpakaļ uz pilsētu. Veiksmīgi dabūjām wifi paroli un gribējām izsaukt Bolt, lai tiktu atpakaļ uz pilsētu. Te arī sākās mūsu ilgais ceļš mājup. Bolts rāda, ka aizņemts. Nu, ok, ja aizņemts, aizņemts, bet kāpēc, lai svētdienas dienā ap 4iem vakarā būtu tik busy? Nu, neko, paiet kādas 10-15min, same. Hmm. ok, karsts, ēst gribas, gribam prom. Atceros, ka lasīju, ka šeit arī marshutkas brauc, googlēju un protams, ka atrod teikumu - marshutkas kursē katru dienu (YAY!) izņemot.....svētdienu. I mean, makes total sense, since 1dienās tas rezervāts ir slēgts, bet maršutnieks nekursē svētdienā, right?! Ok, nu, mēģinām atkal Bolt, pagājusi jau gandrīz pusstunda. Atkal tas pats - aizņemts. Ok, paskatīsimies, ko mums saka Yandex - auto šajā vietā nav pieejams. Hmm, ok, pamainu atrašanās vietu centrīgāk un ko tu neteiksi Bolt auto pēc minūtes būs klāt. Tātad arī Bolt uz šejienu nebrauc. Atvest mūs atved, bet savākt nevar. Tātad sākumā jau minēju, ka Bite mums paziņoja par astro summu internetam, bet izejošie zvani arī gandrīz 4eur minūtē. Nu, neko, fiziski mēs pa to kalnaino ceļu nevaram noiet saulē 8km. Varbūt fiziski mēs varētu izturēt, bet noteikti uz kādu līkumu mūs notriektu auto. Tātad zvanam taxi, mēģinām krieviski izskaidrot, kur mēs esam, bet šķiet, ka mūs nesaprot centrāle un zvans beidzas ar seriāla cienīgu cliff hanger. Pagājušas 15min no zvana un taksis nav. Nu jau es esmu gatava iet stopēt auto. Tā mēs ejam lejup no kalna un ko es pamanu, sieviete ar bērnu kāpj ārā no taksometra. Mēs skrienam pie takša, prasam, vai var aizvest. Taksists nezin kāpēc saka, ka nē, lai gan sieviete vāc mantas no auto ārā. Mēs jau ejam prom, kad tomēr taksists saka, ka varēs. Nākamā problēma - taksist nezina, kur atrodas tāda iela, kur mums vajag. Mēs sakām, nekas, galvenais, lai aizved līdz pilsētai. Bez interneta dzīve grūta. Kartē mēģinām atrast mūsu mazo ieliņu, bet nevaram, mēģinām izskaidrot, ka tur tirgus netālu un mcdonalds, bet neveiksmīgi, mūs izlaida kaut kur, kur mēs gandrīz stundu gājām un knapi atradām. Būtībā jau gandrīz bija 18 un mēs bijām nokarsuši un changry. Mēs ejam un ejam, apkārt miskaste, visur ir miskaste, kā tik ļoti var pilsētā būt miskaste, katrā ziņā ieguvām autentisku pilsētas ekskursiju. Atradām mūsu 19 grādu silto dzīvoklīti. Bijām cēlušies pirms 4iem un visas dienas laikā bija apēsts viens saldējums, tādēļ beidzot saules nogurdinātajiem bija laiks atrast vietu, kur paēst. Tā nu painternetojāmies un atradām šādas tādas opcijas, izsaucām Bolt, kur mums bija tieši tas pats šoferis. Mēģinājām atrast vietu, kas nav gluži pašā centrā un tēmēta uz tūristiem, laikam izdevās atrast. Sēdējām ārā, kur skats bija uz tukšu beķereju, iela bija remonta procesā, bet izskatījās, ka kāds pusceļā vienkārši ir padevies, noņēmi iepriekšējo segumu un sapratis, ka pārāk daudz darba. Auto pa to ielu tāpat brauca. Un jāsaka, ka ceļš tāpat tur nebija īpaši sliktāk nekā citur pilsētā. Beidzot tikām pie ēdiena un vīna, pacienāja mūs arī ar čaču, kas nebija nemaz tik slikta, lai gan es nezinu, kāpēc es gribētu dzert kaut ko tik grādīgu +30 grādos. Bet ēdiens ļoti labs, neko sliktu nevaru pateikt, kupāti yum, hinkaļi, hačapuri, salāti, viss nice, es neteiktu, ka man kinza tik ļoti garšo, bet baigi netraucēja. Vīns arī ok. Pieēdāmies kārtīgi, tad izstaigājām centrīgo daļu, kas mazliet uzlaboja kopējo skatu. Lai gan tāpat diezgan liels balagāns un tie nabaga suņi. Kad pie lidostas ieraudzīju tos klaiņojošos suņus, sapratu, ka būs skumji. Un lai cik labs būtu ēdiens, vai perfekts skats, kad tev blakus apsēžas suns, kas izskatās pēc skeleta, un apskatās tev acīs, viss iepriekš minētais zaudē jebkādu vērtību. Bet, nu, pirmā diena bija galā.
No rīta pamodos pirms 9iem un sāku skatīties internetā, ko labu šodien varētu padarīt. Te pēkšņi internets pazūd, hm, ok, bet dzirdu arī, ka vairs nav dūkoņa kondicioniera, tātad elektrība nav. Perfekti. Nu, neko, tad jau jāceļas un jāiet nomazgāties. Atgriežu krānu, ūdens netek. Aizeju uz virtuvi - tas pats. Lieliski. Ne elektrība, ne ūdens. Gāju atpakaļ gulēt. Ap 11tiem dzirdēju, ka ieslēdzas kondicionieris un līdz ar to parādījās arī ūdens. Tādēļ diena iesākās daudz vēlāk nekā būtu gribējies. Un pamanīju, ka parādījušās dīvainas pumpas un ķermeņa, mazliet uz vēdera sāniem un rokām. Ok. Izdomājām aiziet uz tirgu, kas netālu. Uz gājēju pārejas mūs gandrīz nobrauca auto, lieki piebilst, ka gājēju pārejai tur tāda rekomendējoša nozīme vairāk. Tirgus vairāk atgādināja slēgto tirgu, kas bērnībā bija populāri arī pie mums. Varēja nopirkt visu, sākot ar gucci keponiem, beidzot ar nodīrātām vistām ar visām kājiņām. Katrā ziņā interesanti. Mums laikam uz pieres bija rakstīts, ka esam tūristi, tāpēc negribējās iesaistīties pirkšanas epopejā, kuru turpina kaulēšanās, līdz kāds ir gatavs padoties. Man jau Latvijā tirgū liekas, ka nav iespējams mierīgi kaut ko apskatīties un izdomāt, kur ko pirkt, kad tev jau 10 pārdevēji piedāvā savas vislabākās un saldākās zemenes pasaulē. Pēc tirgus apskates, devāmies centrīgāk paēst, šoreiz tūristīgā vietā, kur pat runāja angliski. atkal pieēdāmies, mana porcija bija tik milzīga, ka es varēju pabarot vietējo suncīti, kas klaiņoja ap galdiņiem. Kad tu izlasi ēdienkartē chicken meatballs with new potatoes, tev nešķiet, ka tās vistas bumbiņas būs freakin' milzīgi vistas gabali ietīti bekonā. Jau no vienas šīs "bumbiņas" tu esi paēdis, bet tur šķīvī 6. Iemēģinājām arī slaveno šašliku, kas bija labs. Man šķiet, ka es nevienu desertu nepaspēju pamēģināt, jo pamatēdiens vienmēr tik daudz, ka vairāk nebija iespējams ieēst. Pēc tam devāmies braucienā ar mazītiņu un šauriņu funikulieri, kas visu ceļu izdvesa super dīvainu un neomulīgu skaņu. Labi, ka ceļš bija īss un kalna galā mūs sagaidīja bērnības lunaparks. Panorāmas ritenis izskatījās pārāk bīstams, bet vecās labās mašīnītes gan bija ok. Mums palaimējās, ka bijām 2 vien pa visu laukumu un varēja braukt, kā vien sirds vēlas, kādam tas nozīmē braukt taranējot neaizsargātus un nepieredzējušus auto vadītājus, kādam citam - izvairīties no trakiem auto braucējiem. Pēc tam iemēģinājām arī zirdziņus, kur mums neļāva sēdēt uz zirdziņiem, kas kustas. Oh, well... bija jauks skats pār pilsētu un mazs Eifeļa tornis. Vēl aizbraucām uz botānisko dārzu, kur mums vietējais suns izvadāja pa visām takām, viņš tiešām gandrīz kā gids, kā sāka mums ceļu rādīt, tā sekoja visu laiku, kamēr izstaigājām parku, arī, kad mums bija atpūta uz soliņa, viņš gulēja blakus un sāka iet kopā ar mums. Tur bija interesants koks, kurā bija maza kapella izveidota, tas arī viss. Kad gājām atpakaļ, sāka veidoties lietus mākoņi un visu vakaru zibeņoja un lija lietus. Vakarā pamēģinājām ēdienu pasūtīt uz mājām, bija jāgaida tikai 3h. Nākamajā rītā bija jāčekojas ārā un jābrauc uz Batumi, tāpēc loģiski, ka neaizgājām laicīgi gulēt.
No rīta es ar lielām bažām skrēju skatīties, vai ir ūdens. Bija ūdens. Un manas pumpas bija palikušas vairāk, daudz vairāk, tad man saslēdzās, ka tie laikam ir blusu kodumi. Tās bija kārtīgi saēdušās, ar lielāko prieku izvācāmies no dzīvokļa un devāmies un autoostu, kur bija jāatrod maršutnieks, kas aizvedīs un 150km tālo pilsētu. Un ar autoostu tur domā placi, kurā stāv kādi 20 maršutnieki, pie katra stāv pa 2 vīriešiem, kas skaļi kliedz uz kurieni brauc. Veiksmīgi atradām Batumi, nopirkām biļetes un sēdāmies iekšā. Lieki piebilst, ka kondicinoris tādos laikam ar likumu aizliegts. Tātad vecs mikriņš, pilns ar cilvēkiem, vaļā 2 logi un ārā +32grādi. Jābrauc bija 2,5h. Ja zināt, kā mikriņi Rīgā nekaunīgi brauc, tad tur daudz trakāk. Tātad pēc 2.5h saunas, bijām tikuši Batumi, kas izskatās daudz pieklājīgāk par Kutaisi. Jāpiebilst, ka Batumi ir ļoti tūristīga pilsēta, protams, ka tas neizslēdz govis nomaļākos rajonos un klaiņojošos suņus, bardaks vienkārši mijās ar jaunām ēkām. Krastmalā ceļas jaunas, milzīgas ēkas, kamēr blakus mājas, kas daudz sliktākā stāvoklī par mūsu deviņstāvenēm. Ļoti liels kontrasts. Mūsu viesnīca atradās Kvariati, kas sanāk kādus 20km no paša centra, klusākā tūristu vietā, būtībā viena no viesnīcu rindas. Vienā pusē sanāk Melnā jūra, tad strīpa ar viesnīcām un kafejnīcām, tad ceļš. Viesnīca daudz nolaistākā nekā bildēs, bet vismaz bez blusām. Palikām 4 dienas, lieki piebilst, ka nevienu reizi nebija nekas satīrīts un wifi zem katras kritikas. Bet bija jauks balkons ar skatu uz Melno jūru, kalniem un milzīgu nolaistu laukumu, kur iepriekš varbūt bijusi kāda bankrotējusi kafejnīca, bet tagad palikusi tikai miskaste. Uz balkona vaļēja mētājās kondicioniera trubiņa, pa kuru tecēja ūdens tieši uz balkona. Tajā vakarā atkal bija negaiss, uz brīdi pazuda elektrība.
Nākamajā dienā pamodos pirmā, gāju mazgāties. Deja vu, atkal nav ūdens. Izrādījās, ka ne tikai ūdens, arī elektrība. Mums ūdens boilers... arī kad atgriezās elektrība, bija jāpagaida, kad boilers uzsildīs ūdeni. Pēc tam domājām, kā tikt uz pilsētu. K pajautāja, vai viesnīca nepiedāvā auto nomas pakalpojumus. Protams, ka nē, bet ir taču čaļi, kad zina čaļus, kas kaut ko tādu dara. Pēkšņi uzrodas vīrietis, kas saka, viņam tieši stāv viens mersis, ko tikko no Vācijas atvedis, vēl ar sarkano tranzīta nr. 30 eiro dienā un aiziet. Ne prasa dokumentus, pat ne tiesības, maksā un brauc. Ok, labi, dealio. Redzot, kā brauc auto pilsētā, loģiski, ka radās jautājums - ko darīt, ja notiek kaut kāds negadījums? Uz ko mums atbildēja - a tev tiesības ir? - Jā - Nu, tad jau... ja kas notiek uzzvani man. Ok, tā, nu, mēs esam ar auto. Tagad tikai jāizbrauc cauri visai pilsētai ar offline google maps karti, bailīgu blakussēdētāju, bet mierīgu šoferi. Bijām sašutuši, ka mūs nekur nelaida pāri gājēju pārejai, nepagāja
ne 10min, kad šoferītis pats jau bija izbesījies laist visus cilvēkus ik pēc 5m, jo gājēju pārejas tur bija ļoti dāsni saliktas. Bet tie cilvēki, kurus palaida, tie bija pārsteigti un gandrīz sprintā šķērsoja pārejas. Anyhow, pēc veiksmīgas izvairīšanās no gājējiem, govīm, suņiem un dīvainiem apļveida krustojumiem, kur šoferis paziņoja "nav ne jausmas, kā te jābrauc", tikām līdz Batumi botāniskajam dārzam. Vēl viens botāniskais dārzs? Yes. Sākums nebija spožs, jo labierīcības bija caurums grīdā un pēc tam kad dāsni biju ieziepējusi rokas, izrādījās, ka, hey, atkal NAV ūdens. Atkal bija tveice, bet es nezinu, vai tas vēl jāpiemin, jo nebija aukstāks par 29 grādiem nevienā dienā. Šis botāniskais dārzs bija liels un skaists, daudz staigājām, apmaldījāmies, kāpām pa milzu trepēm. Skats uz Melnās jūras zilo ūdeni, ziedi, bambusi, Japānas dārzi, kaktusi, milzu magnolijas, nu, ļoti skaisti. Protams, kad esi maldījies bez ūdens gandrīz divas stundas, tad tev jau ir diezgan vienalga un tu tikai gribi atrast izeju, kas izrādās nemaz nav tik viegli izdarāms. Izteikti daudz sievietes parandžās, daudz grupu ar vīriešiem, kas staigā pa botānisko dārzu, ok. Tālāk kartē pamanīju 2 nacionālos parkus, kur vēl varētu paspēt aizbraukt, jo īpaši tālu neizskatījās, bet protams, ka nevienu neatradām, kad ieraudzījām norādes, ka vēl tik un tik km līdz parkam, pēc tik un tik km neviena norāde, nekur nav iespējas nogriezties, norādes zem katras kritikas. Nu, nekas, aizbraucām uz vēl vienu piejūras pilsētiņu - Poti, kur bija daudz vairāk govis un daudz mazāk cilvēku. Grūtības sagādāja tas, ka visur ceļa posmos
sanāk apdzīvotas vietas un braukt ātrāk par 60km/h nemaz nebija iespējams. Un ņemot vērā, ka govis vietām gulēja ceļa vidū, tad arī 60 jau likās par ātru.
Nākamajā dienā bija plāns braukt uz Martvili kanjonu, kas pēc google maps, sanāk apmēram 3h brauciens. Bet būtībā visi, ko mēs bijām satikuši mums jautāja, vai tur jau esam bijuši, tā kā bija jābrauc. Diena bija apmākusies, tieši radīta braukšanai. Sāksim ar to, ka sākumā google maps izveda cauri Batumi pilnīgi dīvaini un mūsu ierastais ceļš būtu bijis daudz ātrāks. Ceļš no Poti līdz kanjonam līdzinājās safari. Bija jābrauc cauri apdzīvotām vietām, kur šķiet visi savus mājdzīvniekus palaiduši pastaigāties ārā pa ielu. Bija gan govis, gan teliņi, cūkas un sivēni, gulēja bedrēs un piemājas dīķīšos, bija tītari, vistas, zosis, pīles un visiem bija pusaugu atvases, suņi visās krāsās un izmēros, kaķi bija izteikti maz, kazas, āži, visi brīvā dabā, zirgi gan bija piesieti. Kad tikām līdz kanjonam saulīte atkal spīdēja, kanjona laivu braucienā bija patīkami vēsīgi, pati kanjona taka bija ļoti īsa. Izbraucām ar laivām, kur ar mums laivā kopā brauca arī krievu tūristi, kas visu laiku taisīja selfijus. Apkārt klintis, ūdenskritumi, pat sikspārnis lidinājās, bet šie pusmūža cilvēki visu laiku selfijus taisīja. Un viņi mums sēdēja priekšā, es apskatos uz priekšu, tā redzu, ka esmu viņiem abiem tieši pa vidu bildē, kad mēģināja labāku selfiju nofotografēt vīrs, tad K viducī. Gandrīz vai beigās gribējās pateikt, lai mums ar pārsūta tās bildes. Laivu brauciens bija foršs, ūdenī varēja zivis redzēt un man nebija jāairē. Bet atkal likās, ka par īsu. Tad braucām tālāk meklēt ūdenskritumus, tavu brīnumu, uz ceļa bija norāde. Iegriezāmies pa labi uz tāda interesanta ceļa, kam jāved uz ūdenskritumiem, ceļš zem katras kritikas, milzīgi akmeni, govs pļekas mijās ar milzīgām bedrēm. Ātrāk par 15km/h pabraukt gandrīz nebija iespējams, ja gribējām atgriezt auto normālā stāvoklī, un mēs gribējām. Tā mēs lēnā garā braucām kalnā, pa šauru, briesmīgu ceļu. Norādē bija teikt, ka ūdenskritums būs pēc 9km. Pēc laika, kad likās, ka esam jau visu dienu tur vien braukuši ceļš sadalījās, norādes nebija, uzminējām īsto ceļu, braucām vēl vienu mūžību un atkal ceļš sadalījās, šoreiz ar norādi! Ūdenskritums pēc 5km. 5! Tātad bijām nobraukuši tikai 4km. Apskatījāmies uz tālāko ceļu, kas bija vienkārši milzīgi grants gabali, kur ar auto nebija iespējams tikt, vismaz ne ar mūsējo. Izkāpām ārā, ūdens krājumi bija beigušies, un arī entuziasms tikt līdz ūdenskritumiem. Mēģinājām apgriezties, kas arī nebija vienkārši, no blakus mājas tante cītīgi vēroja mūsu mēģinājumu apgriezties, bet auto uzsēdās uz akmeņiem un dubļiem, pēc kāda laika, izdevās tikt otrādi un lēnā garā čunčinājām ārā no šī elles ceļa. Mierinājām sevi ar domu, ka ūdenskritums noteikti nebija iespaidīgs, jo blakus esošā upe bija gandrīz izžuvusi. Bet, nu, tur vajadzētu pierakstīt klāt, ka izbraukt nav iespējams. Bija jau pagājis daudz laika un bija jābrauc atpakaļ, lai varētu auto atdod īpašniekam. Mājup devāmies laikā, kad govīm arī bija jāiet mājās, tādēļ tās bija īpaši aktīvas. Beigās tomēr veiksmīgi tikām līdz viesnīcai. Vakarā pastaigājām pa akmeņaino pludmali un pavakariņojām tumsā, skatoties uz zibens spērieniem tālumā. Vispār akmeņi nebija tik slikti, jo vismaz smiltis nebija visur pēc tam, kā tas parasti ir, kad pēc pludmales vēl nedēļu visur smiltis birst.
Pēdējā diena mūsu pludmales viesnīcā bija domāta, lai varētu beidzot atpūsties un neko nedarīt. Tā, ap 11iem devāmies pie ūdens un pasauļoties. Lai gan bijām pavadījuši saulē daudz laika, nelikās, ka esam iesauļojušies. Ar savu blusām sakosto ķermeni gozējos saulītē varbūt kādu 1,5h, ne vairāk. Aizgājām pusdienās ar domu pēc tam iet atpakaļ sauļoties. K saka, ka man seja sarkana, apskatos spogulī, tiešām diezgan sarkana, arī kakls, saku, ka man pietiek, neiešu vairāk. Ok, atgriežamies istabiņā, jā, arī rokas un kājas mazliet sarkanīgas. Paiet stundas, yup, vēders sarkans, viss sarkans, paliek tikai sarkanāks. Iesmērējamies ar pēc sauļošanās losjonu, viss sāk sūrstēt. Pēc vēl pāris stundām, guļam gultā, sarkani kā tomāti, viss sūrst. Vienkārši tik nereāli apdegām stundas laikā. Pagulējām diendusu, pamodāmies un jutāmies tikai sliktāk. Vakarā radās ģeniāla ideja aizbraukt līdz Batumi, tur vienā fancy viesnīcā tāds Sky bar, kur 360 skats pāri pilsētai. Ok, K izauc Yandex, jo Bolt atkal nebija vakarā pieejams. Šoferis mūs pieved pie Sky garden, mēs jau ejam prom, kad viņš saka, ka neesam samaksājuši. Bet mums tur karte pievienota, domājam, ka atkal mēģina mūs kā tūristus apkrāpt, sākam strīdēties pretī, vienīgi mūsu un šofera krievu valodas zināšanas īsti nebija tik labas, lai varētu šo situāciju atrisināt. Tad palīgā nāk vēl viens šoferis un viesnīcas darbinieks, beigās izrādījās, ka Yandex ar karti iespējams tikai Tbilisi maksāt un Batumi ir tikai iespējams izsaukt, bet jāmaksā skaidrā naudā. Bet lai to saprastu, tik ilgi gāja. Beigās viss ok, ieejam viesnīcā, es skatos uz sienas rakstīti viesnīcu nr. un kafejnīca, kas 2. stāvā. Ok, iekāpjam liftā un braucam uz to pēdējo stāvu. Durvis atveras un milzīgu, tukšu stāvu, kas ir remonta procesā. Jā, izrādās, ka Sky bar un Sky garden nav tas pats. Tā mēs esam nepareizajā vietā. Tālāk mums pastāsta, kā nokļūt īstajā vietā, taksists, kas iepriekš bija iesaistījies mūsu Yandex misunderstanding mūs sagaida ar smiekliem un saka, ka aizvedīs uz īsto. Atkal visu ceļu runā tikai ar K. Beigās tikām īstajā vietā, nu, skats pār pilsētu, galdiņš ārā uz balkona, runā angliski, K dabūja top3 karpačio, un garšīgu maizīti ar mērcītēm un wifi. Reāli pieejams wifi bez paroles. Pluss bija arī tas, ka bija tumšs un neviens neredzēja, cik mēs sarkani esam. Tālāk bija jāaiziet līdz krastmalai, kur tā slavenā Batumi skulptūra Nino and Ali, kas bija mazāka nekā gaidīju, bet, nu, check. Ā, pa ceļam, aizgājām kaut kur nepareizi un nonācām būvlaukumā, kur priekšā bija žogs. Pamanījos izlīst starp 2 žogu posmiem, K tikmēr pamanījās saplēst šo posmu, pēc tam izdevās salikt visu atpakaļ. Pēc pilsētas postīšanas un tūrisma objektu apskates, atradām taksi, kur kaulēšanās stratēģija bija pateikt, ka mums vairāk par 20 lariem nav. Ok, tad aizvedīs. Tikām mājās vēlu, bet jāceļas bija atkal agri, jo bija atkal jāsēžas mikriņā un jābrauc uz Kutaisi, kur paliksim pēdējo nakti, jo tur lidosta.
Brīnumi tomēr notiek un no rīta bija gan elektrība, gan ūdens. Dabūjām taksi līdz autoostai, kas arī bija vieta, kur katrs izkliedz savu galapunktu, un vīrieši uz zemes noklāta dvielīša tirgo gan head&shoulders, gan apakšbikses. Interesanti, ka ir vajadzīgi 2 vīrieši, lai to darītu un šoferim visu ceļu ir stūrmanis, kas iekasē naudu, un paprasa cilvēkiem uz ceļa, vai un kur viņiem jābrauc. Šoreiz mikriņš bija jaunāks, bet protams, ka bez kondicioniera. Dabūju vietu pie loga, kas sākumā šķita lieliska ideja, bet kad tev gandrīz 3h vējš tik ļoti pūš sejā, ka knapi vari paelpot, vairs tā nelikās. Tikām atpakaļ Batumi, izgājām caur tirgu, atradām taksi, šoreiz palikām centrālāk. Šoferis bija ļoti runīgs, stāstīja par to, ka krievi neciena tradīcijas un ka bijis Rīgā 1985. gadā. Jāpiebilst, ka tajās dienās Tbilisi notika protesti, jokun es citēju "Kā ziņoja vietējie mediji, protestus izsaukusi Krievijas parlamentāriešu delegācijas vizīte, kuras laikā reliģiskiem un politiskiem jautājumiem veltītās sanāksmes vadību Gruzijas plenārsēžu zālē pārņēmis Krievijas Valsts domes delegācijas pārstāvis." Arī vakarā Kutaisi bija mazs gājiens tam par godu, pārsvarā ar jauniešiem, viens sarkans bembis tā fleksēja, ka sāka dūmot un tālāk gājienā vairs nevarēja piedalīties. Jāpiebilst, ka mūsu āda bija vēl sāpīgāka un sarkanāka. Bijām gatavi doties mājup.
No rīta pēc 9iem devāmies uz mazo lidostiņu. Apskatījos, ka lidostā dienā ir vidēji 5 reisi. Protams, ka tieši šodien 2 reisi ir gandrīz vienā laikā. Ok, tā kā mums tikai rokas bagāža, likās, ka esam tāpat par ātru ieradušies. Ieejam lidostā, milzīga rinda, kas knapi ietilpst lidostā. Vienā pusē izskatās ļoti brīvs, bet visi stāv rindā uz bagāžas nodošanu. Mums tur nevajag, prasām, vai var iet pa otru pusi, mums saka, ka tur tika ar Gruzijas pasi var. Hmm, ok, ejam uz to pašu, pašu rindas galu. Vienkārši izskatās, ka mēs 2h tur stāvēsim tajā rindā, kas pat vēl nemaz nav pie drošības pārbaudes. Pilnīgs bardaks. K gāja skaidroties un kaut kā mistiski tika cauri, tad mēģināju es, aizgājām visiem priekšā, stāvam tagad ar savām izprintētajām biļetēm nākamajā rindā uz drošības pārbaudi, vīrietis apskatās uz mūsu biļetēm - nē, jums jāiet piereģistrēties, šīs biļetes nederēs. Ko? Visur ir derējušas, bet ok, atkal nākamā rinda, viss kustās super lēni, pirms mums sieviete, kam koferī +5kg un tagad mēģina vilkt kaut ko ārā un dot ceļa biedrenēm. Beidzot tiekam mēs klāt, mūs piereģistrē un iedod biļetes. Atkal jāstāv rindā. Tiekam līdz drošības pārbaudei, kur atkal jāgaida, jo no 10 cilvēkiem, kas tur ir, strādā apmēram 2. Izejam to, tad atkal nākamā rinda, jādabū zīmogs pasē. Beidzot tiekam cauri, tā kā mums tikai mugursomas, domājām nopirkt kaut kādus suvenīrus, vai vismaz vīnu lidostā. Tur 1 veikals, 2 kasieres un 2 lidmašīnu pasažieri, kuriem visiem tāda pati doma bijusi. Rindā stāvējām ilgi, jo ilgi, pēc tam paspējām kafužņikā apsēsties, nolikt somas, jo joprojām mums viss apdedzis un sūrst. Krēslu protams, ka visiem nepietiek, sanāk somu uz zemes likt. Apsēžos, apskatos pa kreisi, kur siena, aizskrien milzīgs prusaks, ok, let's get the hell away. Vismaz lidmašīna bija laicīgi. Pēc 3,5h - Home sweet home.
Nu, kaut kā tā. Laikam garākais, ko esmu rakstījusi. Kopsummā bija interesanti, ēdiens bija lielisks, dabas skati iespaidīgi, bet viss pārējais bija , teiksim - citādāk. Nezinu kāpēc visi, kas jūsmo par Gruziju, nepiemin to otro pusi, nez, varbūt pēc laika atcerēšos tikai to labo.
Bija agrs 4.maija rīts, lielveikalā Alfa bija tikko atvēries veikals Rimi. Trīs cilvēki lēnā garā baudīja tukšo veikalu un pētīja lētāko šampūnu un matu kondicionieri, jo neviens nebija atcerējies iepakot tos savā ceļasomā. Laiks bija daudz, šoferis vēl cīnījās ar klīniskajiem pētījumiem un bez šofera mēs tikt nekur nevarējām. Bija tik agrs, ka par mcdonalds vēl nebija vaļā, Pēc lielajiem pirkumiem, kur tika nodrošinātas brokastis, vakariņas, snacks un dzērieni 2 dienām 4 cilvēkiem, dīkstāvē (kas ir labs mēmā šova vārds) 3 cilvēki stāvēja pie stenda, kas piedāvāja izmainīt kāda dzīvi uz visiem laikiem. Jau iepriekš biju ar pāris cilvēkiem runājusi par to, ka jāpamēģina uzspēlēt superbingo, bet vēl tas nebija noticis. Bet tagad pavērās perfekta izdevība, ko mēs arī izmantojām. Izvēlējāmies pa variantam un ielikām potenciālo uzvaras kvīti katrs savā kabatā.
Tad ceļš aizveda uz Sāremā. Svētdienas rītā tehnoloģijas ļāva noskatīties Superbingo. Un es laimēju savu līdz šim brīdim lielāko laimestu - 2.88 eur.
Tātad iepriekš minētais krievu seriāls ir palicis interesantāks, lai arī liela daļa no teksta ir palikusi lost in translation. Vakar skatījāmies pēdējo sēriju tieši pirms miedziņa, kas rezultējās ar to, ka abi skatītāji varēja beigas nosapņot, kā kuram patika. Šodien jānoskatās vēlreiz, vai vienkārši jānoskatās līdz beigām.
Silto saulīti nomainījis drēgns un lietains laiks. Pozitīvi, ka centrā vairs nav jāelpo putekļi. That's it.
Darbā šodien bija super auksts, smaržoja pēc drēbēm, kas ziemā ārā uz šņores žāvējušās, tad ienestas istabā. If you know what I mean.
Tātad bija siltas dienas, tagad atkal sākušās "izskatās silts, bet nav" dienas.
Ar Everesta dāmām bijām baudīt pēdējo silto dienu un Rīgas restorānu nedēļas piedāvājumu, kur Z bija jādzer mohito kafija, kas kaut kādā veidā garšoja pēc - "rumkolas" (her words), lai arī mēs ar L nepagaršojām, mēs stipri apšaubījām šīs salīdzinājuma iespējamību. Uzkodā bija kazas siers, ko sākumā nevarēja just (nelasiet kā džust), bet beigās mazliet varēja, bet nebija tik traki, katrā ziņā tas viens no retajiem ēdieniem, kas man tā negaršo. Bet tad kāpēc bija jāiet ēst tur, kur kazas siers ir piedāvājumā? Fair question, es tā teiktu. Jo, apskatoties jau sen aizmirsto ēdienkarti, es arī sev uzdevu šo pašu jautājumu. Bet ir arī izskaidrojums - pamatēdienā bija teļa vaigi, kas man garšo. Saldajā bija medus podiņš, podiņš tur nebija un man šķita, ka tur lielāko daļu dabūju izsmērēt pa šķīvi, nekā dabūt savā vēderā. Kopumā bija ok, nezinu, vai gruboto ir īstā piedeva vaigiem, bet tos mīkstumiņus es uzēst vēlreiz. Tad vakarā K man lika skatīties Бригада , jā, jā, to pašu seriālu un bez subtitriem. Nu, reāli nekas nav ko skatīties.
> Pirms kāda laika, kad es biju slima un gulēju mājās, telefonā lejuplādēju aplikāciju... spēli... kas ir mani ierāvusi savā varā. Un būtībā tas ir tas pats candy crush, es nezinu, kāda atšķirība, bet nosaukums ir cits. Tā es mēģinu sadzīvot ar šo. Ir bijušas naktis, kad es sapņoju, kad mēģinu savienot šīs maģiskās ģeometriskās figūras, lai varētu tikt nākamajā līmenī, tad nākamajā un tad nākamajā. Why? IDK
Tā tā tā. Pavasaris ir klāt. Es redzēju pirmo tauriņu 13. aprīlī. Tas bija raibais, es jutos labi. Pirmdien kolēģiem pie pusdienu galda atstāstīju brīvdienās piedzīvoto, tā kā stāstīju savus piedzīvojumus, tad nevarēju iztikt bez šī, let's be honest, nedēļas nogales highlight. Tomēr 13. aprīlis un jau pirmais tauriņš. Ne tikai neviens nebija impressed, ka tik ātri redzēju pirmo tauriņu, bet tiku brutāli izsmieta, jo izrādās, ka biju kādu mēnesi par vēlu.
Manu krustbērnu nesen pagrūda un viņš sasita galvu, rezultātā galvas vidu rotā klasiski zaļais pušums, kādēļ nācās nocirpt visus matus, lai veikalā nebaidītu cilvēkus. Tad viņš pamanījās nokrist no apmales un tas rezultējās ar priekšējā zoba ekstrakciju. Tagad jādāvina adidas sporta tērps.
Kamēr es vēl kaut ko atceros. Biju Prāgā Lieldienās. Cilvēku daudz. Laiciņš silts. Alus daudz. Tajā skaitā zaļš, varbūt tādēļ likās arī tāda tarhūnīga piegarša. Katrā ziņā kaut kas salds tur bija.
Mājoklis bija tieši pretī neoficiāli nodēvētajai "neglītākajai ēkai" Prāgā. Tāds savdabīgs tv tornis ar milzīgie melniem zīdaiņiem. Bijām Prāgas pilī un Apple muzejā, var minēt, kas ko izvēlējās. Pilī bija GoT cienīgs spīdzināšanas kambaris un dažādi rīki. Izbraucām ar kuģīti, kam, piestājot pie krasta, sāka skanēt slavenākā Titānika filmas dziesma. Es nezinu, kā tas ir appropriate, katrā ziņā smieklīgi. Labi, ka vismaz brauciena beigās, savādāk būtu mazs stresiņš. Vēl kāds ģēnijs bija uzvilcis jaunas kedas. Šajā gadījumā es biju tas ģēnijs, kam trešajā dienā jaunās kedas sakrāsojās ar asinīm. Bet nebija tik traki. Trakāk bija, kad es mēģināju pacelt elektrisko skrejriteni, un 3 reizes trāpīju pa vienu vietu kājai. Tagad tas zilums ir tumši lillā. Pag, violets ir cita krāsa? Anyhow, tumši zils, to krāsu mēs visi zinām. Viss ziedēja un bija gucci, varēja zālītē pagulēt un gaisu sasmaržot. Un olas arī paspējām nokrāsot, lai arī īsti nebija ar ko, kaut kas tomēr sanāca. Tur bija zaļā tēja un zaļā pārtikas krāsa. Runājot par naktsmītni, esmu sasniegusi to vecuma pakāpi, kad es reāli priecājos, ja ir brīvi pieejams gludeklis. Kaut kā tā. Nu jau man atmiņas sāk izgaist.
Sanāca noskatīties to USA versiju The Intouchables. Eeesh, nu, nezinu gan, tāda netipiski drūma priekš amīšu rīmeika filmai, kas īstenībā ir jau diezgan feel good movie. Kevins Harts vispār nederēja tai lomai un tās storyline izmaiņas nebija vajadzīgas. Ja ir iespēja neskatīties, tad labāk izvēlēties šo variantu, vai vēlreiz noskatīties original.
