Ar Everesta dāmām bijām baudīt pēdējo silto dienu un Rīgas restorānu nedēļas piedāvājumu, kur Z bija jādzer mohito kafija, kas kaut kādā veidā garšoja pēc - "rumkolas" (her words), lai arī mēs ar L nepagaršojām, mēs stipri apšaubījām šīs salīdzinājuma iespējamību. Uzkodā bija kazas siers, ko sākumā nevarēja just (nelasiet kā džust), bet beigās mazliet varēja, bet nebija tik traki, katrā ziņā tas viens no retajiem ēdieniem, kas man tā negaršo. Bet tad kāpēc bija jāiet ēst tur, kur kazas siers ir piedāvājumā? Fair question, es tā teiktu. Jo, apskatoties jau sen aizmirsto ēdienkarti, es arī sev uzdevu šo pašu jautājumu. Bet ir arī izskaidrojums - pamatēdienā bija teļa vaigi, kas man garšo. Saldajā bija medus podiņš, podiņš tur nebija un man šķita, ka tur lielāko daļu dabūju izsmērēt pa šķīvi, nekā dabūt savā vēderā. Kopumā bija ok, nezinu, vai gruboto ir īstā piedeva vaigiem, bet tos mīkstumiņus es uzēst vēlreiz.
Tad vakarā K man lika skatīties >
Pirms kāda laika, kad es biju slima un gulēju mājās, telefonā lejuplādēju aplikāciju... spēli... kas ir mani ierāvusi savā varā. Un būtībā tas ir tas pats candy crush, es nezinu, kāda atšķirība, bet nosaukums ir cits. Tā es mēģinu sadzīvot ar šo. Ir bijušas naktis, kad es sapņoju, kad mēģinu savienot šīs maģiskās ģeometriskās figūras, lai varētu tikt nākamajā līmenī, tad nākamajā un tad nākamajā. Why? IDK
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru