Pastaiga.

Šodien biju pastaigā. Šis ir priekš Slice. Tāds mums te rudens iekš lv.


Izbaroju pīlēm famfam size baltmaizi. Un vienu brīdi palika so creepy. Sēžu parkā, klausos mūziku, baroju pīles, cilvēku apkārt nav, visas pīles man apkārt, pēkšņi!, visas pīles stāv un skatās uz vienu pusi kādas 30 sekundes, paceļas spārnos un aizlido uz dīķi, tad sadalās divās komandās un katra aizpeld uz savu dīķa pusi. Un tie, kas pārzina Jūrmalas parku zina, ka plostiņa dīķim ir 2 laipiņas. Un tā tās pīles savās komandās stāv uz tām laipiņām. Un es sēžu viena ar baltmaizi uz soliņa. Metu, metu, metu to maizi, bet pilnīgs ignors no pīļu puses. Pēc kādas minūtes gan tās atgriezās pie manis. Bet bija tā dīvaini. Vēl bija brīdis, kad es pati sev atgādināju to trako lēdiju no home alone 2, kas viena parkā baložus baroja, kā arī vienu pavecāku kundzi, kas netālu no kojām baro baložus. Bet tad es sevi mierināju ar domu, ka pīles ir one step above baložiem. Es nezinu, kur es tādu putnu hierarhiju izrāvu, bet pie tādas pagaidām paliksim.





Pēc pīļu barošanas aizgāju līdz jūrai, kur nekā interesanta nebija. Nu, galīgi nekā. Nu, bija tikai biščiņ smukas debesis.



Un It's always sunny in Philadelphia bija tik laba sērija! Iesaku!
Piebeidzu Mad Men, gaidu jauno sezonu.

Šovakar un tā.

Sāku skatīties Mad men. Iepatikās. Tikko noskatījos pirmo sezonu. Kāpēc neviens neskatās Mad men? Man nav ar ko pārrunāt. Īpaši to [jā, te tālāk spoileris, ja kāds gribēs kādreiz skatīties], ka Pegijai piedzima bērns, par kuru viņa pati nemaz nenojauta. Tas tāds wtf moments bija. Un, šausmas, cik viņi tur var pīpēt! Skatoties vien man jau liekas, ka tūlīt dūmos nosmakšu. Pārējais viss forši. Man patīk.
Šovakar kaut kā garlaicīgi. Man kā cilvēkam, kas never miss a good chance to shut the hell up, gribējās parunāties, bet nevienam šodien nebija laika ar mani runāt. Nu, neko, tā gadās.

Hei.

It kā jau te būtu kaut kas jāieraksta, bet baigais slinkums.

Well that was interesting.

Stāvu koridorā pie spoguļa un apmēram minūti skatos kā ēdu ābolu. Tad attopos, ka es nesaprotu, kāpēc un ko es vispār meklēju koridorā. Well that's a first!

Ziņas.

Ja kaķis guļ uz avīzēm, bet tu sapnī redzi, ka tu skrien un skrien lielos gumijniekos. Sakars? Nē, te tāda nav. Vispār nesen Community radītājs citēja Vonnīti, forši kaut kā. Izcepu šodien siera kūku, vēl nezinu kā garšos. Vēl biju dusmīga šodien, jo smagumi jānes bija un vējš liels. Te nav domāts īsti blogieraksts, es te tikai pierakstu kaut ko. Vairs nav tā, kā bija jābūt sākumā. Out.

Bija tā.

Kārtējo reizi man ir slinkums rakstīt kaut ko.
Svētdien biju sēņot. Sēņotāji, sēņotāji, rītos ilgi neguliet.. Tā arī notika. Cēlos mazliet pēc astoņiem, lai gan aizgāju salīdzinoši vēlu gulēt, jo bija jāskatās visas iespējamās jaunās The Challenge epizodes [tagad man ir atkarība]. Par sēnēm. Es pat neatceros, kad pēdējo reizi es biju sēņot. Bet mežā forši. Sarma arī bija līdzi. Mežā visi sadalījāmies, katrs devās savā virzienā. Eju, eju, atrodu vienu gaileni, otru...un nekā. Pēc kāda laika, opā, pāris gailenes, bet, opā, nazis nav. Pirmajās minūtēs jau paspēju pazaudēt savu nazi. Es kā jau lemtenim ticīgs cilvēks, mēģinu iet un meklēt savu nazi, lai gan tas liekas diezgan brutāli, jo negāju jau pa taciņu un viss ir ar mētrām noaudzis and stuff. Eju turp, eju atkal atpakaļ, te no kalna skatos, jā, spīd kaut kas nazim līdzīgs. Hell yeah, atrodu nazi. Ir pagājušas vismaz 40min, esmu atradusi divas gailenītes, pazaudējusi un atradusi nazi. Manā redzeslaukā vairs nav neviens no savējiem, ieraugu dzeni. Esmu jau atmetusi ar roku atrast sēnes, tāpēc mēģinu piezagties dzenim, tas lidinās pa kokiem, es skrienu pakaļ. Esmu aizkūlusies sazin kur, bet katrā ziņā tur ir liels kalns un nogāzē spīd gailenes. Un ne vienkārši pāris gailenes, bet freakin' daudz gaileņu, vesela kaudze ar gailenēm. Tā nu es vienā vietā pielasu gandrīz visu spaini. Well, that was easy. Tā pastaigāju pa mežu, kur neviens nebija bijis, jo bija pilns ar sēnēm, es gan vācu tikai gailenes un baravikas, jo man ar savu ocd visas pārējās liekas indīgas. Samērā droši var justies mežā, ja tev ir rokā nazis, lai arī nezini uz kuru pusi iet. Vienu brīdi bija tā, ka tu pietupies pēc sēnes, piecelies un tad- no kuras puses es atnācu? Bet samērā veiksmīgi atradu ceļu atpakaļ pie mašīnas. Atpakaļceļā vēl pamanījos gandrīz pakrist aiz vienīgās, ne tārpu saēstās baravikas. Visā visumā- pozitīvi!
Tagad šīs dienas es guļu 12h un skatos The Challenge.
Pagājušajā naktī sapņoju, ka kopā ar gangy braucām ar riteņiem pa pļavu, kur bija gara zāle, bet tajā zālē gulēja govis. Un mēs braucām ar riteņiem pāri tām govīm, kas trāpījās pa ceļam. Tas bija pieminēšanas vērts. Vispār ļoti daudz sapņu vienā naktī.
Out.

I just don't get it.

Un te es domāju twitter. Jau kādu laiciņu esmu iepazinusi twittera pasauli, bet es joprojām neizprotu tā jēgu. Sākšu ar to, ka man nepietiek ar 140 rakstu zīmēm, c'mon. Jā, es varu pateikt, ka es tikko apskatījos pa labi, bet būsim godīgi, who gives a little rats ass about it? Katru reizi, kad es tur kaut ko ierakstu, es jūtos kā douchebag [Someone who has surpassed the levels of jerk and asshole, however not yet reached fucker or motherfucker.]. Un es pat nezinu kāpēc. Nē, zinu gan. Jo, ka man, sazin kāpēc, liekas, ka tas, ko es gribu pateikt ir pietiekami svarīgs, lai to paziņotu visai pasaulei. Lai gan patiesībā tas nav pat pieminēšanas vērts. Varbūt man vienkārši ir pārāk zema pašapziņa.
Varbūt vainīgs tas, ka man īsti neinteresē tas, ko kāds cits dara. Tu tikko nokasīji košļeni no kurpes, omg, you go, girl! Vai arī es esmu pārāk vecmodīga. Tas vien, ka man prasīja gandrīz 2gadus, lai pievienotos twitterim, droši vien ir rādītājs.
Iespējams, ka es twitteri uztveru pārāk nopietni. Taču būtu grūti to uztvert vēl nenopietnāk.
Katrā ziņā, i just don't get it. Un arvien biežāk man rodas jautājums- vai vispār vajag?
#thishappened