Bija tā.

Kārtējo reizi man ir slinkums rakstīt kaut ko.
Svētdien biju sēņot. Sēņotāji, sēņotāji, rītos ilgi neguliet.. Tā arī notika. Cēlos mazliet pēc astoņiem, lai gan aizgāju salīdzinoši vēlu gulēt, jo bija jāskatās visas iespējamās jaunās The Challenge epizodes [tagad man ir atkarība]. Par sēnēm. Es pat neatceros, kad pēdējo reizi es biju sēņot. Bet mežā forši. Sarma arī bija līdzi. Mežā visi sadalījāmies, katrs devās savā virzienā. Eju, eju, atrodu vienu gaileni, otru...un nekā. Pēc kāda laika, opā, pāris gailenes, bet, opā, nazis nav. Pirmajās minūtēs jau paspēju pazaudēt savu nazi. Es kā jau lemtenim ticīgs cilvēks, mēģinu iet un meklēt savu nazi, lai gan tas liekas diezgan brutāli, jo negāju jau pa taciņu un viss ir ar mētrām noaudzis and stuff. Eju turp, eju atkal atpakaļ, te no kalna skatos, jā, spīd kaut kas nazim līdzīgs. Hell yeah, atrodu nazi. Ir pagājušas vismaz 40min, esmu atradusi divas gailenītes, pazaudējusi un atradusi nazi. Manā redzeslaukā vairs nav neviens no savējiem, ieraugu dzeni. Esmu jau atmetusi ar roku atrast sēnes, tāpēc mēģinu piezagties dzenim, tas lidinās pa kokiem, es skrienu pakaļ. Esmu aizkūlusies sazin kur, bet katrā ziņā tur ir liels kalns un nogāzē spīd gailenes. Un ne vienkārši pāris gailenes, bet freakin' daudz gaileņu, vesela kaudze ar gailenēm. Tā nu es vienā vietā pielasu gandrīz visu spaini. Well, that was easy. Tā pastaigāju pa mežu, kur neviens nebija bijis, jo bija pilns ar sēnēm, es gan vācu tikai gailenes un baravikas, jo man ar savu ocd visas pārējās liekas indīgas. Samērā droši var justies mežā, ja tev ir rokā nazis, lai arī nezini uz kuru pusi iet. Vienu brīdi bija tā, ka tu pietupies pēc sēnes, piecelies un tad- no kuras puses es atnācu? Bet samērā veiksmīgi atradu ceļu atpakaļ pie mašīnas. Atpakaļceļā vēl pamanījos gandrīz pakrist aiz vienīgās, ne tārpu saēstās baravikas. Visā visumā- pozitīvi!
Tagad šīs dienas es guļu 12h un skatos The Challenge.
Pagājušajā naktī sapņoju, ka kopā ar gangy braucām ar riteņiem pa pļavu, kur bija gara zāle, bet tajā zālē gulēja govis. Un mēs braucām ar riteņiem pāri tām govīm, kas trāpījās pa ceļam. Tas bija pieminēšanas vērts. Vispār ļoti daudz sapņu vienā naktī.
Out.

I just don't get it.

Un te es domāju twitter. Jau kādu laiciņu esmu iepazinusi twittera pasauli, bet es joprojām neizprotu tā jēgu. Sākšu ar to, ka man nepietiek ar 140 rakstu zīmēm, c'mon. Jā, es varu pateikt, ka es tikko apskatījos pa labi, bet būsim godīgi, who gives a little rats ass about it? Katru reizi, kad es tur kaut ko ierakstu, es jūtos kā douchebag [Someone who has surpassed the levels of jerk and asshole, however not yet reached fucker or motherfucker.]. Un es pat nezinu kāpēc. Nē, zinu gan. Jo, ka man, sazin kāpēc, liekas, ka tas, ko es gribu pateikt ir pietiekami svarīgs, lai to paziņotu visai pasaulei. Lai gan patiesībā tas nav pat pieminēšanas vērts. Varbūt man vienkārši ir pārāk zema pašapziņa.
Varbūt vainīgs tas, ka man īsti neinteresē tas, ko kāds cits dara. Tu tikko nokasīji košļeni no kurpes, omg, you go, girl! Vai arī es esmu pārāk vecmodīga. Tas vien, ka man prasīja gandrīz 2gadus, lai pievienotos twitterim, droši vien ir rādītājs.
Iespējams, ka es twitteri uztveru pārāk nopietni. Taču būtu grūti to uztvert vēl nenopietnāk.
Katrā ziņā, i just don't get it. Un arvien biežāk man rodas jautājums- vai vispār vajag?
#thishappened

Oi.

Te tik sen nekas nav rakstīts. Un man arī slinkums tagad to darīt, bet, zinot cik man slikta atmiņa, būs kaut kas jāsaraksta.
Tātad. īsumā.
7.-10. datumam biju Mazirbē. Kur dzīvojos kopā ar Anci. Pirmajā vakarā bija vēl daži viesi sabraukuši un tā. Otrā dienā Ance atrada manas bikses kokā, kas bija izkritušas atgriežoties no nakts peldes, ja to tā var nosaukt. Nē, nē, es drīzāk teiktu- plunčāšanās. Jā. Vēl man neļāva gulēt un ap četriem naktī, kad es jau smuki savā pidžamā, lika zoli spēlēt. Nākošajā dienā jūrmalā nosalām un tad arī tas bipolar laiks sākās, kas vēl tgd turpinās. Pārējās dienas, kad ar Anci bijām divatā, skatījāmies filmas [bija arī viena filma on loop] un ēdām junk food, kā arī samērā labu real food. Ance paspēja arī sagriezties uz cepamās lāpstiņas. Tā gadās...dažiem. Paspēlējām arī istabā badmintonu, kas sanāca labāk nekā cerēts. Un tad katru reizi, kad bija pērkons, es ietinusies segā metos Ances istabā. Un tur bija tāds pērkons! Ja tas būtu bijis naktī, mani jau sen būtu ķērusi trieka. Un veikals tur bija super tuvu. Un tur bija garšīgais šokolādes saldējums un koržiki. Vēl mēs vācām sienu! Jā, that happened. Un kaimiņos bija taksīši, kas nāca palīgā. Vispār viens nāca palīgā, otrs rēja virsū. Bet tas mazais cīsiņsuns bija tāds mīlīgais, viņš leca grābekļos un kinda nesa kociņu.[Anety man liek lasīt kaut ko par E.I.S., izsita no līdzsvara [Un runājot par līdzsvaru, es vakar Sarmai pielipināju to Tranzīta dziesmu.]].
Viss, vairs neko neatceros.
Ā, jā, vakar bija gaidītais zvaigžņu lietus. Tas pilnmēness bija tik spožs, ka neko nevarēja redzēt. Tikai nosalām. Un redzējām daudz lidmašīnu. Un vai es jau minēju, ka nosalām?
Tūlīt būšu sadzinusi Breaking Bad, vēl palikušas divas sērijas, ko šovakar domāju noskatīties, nē, vienu. Otra, lai rīt brokastīs. Nav galīgi filmu noskaņojuma, vai arī filmas, ko gribētos skatīties.
Out.

Story of my life.

Fun times priekš visiem, kas zina manas attiecības ar resno suni.

Un diezgan lipīgs meldijs. Man patīk vārds meldijs.

Act normal!

Devos ar Sarmu vakara riteņbraucienā. Šis sanāca apmēram 3h. Rādīju viņai savu nesen atklāto jauno maršrutu, kas iestiepjas gāliņciemā. Sarma, protams, ka atrada kārtējo escerukamanitenenogalinās celiņu. Un vēl visu ceļu ēda konfektes, tāpēc bija viņai kārtīgs sugar rush. Visu vakaru mums likās, ka notiek kaut kas, bet mēs vienīgās nezinām kas, jo bija baigā rosība. Mēs gandrīz iebraucām kaut kādā seksistu riteņbraucēju sanāksmē, jūrmalas parkā bija pilns ar vīriešu kārtas riteņbraucējiem, laikam, visas sievietes bija atstātas virtuvē, lai taisa sviestmaizes. Tā nu mēs braucām tālāk. Aizbraucām uz molu un tā. Atpakaļceļā sacentos ar policiju, kurš ātrāk, kad es viņus apsteidzu, viņi teica, ka tur tikai uz 30 var braukt un ka man vajag aptieciņu, piesprādzēties un ugunsdzēšamo. Garlaicīgi viņiem, tā nu pēc tam vairījāmies no policijas mašīnām visu atlikušo braucienu. Vēl es redzēju pirmo krītošo zvaigzni šovasar. Jā, šovakar, beidzot, varēja zvaigznes redzēt. Prieks un laime! Un, ja kāds zina, kuros datumos būs zvaigžņu lietus, tad padodiet ziņu.

Katrā ziņā bija pilns ar cilvēkiem un mums bija act normal, speak parseltongue! That happened.

Tad Sarmai beidzās viņas candy un viņa gribēja gulēt un bija galīga buzz kill cranky pants.

Rīt jāsagatavo saldumi, lai var kārtīgi pabraukāt.

Out.

Word vomit, bet īsti ne.

Kārtējo reizi nevaru izdomāt virsrakstu. Nu, man jau arī īpaši nav, ko teikt. Bet gribas kaut ko parakstīt. Tā nu te būs tāds word vomit.

Reiz sen seno laikos es pierunāju Sarmu vakarā doties riteņbraucienā. Mēs, kā jau parasti, mierīgi braucam pa pilsētu, tad braucam uz kempinga pusi, kur dzirdami tādi šāvienu blīkšķi. Sarma, kā jau stereotipiskais šausmeņu tēls, kas vienmēr trieksies briesmām tieši sejā, saka- davai, braucam te pa labi un tad blā blā blā blā blā, Deutschland! [ iespējams, mazliet pārveidots citāts, lai gan es to atceros tieši tādu]. Un es, kā cilvēks, kas tomēr gribētu izdzīvot, saku- God, damn it, Sarma! Tā nu mēs braucam pa samērā creepy meža celiņu, kur skanēja šāvieni. Braucam lejā pa kalniņu un bam, puff, pow [ es nezinu, kā īsti sprādziena skaņu apzīmē]. Sākumā tāds wtf, un mana priekšējā kamera nomirst. Nakts melnumā stumjamies līdz mājām. Diezgan creepy, diezgan. Labi, ka nebijām nekur tālāk aizbraukušas. Un labi, ka es viena nebraucu, savādāk man jau sen būtu sirdstrieka un es tur mežā arī paliktu. Ok, man nomaina kameru. Ar Sarmu sarunāts riteņbrauciens, bet pa dienu, kas mums tā neierasti pēdējā laikā. Un pa dienu ir domāts ap 15 un 16. Lai gan dažam labam, Sarma!, tas ir rīts. Man ritenis izstumts sētā, taisos, dzirdu atkal bam, puff, pow! Atkal priekšējā kamera pārsprāgst. Vēl lielāks wtf. Es pat vēl nebiju uzkāpusi uz riteņa. Tagad man ir trauma, es tik sen neesmu braukusi un man bail, ka tas atkal nenotiek. Īpaši kādā no maniem 3h vakara riteņbraucieniem vienītī, kur es sazin kur aizbraucu. Lai gan tagad man nomainīja priekšējo riteni pilnībā, bet mans ocd liek par sevi manīt un man jau ir vismaz 50 dažādi iespējamie iznākumi, ja man atkal pārsprāgst priekšējā kamera. Un man nevajag īpaši daudz laika, lai rastos vēl vairāk. Oh, kāds prieks, ka vismaz iztēle man strādā.

Vēl senākos laikos, pirms visa šī sprāgstošo kameru lāsta, es ar Sarmu devos ekstrēmajā nakts braucienā. Kur nakts melnumā devāmies uz Bušniekiem, bez jebkāda apgaismojuma. Vismaz uztrenējām mūsu night vision. Izbraukājām arī pārventu un pilsētu paķērām līdzi, kur manā galā bija tik creepy, jo pāris kvartāliem nedega laternas un bija tā dīvaini. Redzējām 2 jāņtārpiņus, kas spīdēja super spoži un 3 seskus, kas skraidīja pa pilsētu, katrs savā rajonā. Un vēl Sarma galīgi nolējās.

Pa šo laiku paspēju pāris filmas noskatīties un sāku skatīties Breaking Bad. Filmas pēdējā laikā galīgi maz skatos, godīgi sakot, nekā tāda, ko īsti gribētu redzēt nemaz nav. Noskatījos Your Highness, Scream 4, Super un Hesher. Un visas bija tādas normālas. Lai gan man bija neliela vilšanās ar Super un Hesher, jo man bija samērā liels hype tām filmām. Scream likās samērā forša vasaras filma, ko es negaidīju, jo man nepatīk šausmu filmas, bet šī tāda interesanta, jo sākumā likās, ka tā ir parodija, bet tā visumā samērā smieklīga [un tas ir samērā dīvaini, jo tā, manuprāt, bija domāta kā šausmu filma], lai gan varēja redzēt, ka filmas veidotāji jau paši ironizēja par savu kārtējo movie sequel, kas priecēja. Un vai Natālija Portmane tagad ir gandrīz visās filmās? C'mon, es nesaku, ka man viņa nepatīk, bet bišk ir apnikusi.

Ance, gaidu tevi uz pilsētas svētkiem, tā kā padod ziņu, sīkais nūģi.

Viss, apnika. Out.