Mooo year!

Man jaunā gada apņemšanās bija blogieraksts katru dienu. Tad es sapratu, ka jau ir 2. janvāris. So that all went to hell very fast.
Anyhow, ir 2015. gads! Labi, šoreiz iztiksim bez visa tās padarīšanas. Yes, we're old, yes, we're all going to die and our best years are gone.
Stāsts par vecgada vakaru. Bija burvīgs brauciens 15. trollītī. Nekas nav briesmīgāks par bezmaksas sabiedrisko transportu Rīgā. Es jau biju morāli sagatavojusies, ka man būs jābrauc tajā pārbāztajā metāla kastē. Protams, man par pārsteigumu, nebija nemaz tik piebāzts un es dabūju pat vietu, kur apsēsties. Vienīgi pieturā, kur Anety bija jākāpj iekšā, sākās kautiņš apmēram 1,5m no manis. Interesantākais bija tas, ka nebija nekādu pazīmju, ka gaidāma cīņa. Viss bija kluss. Labi, tagad tā padomājot - klusums pirms vētras. Kāvās arī viņi pie baznīcas, so very appropriate.
Tā ziema tagad Latvijā ir apmēram 2 dienas, tad arī sniegs jau bija sācis kust. Visur peļķes un slidens. Man samērā labi sanāca izvairīties no peļķēm. No parastajām peļķēm. Protams, ja ceļā pagadās peļķe, kas nomaskējusies par asfaltu, pat es neko nevaru izdarīt. Tāda pagadījās.
Tālāk ceļu pie Kimye mums aizkavēja veikals. Sapirkāmies food, kā jau mēs. Tad, apkrāvušies kā mazi ēzelīši, devāmies tālāk. Anety paņēma divus papīra maisus, jo acīmredzot viņa nav redzējusi Home Alone. Es esmu redzējusi. Tāpēc man visu laiku bija jāstreso, ka viņai izkritīs viss ārā. Labi, tā, nu, mēs ejam un es esmu stresā par tiem maisiņiem, jo es. Viss gucci, ejam, ejam, ejam. Pēkšņi paskatos un Anety gar zemi. Ledus. Protams, kā jau fancy pants, viņai maisiņā bija granātābolu sula. Tā pati, kas stikla pudelē. Sula sasitusies, maisiņš pludo un izskatās, ka Anety būtu kādam asinis notecinājusi. Operatīvi visu pārlikām vienā papīra maisiņā. Es zinu, ka es ļoti uzsveru to, ka tie bija papīra maisiņi, bet it still bothers me. Arī tas viens papīra maisiņš izturēja visu, bet tāpat. Why would you risk it?
Un tad mēs nonācām pie Kimye.
Tā kā man jau apnika rakstīt, jo gribas ēst. Classic. Te būs daži highlights, vai vismaz tas, ko es tagad varu atcerēties. Jā, drīzak tas.
2 stāvīgs ēdiena galds, kur tāpat nebija vieta visam.
Liena ar mani iedzēra visīti.
Cilvēki lieto gucci in real life conversations.
Ar Tīno lecām sniegā.
Salūts bija fantastiko. Nē, tas laikam nav īstais vārds. Vilšanās, jā, that's it.
Bohemian Rhapsody. Classic.
Taxi saukšana. Cerība. Miegs. Izmisums. Ticības zudums cilvēkos.
Sarunas par visiem aizliegtajiem tematiem.
Old people ūdens pauze pirms miega.
Eminems.
Tīna man solīja uzdāvināt dzejas grāmatu, aha, I remember, I remember that big time.
 Vairāk gan neko neatceros.

No rīta bija tik ļoti slapji zābaki. Es nemaz nesaprotu, kā tik slapji var būt ādas zābaki, kur īsti nekam nebūtu jābūt tik slapjam.
Un sabiedriskais no rīta bija very gucci, tik tukšs. Patīkami. Vispār ielas 10 bija tukšas.
Braucu uz Ventspili. Ceļā noskatījos Foxcatcher. Vēl joprojām nevaru saprast, vai man patila Steve Carell tēlojums. Man jau liekas, ka nebija tik ļoti vajadzīgs tas viss makeup sheesh. Likās ļoti mākslīgi. Var jau būt, ka tāds lizardface bija domāts, bet no. Laikam vairāk nē, nekā jā. Bet pārējie bija labi. Filma way too slow, nebija vajadzīgs tas. Nu, varēja redzēt, ka mēģina ielikt visus Oskaram vajadzīgos sheesh iekšā. Bet tā jau nepavisam nebija slikti.
Preach! It's coffee time!