I dreamed a dream in time gone by. When hope was high and life worth living.

Pēc ilgiem laikiem atcerējos kaut daļiņu no sapņotā. Tāpēc arī te uzrakstīšu, jo kas gan vairāk patīk cilvēkiem, kā klausīties svešu cilvēku sapņus. Īpaši, ja sapnis nav par viņiem. Taču šis sapnis ir par tevi! Ja tu esi Aivars Lembergs, vai viņa milzīgā hūte. Vispār jau es daudz neatceros, bet tomēr vairāk nekā pēdējā laikā. Tātad, es Ventspilī iekāpju mikriņā [I know, kā es jau tad nesapratu, ka tas ir sapnis], pēc manis iekāpj Aivars. Viņam milzīga melna hūte, brīnums, ka viņš ietilpinājās tajā mazajā busiņā. Anyhow, viņš man izmaksā biļeti. Un tad atvainojās vienam citam kungam par kaut ko, ko viņš nevarējis izdarīt, jo apsargi traucējuši. Šoreiz gan atļāvuši viņam vienam tālo ceļu mērot. Brīnumi!
Tas arī viss.

Kas jauns? Liena bija slima un atteicās dzert zāles. Es neatceros, vai to jau rakstīju, bet bija tā. Viņa teica un es citēju - "es dzeršu zāles, kad man būs 40". Tagad slima ir Tīna. Ož pēc gripas. Vispār jau ož pēc āboliem un kanēļa, jo man istabā svecīte deg. Es teicu, ka biju candle shopping? Un jaunu augu arī nopirku. Kā jau pats čaklumiņš, uzreiz pārstādīju jaunā podiņā. Speciāli noliku maliņā zīmīti, kur bija auga nosaukums, lai pēc tam varētu izpētīt, kā labāk darīt. Protams, ka pirmā lieta bija - izmest to zīmīti nafig ārā un tad atcerēties par to, kad miskaste jau bija iznesta. Classic.

Tīna atrada diktafonam līdzīgu priekšmetu. Ja tā labi padomā, tas varēja arī būt diktafons, vai kaut kas tāds. Lai iedarbinātu vajag 3 A A A baterijas, protams, ka aizmirsu nopirkt. Ko es ar to visu gribu teikt? 1. es neko neatceros. 2. mūsu podcasts tagad ir tikai laika un alkohola daudzuma asinīs jautājums.