Imagine having hands so soft that when you catch a bubble your hands burst.

Vakar biju Zaķusalā tv tornī, šorīt pamodos ar piepampušu plakstiņu un iesnām. Tā ir, ja neiegādājas orbu, kas mani pasargātu no visiem starojumiem un viļņiem. I guess the joke is on me this time.
Anyhow, tīri tā neko tajā tornī. Tā vieta atgādināja x-failus un padomju laikus. Ieejam iekšā, liela telpa, neviena norāde, tante runā pa telefonu un tv torņa makets. Mums jau liekas, ka tā tante tur strādā, bet viņa mums nekādu uzmanību nepievērš un turpina savu aizrautīgo telefona sarunu, kamēr mēs abas klīstam pa milzīgo vestibilu. Ejam pa labi, pie klavierēm apstājamies un saprotam, ka kase tur nav, dodamies pa kreisi un garām tantei. Tante turpina runāt. Priekšā stiklotas durvis un apsargs. Apsargs dodas no sava būcenīša ārā, mēs jau gribam jautāt, ko darīt, kur iet, bet tad tante mums māj ar roku. Mēs, kā viegli iespaidojami jaunieši, sekojam tantei. Nu jau tante mainījusi savu lokācijas vietu, bet savu telefona sarunu aktīvi turpina. Telefona saruna beidzas. Viņa ieiet šaurā koridoriņā, kur ļoti daudz durvis, aiz kurām mazas istabiņas. Viņa ieiet istabiņā. Mēs īsti nesaprotam, vai mums jāseko viņai. Izrādījās, ka ir gan. Izrādās, ka kase nojaukta un jauna vēl nav uztaisīta. Tā jau tante tāda forša bija. Aizveda mūs uz liftu, pirms tam piedāvājot iespēju kāpt pa kāpnēm. Tikai 36 stāvi. Mēs laipni atteicāmies. Lifts toties 40 sekundēs uzbrauc. Nezinu, vai bija tikai 40 sekundes. Lifts skanēja kā traks un ausis paspēja aizkrist un visa dzīve gar acīm nozibēt. Likās, ka mēs braucam mūžīgi un durvis atvērās, kamēr vēl kustībā viss. Fun. Apsvērām jau iespēju, ka lejā kāpsim pa kāpnēm. Beigās izrādījās, ka durvis, kas ved uz kāpnēm ir aizslēgtas, lai kāds "neiekrīt kāpnēs". I know that, jo es pajautāju. Tante pēc kāda laiciņa uzbrauca pie mums arī, parunājām par lapsu, kas parasti skrien pa Zaķu salu, bet varbūt pa ledu pārgājusi uz citu saliņu un tagad nevar atrast ceļu atpakaļ, par kanoe airētāju, kūlas dedzināšanu, saulrietu un tādā garā. Mēģinājām arī atminēt valodu, kādā runāja viens pārītis, kam mēs izbojājām divvientulību. Laikam beigās palikām pie poļu valodas. Un izrādījās, ka [nu jau] aizvakar bijuši veseli 4 ekskursanti. Pēc kāda laika sākās putenis un neko vairs nevarēja redzēt. Tā jau bija grūti, jo logi bija netīri. Anyhow, atvadoties tante mums ieteica iet uz mašīnu pa tuneli, ko arī mēs redzam attēlā Nr.1. Vispār bija coolio.
Un ko šodien? Šodien jāatpūšas no visa. Jādzer simts tējas, jāēd cepumi, jāsilda kājas un jāskatās Noel's Luxury Comedy.