Vasaras izskaņā

Vispār slinkums rakstīt, tikai gribējās vēl ierakstu augusta mēnesī. Tīri tā, lai celtu ierakstu statistiku.

Pa šo laiku nekā laba īsti nav. Atradu sapņu kladi, kur 2008./2009. gadā dokumentēju savus sapņus [tos, kas naktī, nevis nākotnes], ik pa laikam arī dienas kārtību un random stuff. Tā neko, īpaši vēl iedziļināties nepaspēju, bet uzgāju sapni, kurā ar grābekli nositu sātanu, tā kā šķiet, ka būs laba lasāmviela.

Ar Tīnu sākām sportot. Spēlējām La Floor ball un mētājām šķīvīti, kamēr Liena nodarbojās ar e-sports.

Vēl man nereāli nograuza kāju un mans glābējs Liena dabūja nest kurpes uz darbu. Es varu uzvilkt kaut cik normāli vienus slēgtos apavus ar kuriem iet uz darbu. Tie apavi man izjuka vakar, kad pa peļķēm dabūju mājā iet. Anyhow, lieku bebru uz kājas. Ko? Yeah, that's a thing. Kaut kāds uzlējums, kur daļa no bebra. Diezgan mīlīgi. Vēl paspēju uzsmērēt Lienas mammas atrasto brīnumlīdzekli - ziedi priekš visām kaitēm, sākot ar apdegumiem, beidzot ar radiāciju un krunciņām. Lienas mamma vēl bija pacentusies un sasūtīja mums tik daudz dīvainas pastilas un dažādu ogu žāvējumus, ka virtuve jau sāka atgādināt Kalnciema hipstertirdziņu, vienīgi nebija jāatdod puse no alagas par 100g žāvētu zemeņu [kas arī mums šeit bija un pirmās arī nozuda].

Anyhow. Rudens ir klāt un jāsāk atcerēties, ka nedzīvosim mūžīgi. Uz šīs nots arī beigsim. Tāpat kā Puika. Ar to es gribēju teikt, ka Puika nomira. Laikam jāmāk pasniegt arī skumjas lietas, bet no one is reading this thing for that.

Un priekš comic relief, sens, bet joprojām labs gabals par slavenāko gayfish. 2009. gads, people, we are getting old!

Mood

Captain Fantastic

Power to the people!

Stick it to the man!

Trauki plīst uz laimi

Esmu atpakaļ Rīgā. Šodien Liena paspēja saplēst glāzi. Pēc kādām 2h glāzi saplēsu arī es. Jāgaida vēl 2h un tad Tīnas kārta.

Atbraucu vakar uz Rīgu, lai šodien piedalītos Friends trivia spēlē, protams, ka vakar jau paspēja atcelt spēli, bet bija jau too late, ceļā biju. Anyhow, vakar bija interesants brauciens līdz Rīgai, jo saplīsa mašīna un ātrāk par 80km/h nevarēja pabraukt, so that was fun. Aija bija beidzot ciemos. Laiks bija ļoti rudenīgs, Nilam svētki nesanāca, tā ir, kad nesarunā ar elfiņu, lai sabīda mākoņus. Anyhow, raķetes neviens nenāca ar mani skatīties.

Pirms tam biju ar Aiju Ēdolē. Kā jau ar laika rūķi sarunāju - lietus nebija. Toties par vēju es neko neteicu viņam, tāpēc tas bija vairāk nekā vajag. Anyhow, ne tā iesākās mūsu brauciens. Bijām ieplānojušas braukt 8os. Brīnumainā kārtā Aija bija laicīgi klāt, bet protams, ka bija jānotiek kaut kam citam. Piemēram, jāsaplīst manam ritenim. Tā nu viss ieilga uz kādām 3h gandrīz. Paspēja mazliet uzlīt pirms mēs braucām un tā. 10:40 beidzot devāmies ceļā. Vējš bija liels, pirmā pietura bija pie Ventspils zīmes un Aija secināja, ka jau ir nogurusi. Vēl pēc 20min, ka dibens sāp un rīt noteikti ar riteni nebrauksim atpakaļ. Vēl pēc 20min bija otrā pietura. Pieturas punktu bija daudz. Arī mašīnas, kas brauc super tuvu ir daudz. Ja neviens nebrauc pretī un tu apdzen riteņbraucēju nemaz nešķērsojot līniju, tu vienkārši esi asshole. Un tādu bija vairāk nekā vajag. Un ja ar mašīnu ceļš jau liekas briesmīgs, ar riteni varēja just katru grumbiņu un te es runāju par asfaltēto ceļu, nemaz nerunājot par grantēto ceļu, kas mūs sagaidīja pēdējos 15km. Ja jums liekas, ka iegriežoties ilgi gaidītajā celiņā, kuru ieskauj meži, nebija tik liels vējš, kas gandrīz pūš no ceļa nost, jūs maldāties. Kaut kā vējam sanāca iegriezties tā, ka bija pretī arī tur. Un mistiskā veidā ceļš veda tikai augšup, vismaz tā mums pēc sajūtām likās. Uzminies pēdējiem spēkiem kalnā, aiz līkuma tāds pats kalns priekšā. Neskatoties uz to, sanāca tikt līdz pašai Ēdolei, kas ir kādi 48km no Ventspils. Tur ātri atradām pili, kurā izrādās filmēja kaut kādu krievu filmu un bija pilns ar treileriem un mašīnām. Devāmies uz savu numuriņu, ļoti mājīgi šķita. Aija visu laiku runāja par spokiem, beigās nevienu arī nesatikām. Mazliet atpūtāmies un devāmies apskatīt Ēdoli [ar kājām, jo kāds atteicās kāpt virsū velosipēdam]. Tas mums prasīja kādas 15min. Tad gājām uz pils restorānu ēst, Aijai bija līdzi 3 dažādi tērpu komplekti, man bija mana adidas urlu jaka un lillā sporta bikses. Restorāns bija ļoti jauki iekārtots, lieli galdi, kārtīgi koka krēsli ar kokgriezumiem, gleznas un viss, ko tik vajag un nevajag. To, ko nevajadzēja, bija viens galdiņš, kurš bija saklāts apmēram 12 cilvēku kompānijai. Bijām tikai mēs ar Aiju un šie 12 snobiskie vīnziņi, kas tik skaļi cits par citu mēģināja izteikties gudrāk. Katrā ziņā kopsavilkums tāds - latviešiem nevajadzētu neko tik smalku kā vīns vispār mēģināt taisīt, lai dzen kandžu. Un pussaldie vīni var iet kārties. Labi, ka mēs ar Aiju pie vakariņām dzērām klāt alu.
Pēc vakariņām devāmies atpūsties un gaidīt zvaigžņu lietu. Sāka protams līt. Tā kārtīgi. Atmetām jau domu par zvaigznēm, bet pamazām sāka lietus mitēties un parādījās pāris zvaigznes. No mūsu burvīgā loga [nav sarkastiski domāts, logs bija the best thing] ieraudzīju pirmo krītošo zvaigzni un sapratu, ka jāiet izlūkos ārā. Bija jau pāri pusnaktij un lielie pils vārti bija ciet, bet tante, kas bija nozīmēta par naktssargu, mums attaisīja vārtus. Teica, ka arī pati gaidījusi zvaigžņu lietu, bet parastais lietus visu izjaucis, mēs varējām paziņot labo ziņu, ka tomēr var redzēt gan. Viņa mums sastādīja kompāniju un viņai bija lukturītis. Tālumā zibsnīja rūsa, kā viņa teica, es jau domāju, ka tas ir parasts zibens un sabijos, izrādās, ka to sauc par rūsu un tā ir būtībā horizontāls zibens. Tālākus izmeklējumus neveicu, es pieņemu, ka tā tas ir. Tā mēs stāvējām pie pils, skatījāmies krītošās zvaigznes, kas bija vismaz divdesmit+ un ik pa brīdim apvārsnis uzzipsnīja baltumbalts. Diezgan sirreāla sajūta bija. Pie treileriem iznāca kāds maskavas pārstāvis un nāca ar mums runāties, mēs ar Aiju krieviski nono, tā tante arī negribēja ar viņu ielaisties sarunās, bet tas jau netraucēja mūsu maskavas viesi pastāstīt par filmēšanu un to, kā viņš pagājušajā gadā varēja šajā laikā peldēties jūrā, bet šogad sanācis tik auksts un zivis šajā dīķī arī neķeras. Beigās aicināja uz vīnu, kas viņam ļoti labs esot. Gribējās vai gandrīz tos vīnziņus viņam uzsūtīt virsū, ka tā plātās. Mēs gan atteicāmies un gājām gulēt. Tā jau bijām ilgi izturējušas, ņemot vērā mūsu fiziskās aktivitātes un agro celšanos. Kā jau minēju, spokus tā arī nesatikām, lai gan bijām tik nogurušas, ka droši vien mums gulēt netraucētu arī, ja visa karaliskā ģimene būtu sapulcējusies mūsu istabā. Katrā ziņā ļoti patīkami, gan brauciens, gan pils. Jābrauc atkal!

Spoiler alert

Pieci saraksti - check!

Aijai modinātājs uzlikts - check!

Lūdzu, laika veci, nesabojā mums braucienu! Vismaz ne no paša rīta. Arī to zvaigžņu lietu būtu diezgan chill redzēt [ja jau, tad jau].

Jāiet krāmēties! woop- woop!

Excitement that is my life

Pēdējās dienās notikuši vairāki atgadījumi. Nē, tas skan pārāk daudzsološi, atcerēsimies, ka esmu Ventspilī un es joprojām esmu es. Ok, tātad notikumu atstāstījumu ekspektācijām tagad jābūt all time low (dig deep).

Tātad šajā laikā paspēju dabūt zilumu uz kājas, bet aizmugurē. Kaut kur biju lasījusi, ka uzliekot zobu pastu uz ziluma, tas ātrāk pazūd. Ok, izdomāju pamēģināt, kas gan slikts varētu notikt, lielāks jau nepaliks, right? Wrong! Ko? Nu, nē, nē, nepalika lielāks obviously. Tātad uzliku zobu pastu, pēc kādām 30min skatos, zilums tiešām palicis tāds izteikti gaišāks, vienīgi izskatās vairāk izplūdis. Pēc kādām 15min vēlreiz apskatos un zilums ir tieši tāds pats, kā pašā sākumā. Kā to izskaidrot? Well, kids, the twist - izrādās man bija zilumi uz abām kājām.

Šajā laikā izdevies arī patrenēties improvizācijas teātrī, jo bija jāspēlē one woman show sunim, kamēr otrs suns brauca līdzi vecākiem sēnēs. Es domāju, ka Puika noticēja manam priekšnesumam. But that is something that happened.

Pilsētas svētkos vīlos uguņošanā, gandrīz pazaudēju telefonu, palīdzēju sargāt Aijas brāļa meitai vaboli (kur beigās tāpat pazuda), neveiksmīgi mēģināju neļaut Aijai aizdedzināt balonu, kas piepildīts ar ūdeni, un biju uz pilsētas svētku balli. Mhm, so we all know why all those things happened. Vakar bija atslodzes diena. Biju muzejā ar Aiju un kino ar Anety. Sucide Squad bija...nē, labāk neteikšu, tagad dalīties savos iespaidos vairs nedrīkst. Bet teikšu to, ka man nepatika Džokers, I just didn't. Es gribēju un domāju, ka man patiks, but I didn't. Un un un un, kas svarīgāks par pašu filmu, Ventspils kinītī bija ne tikai rinda, lai nopirktu biļetes, bet arī bija palikušas kādas 10 brīvas vietas, kad mēs pirkām biļetes un beigās bija pilna zāle. Mazā zāle, bet still zāle.

Vēl viens ar zobu pastu saistīts stāsts. Aijas brāļa meita man iedeva oreo, kas bija pildīts ar zobu pastu. Kids are the worst. That's why you should trust no one. Neviens suns man nekad nav iesmērējis ar zobu pastu pildītu oreo.

Paspēju arī palīdzēt ar remontu vecāku istabā, ieskaitot tapešu līmēšanu un 2x2m skapja stellēšanu. Šodien uznāca iedvesma un sakrāmēju malku. Protams, ka pēc tādām neraksturīgām aktivitātēm, tagad jūtos dead un nezinu, vai rīt vairs varēšu pacelt rokas.

Bija vēl kaut kas, bet vairs jau neatceros. Es pierakstīju atslēgvārdus vienā no savām jaunajām kladītēm [jo man ir problēma]. Bet kā jau teicu, es sakrāmēju malku un vairs nedomāju šodien kustēties, pat ne tos 3m. Vismaz tagad nē.

Anyhow, Olimpiskās spēles ir sākušās and life goes on.

Betrayal in the Common Room

Grūti parakstīt ar to dunci mugurā, ko Liena atstāja, bet mēģināšu.

Šodien tomēr bija samērā laba diena, atradu 4 akmeņus ar caurumu un redzēju mazu kaķīti.

Clifford Alvarez

Izrādās, ka es neesmu vienīgais Friends apsēstais cilvēks šajā valstī. Prieks, ka 11 komandas piesakās ar nosaukumu Unagi un visi saprot, kas par joku. Atceros, ka vēl pirms 2 gadiem sanāca piedalīties prāta spēlēs, kur mūsu Unagi komanda bija vienīgā, un tās nosaukums katru reizi tika fonētiski izvarots. Anyhow, šie ir citi laiki un cita publika.

Šodien devos mazā riteņbraucienā ar snack elementiem. Vispār jau manas brokastis sastāvēja no Marsa batoniņa un kafijas. Pusdienās nevarēju pretoties tikko ceptu bulciņu smaržai un netīšām nopirkās mutē kūstošas siermaizītes. Anyhow, es nezinu, kā es te nokļuvu, bet tagad man gribas ēst. Tātad, stāsts tāds, ka es gribēju Brazīlijas riekstus, kas protams nebija atrodami veikalā. Bet man tik ļoti gribējās, ka nopirku to mazo paciņu ar riekstiem, kas parasti nosaukti visādos iedvesmojošos vārdos kā intelektam, drosmei, katarsei un tādā garā. Konkrēti neatceros, bet vienā no tām mazajām paciņām man tika piesolīti arī Brazīlijas rieksti. Tā es lielajā Ventspils vējā aizminos līdz vēl vējainākai pludmalei, kur, klausoties relaksējošajos Baltijas jūras viļņos, vēlējos izbaudīt vismaz vienu piesolīto Brazīlijas riekstu (neesmu jau tik naiva, vairāk par vienu normāla izmēra riekstu es nemaz negaidīju, tāpat tāda veida maisījumos vienmēr pilns ar tizlām rozīnēm, vai šajā gadījumā - žāvētām dzērvenēm (ko gan es vērtēju augstāk par iepriekšminēto bez dvēseles vīnogu (un vēl vienas iekavas? Elza, will you stop? This is madness! Madness I tell you!))). Inception jau vairs nestāv klāt šim stāstam. Anyhow, paciņā nebija neviena Brazīlijas rieksta! Un ja tas nav spļāviens sejā no visuma, tad es nezinu, kas ir! Nekur citur cilvēks tik skaidri nevar apzināties bezjēdzību, kas ir šī dzīve, kā vienmuļi sēžot vējainā pludmalē, košļājot sažuvušas dzērvenes un uzgraužot ķirbju sēkliņas, naivi cerot, ka kāds Brazīlijas rieksta gabaliņš tomēr būs aizķēries jau tā mazās paciņas vēl mazākajā stūrītī. Un uz šīs jestrās nots beigšu savu stāstu. Jāiet gulēt.
 Kas zina, varbūt rīt aiziešu uz mazliet tālāko Rimi.

Everything is true if you believe in your heart and repeat it enought times in the media

Šī nedēļa sākās lietaini un ar 17 grādiem, kā jau Ventspilī pieklājas. Pilsētā ar rītdienu jau ir iestājies rudens. Vējš arī dara savu darbiņu.
Anyhow, pabeidzu savu grāmatu. Bija protams viss gaidītais, bet tā jau baigi labi. Pēc tam gribēju kaut kā pirms miega atgūties un noskatījos Spirited Away. Well that was waste of my time.

Kamēr es pa mājām, tikmēr Everestā Liena cenšas noindēt Tīnu. Es jau domāju, ka kādreiz pienāks tas brīdis, kad kāds izdzers atkaļķoto tējkannūdeni, ko daži labi pamanās atstāt kannā.

Jūrā bija silts ūdens, bet netīrs un vilņi lieli.
"Vienīgā negatīvā lieta ūdenim ir, ka tas ir pārāk slapjš." My father, everyone!

Vakarā pabraucu ar riteni, šajā laikā neviens nebija. Labi, bija pāris tūristu, bet tā ļoti brīva braukšana. Saēdos zaļus ābolus un plūmes, mazliet jāņogas arī dabūju. Jāzina kur braukt.