Atbraucu vakar uz Rīgu, lai šodien piedalītos Friends trivia spēlē, protams, ka vakar jau paspēja atcelt spēli, bet bija jau too late, ceļā biju. Anyhow, vakar bija interesants brauciens līdz Rīgai, jo saplīsa mašīna un ātrāk par 80km/h nevarēja pabraukt, so that was fun. Aija bija beidzot ciemos. Laiks bija ļoti rudenīgs, Nilam svētki nesanāca, tā ir, kad nesarunā ar elfiņu, lai sabīda mākoņus. Anyhow, raķetes neviens nenāca ar mani skatīties.
Pirms tam biju ar Aiju Ēdolē. Kā jau ar laika rūķi sarunāju - lietus nebija. Toties par vēju es neko neteicu viņam, tāpēc tas bija vairāk nekā vajag. Anyhow, ne tā iesākās mūsu brauciens. Bijām ieplānojušas braukt 8os. Brīnumainā kārtā Aija bija laicīgi klāt, bet protams, ka bija jānotiek kaut kam citam. Piemēram, jāsaplīst manam ritenim. Tā nu viss ieilga uz kādām 3h gandrīz. Paspēja mazliet uzlīt pirms mēs braucām un tā. 10:40 beidzot devāmies ceļā. Vējš bija liels, pirmā pietura bija pie Ventspils zīmes un Aija secināja, ka jau ir nogurusi. Vēl pēc 20min, ka dibens sāp un rīt noteikti ar riteni nebrauksim atpakaļ. Vēl pēc 20min bija otrā pietura. Pieturas punktu bija daudz. Arī mašīnas, kas brauc super tuvu ir daudz. Ja neviens nebrauc pretī un tu apdzen riteņbraucēju nemaz nešķērsojot līniju, tu vienkārši esi asshole. Un tādu bija vairāk nekā vajag. Un ja ar mašīnu ceļš jau liekas briesmīgs, ar riteni varēja just katru grumbiņu un te es runāju par asfaltēto ceļu, nemaz nerunājot par grantēto ceļu, kas mūs sagaidīja pēdējos 15km. Ja jums liekas, ka iegriežoties ilgi gaidītajā celiņā, kuru ieskauj meži, nebija tik liels vējš, kas gandrīz pūš no ceļa nost, jūs maldāties. Kaut kā vējam sanāca iegriezties tā, ka bija pretī arī tur. Un mistiskā veidā ceļš veda tikai augšup, vismaz tā mums pēc sajūtām likās. Uzminies pēdējiem spēkiem kalnā, aiz līkuma tāds pats kalns priekšā. Neskatoties uz to, sanāca tikt līdz pašai Ēdolei, kas ir kādi 48km no Ventspils. Tur ātri atradām pili, kurā izrādās filmēja kaut kādu krievu filmu un bija pilns ar treileriem un mašīnām. Devāmies uz savu numuriņu, ļoti mājīgi šķita. Aija visu laiku runāja par spokiem, beigās nevienu arī nesatikām. Mazliet atpūtāmies un devāmies apskatīt Ēdoli [ar kājām, jo kāds atteicās kāpt virsū velosipēdam]. Tas mums prasīja kādas 15min. Tad gājām uz pils restorānu ēst, Aijai bija līdzi 3 dažādi tērpu komplekti, man bija mana adidas urlu jaka un lillā sporta bikses. Restorāns bija ļoti jauki iekārtots, lieli galdi, kārtīgi koka krēsli ar kokgriezumiem, gleznas un viss, ko tik vajag un nevajag. To, ko nevajadzēja, bija viens galdiņš, kurš bija saklāts apmēram 12 cilvēku kompānijai. Bijām tikai mēs ar Aiju un šie 12 snobiskie vīnziņi, kas tik skaļi cits par citu mēģināja izteikties gudrāk. Katrā ziņā kopsavilkums tāds - latviešiem nevajadzētu neko tik smalku kā vīns vispār mēģināt taisīt, lai dzen kandžu. Un pussaldie vīni var iet kārties. Labi, ka mēs ar Aiju pie vakariņām dzērām klāt alu.
Pēc vakariņām devāmies atpūsties un gaidīt zvaigžņu lietu. Sāka protams līt. Tā kārtīgi. Atmetām jau domu par zvaigznēm, bet pamazām sāka lietus mitēties un parādījās pāris zvaigznes. No mūsu burvīgā loga [nav sarkastiski domāts, logs bija the best thing] ieraudzīju pirmo krītošo zvaigzni un sapratu, ka jāiet izlūkos ārā. Bija jau pāri pusnaktij un lielie pils vārti bija ciet, bet tante, kas bija nozīmēta par naktssargu, mums attaisīja vārtus. Teica, ka arī pati gaidījusi zvaigžņu lietu, bet parastais lietus visu izjaucis, mēs varējām paziņot labo ziņu, ka tomēr var redzēt gan. Viņa mums sastādīja kompāniju un viņai bija lukturītis. Tālumā zibsnīja rūsa, kā viņa teica, es jau domāju, ka tas ir parasts zibens un sabijos, izrādās, ka to sauc par rūsu un tā ir būtībā horizontāls zibens. Tālākus izmeklējumus neveicu, es pieņemu, ka tā tas ir. Tā mēs stāvējām pie pils, skatījāmies krītošās zvaigznes, kas bija vismaz divdesmit+ un ik pa brīdim apvārsnis uzzipsnīja baltumbalts. Diezgan sirreāla sajūta bija. Pie treileriem iznāca kāds maskavas pārstāvis un nāca ar mums runāties, mēs ar Aiju krieviski nono, tā tante arī negribēja ar viņu ielaisties sarunās, bet tas jau netraucēja mūsu maskavas viesi pastāstīt par filmēšanu un to, kā viņš pagājušajā gadā varēja šajā laikā peldēties jūrā, bet šogad sanācis tik auksts un zivis šajā dīķī arī neķeras. Beigās aicināja uz vīnu, kas viņam ļoti labs esot. Gribējās vai gandrīz tos vīnziņus viņam uzsūtīt virsū, ka tā plātās. Mēs gan atteicāmies un gājām gulēt. Tā jau bijām ilgi izturējušas, ņemot vērā mūsu fiziskās aktivitātes un agro celšanos. Kā jau minēju, spokus tā arī nesatikām, lai gan bijām tik nogurušas, ka droši vien mums gulēt netraucētu arī, ja visa karaliskā ģimene būtu sapulcējusies mūsu istabā. Katrā ziņā ļoti patīkami, gan brauciens, gan pils. Jābrauc atkal!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru