Excitement that is my life

Pēdējās dienās notikuši vairāki atgadījumi. Nē, tas skan pārāk daudzsološi, atcerēsimies, ka esmu Ventspilī un es joprojām esmu es. Ok, tātad notikumu atstāstījumu ekspektācijām tagad jābūt all time low (dig deep).

Tātad šajā laikā paspēju dabūt zilumu uz kājas, bet aizmugurē. Kaut kur biju lasījusi, ka uzliekot zobu pastu uz ziluma, tas ātrāk pazūd. Ok, izdomāju pamēģināt, kas gan slikts varētu notikt, lielāks jau nepaliks, right? Wrong! Ko? Nu, nē, nē, nepalika lielāks obviously. Tātad uzliku zobu pastu, pēc kādām 30min skatos, zilums tiešām palicis tāds izteikti gaišāks, vienīgi izskatās vairāk izplūdis. Pēc kādām 15min vēlreiz apskatos un zilums ir tieši tāds pats, kā pašā sākumā. Kā to izskaidrot? Well, kids, the twist - izrādās man bija zilumi uz abām kājām.

Šajā laikā izdevies arī patrenēties improvizācijas teātrī, jo bija jāspēlē one woman show sunim, kamēr otrs suns brauca līdzi vecākiem sēnēs. Es domāju, ka Puika noticēja manam priekšnesumam. But that is something that happened.

Pilsētas svētkos vīlos uguņošanā, gandrīz pazaudēju telefonu, palīdzēju sargāt Aijas brāļa meitai vaboli (kur beigās tāpat pazuda), neveiksmīgi mēģināju neļaut Aijai aizdedzināt balonu, kas piepildīts ar ūdeni, un biju uz pilsētas svētku balli. Mhm, so we all know why all those things happened. Vakar bija atslodzes diena. Biju muzejā ar Aiju un kino ar Anety. Sucide Squad bija...nē, labāk neteikšu, tagad dalīties savos iespaidos vairs nedrīkst. Bet teikšu to, ka man nepatika Džokers, I just didn't. Es gribēju un domāju, ka man patiks, but I didn't. Un un un un, kas svarīgāks par pašu filmu, Ventspils kinītī bija ne tikai rinda, lai nopirktu biļetes, bet arī bija palikušas kādas 10 brīvas vietas, kad mēs pirkām biļetes un beigās bija pilna zāle. Mazā zāle, bet still zāle.

Vēl viens ar zobu pastu saistīts stāsts. Aijas brāļa meita man iedeva oreo, kas bija pildīts ar zobu pastu. Kids are the worst. That's why you should trust no one. Neviens suns man nekad nav iesmērējis ar zobu pastu pildītu oreo.

Paspēju arī palīdzēt ar remontu vecāku istabā, ieskaitot tapešu līmēšanu un 2x2m skapja stellēšanu. Šodien uznāca iedvesma un sakrāmēju malku. Protams, ka pēc tādām neraksturīgām aktivitātēm, tagad jūtos dead un nezinu, vai rīt vairs varēšu pacelt rokas.

Bija vēl kaut kas, bet vairs jau neatceros. Es pierakstīju atslēgvārdus vienā no savām jaunajām kladītēm [jo man ir problēma]. Bet kā jau teicu, es sakrāmēju malku un vairs nedomāju šodien kustēties, pat ne tos 3m. Vismaz tagad nē.

Anyhow, Olimpiskās spēles ir sākušās and life goes on.