London, baby! part1

Sākumā es domāju, ka šis būs kaitinoši un mani ceļabiedri mani gribēs nemitīgi sist. Bet izrādījās, ka šī frāze iepatikās visiem un bija tāds kā ceļojuma moto. London, baby!
Un tagad es nevaru izdomāt, iet man uz dušu vai rakstīt šito. Hmm. Un tagad jūs varat minēt, biju vai nē?
Tālāk par London, baby! Mēs 4 erasmus studenti- 2 latvietes, 2metrīgs vācietis un austrietis. Devāmies ceļojumā 1. martā. 12 mums bija autobuss. Jau sākums bija tīri interesants. Well, you will be the judge of that. Mēs aizejam uz pieturu, kuru mums austrietis bija izskaitļojis. Bet neviens nebija īsti drošs, jo tā tāda kā parasta autobusa pietura pie veikala. Oh, well. Esam 10min iepriekš kā jābūt. Gaidam, gaidam. Autobusa kā nav tā nav. Jau 12. Nekāda rosība. Sākam jau mazliet nervozēt. Mūsu tehniskie vīrieši ar saviem smartphoniem jau ņemas kā traki, skatās ceļus un mēģina iztrekot busu un ko tik vēl ne. It kā esam vietā īstajā. Jau 12:10, 12:15, mani joki ar "there is the bus" netiek pieklājīgi novērtēti, tiek izteikti draudi manai veselībai, 12:20, vēl nav autobuss. Bet vietā esam pareizajā, jo blakus 3 puikiņi arī gaidīja autobusu uz Londonu. Beidzot parādās autobuss 12:22. Varam sākt ceļojumu, autobuss normāls, piesprādzēties visiem vajag, jūtos lieliski. Tieku pie loga un gaidu skaistu britu ainavu. Neko vairāk par pāris aitām nesagaidīju, tikai šoseja un visādi gigantiskas būves un smagās mašīnas. Esam Londonā 3:10 ar visu to, ka nokavējās tik ilgi busiņš. ā, un kavēja busiņš, jo viņam mainīja priekšējo stiklu. Un jāpiemin, ka vadītājs izskatījās pēc male model.
Nonācām in London, baby! Mēģinājām tikt skaidrībā ar metro sistēmu un ceļu līdz mūsu hostelim. Es nekad nebiju ar metro braukusi un man patika. Bija forši, ja neskaita, ka mēs tieši trāpījāmies pīķa stundā un bija superdaudz cilvēku. Ļoti ātrs veids kā pārvietoties pa pilsētu, I approve, viņi drīkst turpināt pārvietoties ar metro. Tikām līdz hostelim, nolikām mantiņas, dabūju savu vietu pirmajā stāvā. Mums bija 2 2stāvīgās gultas istabā, spogulis, izlietne, 2 plaukti, ko es nevarēju aizniegt, logs un 4 plaukti, kas slēdzās ar mūsu room key card un taisīja smieklīgas skaņas. Un protams, ka kāds atstāja savu key card plauktiņā un aiztaisīja ciet. Un, nē, par brīnumu tā nebiju es. Lai gan es biju atstājusi iekšā, bet bija vaļā durtiņas, ātri izņēmu ārā. Izpētījām mūsu hosteli un omg, kpc neviens nav nobildējis to koridoru! F that, vnk tik ļoti The Shining! Nu, nē, kāpēc nav?! Lai gan man vēl nav vācieša bildes, jācer, ka viņam varbūt būs. Moving on, gājām apskatīt mūsu hosteļa apkārtni un paēst. Paēdām, bet nevarējām atrast normālu british pub un izdomājām, ka brauksim tuvāk centram.

Metro again. Šoreiz jau smuki tukši vagoni, jo tik daudz to vagonu, jopcik. Aizbraucām uz sazinkurieni, pastaigājāmies, nosalām, jo bija auksts. Iegājām Hard Rock cofe, kas bija pārbāzta, izdzērām alu, stāvot kājās un ātri tinām makšķeres uz mierīgāku vietu. Trāpījāmies tādā jaukā rajončikā, kur man pat nebūtu bijis nekas pretī, ja mani notriektu mašīna, viss tik fancy pants un mēs tur tādi 4 tūristi ne savā vietā. Un es te par to mašīnu, jo mums gandrīz uztrieca virsū melns maserati. Uztaisījām pāris tumšas tūristbildes. Un devāmies uz hosteli, jo tur arī bārs un nākošajā dienā agri jāceļas! Un mūsu austrietim ir tāda slimība, ka viņam jādzied visu laiku, kad kāda frāze skan [sarma knows], bet tikai viņš kaut kādas neīstās dziesmas dzied, ko es nezinu vai man nepatīk. Un tad izrādījās, ka viņš zin Bohemian Rhapsody un mēs smuki dziedājām to, tur reāli kluss rajons, neviens cilvēks, varēja izpausties. So that happened.

Hostelī pagulēt grūti, es nezinu, cik es vispār gulēju. Likās, ka maz. Bija tā stulbā sajūta, ka tu nesaproti, vai gulēji vai nē. Apkārt visi skaļi + 2metrīgais vācietis krāca and I called it! Es pilnīgi jutu to! Ir cilvēki uz ko tu paskaties un tu sirds dziļumos jūti, ka krāc. Vai arī man unagi. Un likās ļoti auksts, jo logs bija vaļā, bet vajadzēja gaisu, tad logs bija ciet un bija karsts un vispār jaunā vietā un tā. Galīgi slikti gulēju, biju augšā pirmā. It kā mums 8os bija jāceļas. Es piecēlos, dažs labs, nesauksim vārdā, hint-arī no lv, piecēlās gandrīz 9. Mums 11 bija ieplānota tūre ar gidu, bezmaksas, kas skaitās par tips. Tā jau sanāca, ka mēs vēlāk piecēlāmies un brokastis bija ātri jāpaēd. Devāmies uz metro, bet, re kā, tieši šajā nedēļas nogalē tur labo kaut ko un 2 pieturas nav metro. Brauc divstāvīgie aizvietotājautobusi. Oh, well, viss prasa daudz vairāk laika nekā ieplānots. Liekas jau, ka nokavēsim, es biju very sad, jo šis bija my call. Lizete un Bens arī bija in, tikai vācietim neinteresē vēsture un viņš tur kaut ko čīkstēja. Un tā kā es biju piecēlusies pirmā un visus tirdīju visu laiku, es biju diezgan changry. Bet mēs paspējām, bija lemtenis lēmis tā. Bija labs gids, vārdu neatceros, jo nekad neko neatceros, bet viņš bija īrs un viņam bija smukais īru akcents. Un viņš bija kinda gingerish, kā jau īram pienākas. Bet viņš smieklīgi stāstīja un interesanti, iesasitījās sarunās ar visiem grupas dalībniekiem. Also zinu, ka viņam bija meitene no igaunijas un viņš tagad studē vēsturi maģistros. Un bija grupā no amerikas, argentīnas, ķīnas, izraēlas, brazīlijas, francijas un neatceros vairs, pāris briti arī bija. Un viņš smuki atcerējās, kas no kurienes un stāstot mēģināja arī sasaistīt to visu kopā. Ļoti labi strādāja čalis. Pavisam 2,5h tūre ilga un pēc tam viņš pat mūs līdz krodziņam pavadīja un pats skrēja un nākamo tūri.

Labi, šodienai pietiks, es piekusu un man miedziņš nāk. Rīt agrais rīts un man gribas paskatīties seriāliņus.

Ui.

Ups, kaut kā pārāk sen nekas nav rakstīts. Parasti jau tas būtu tā normāli, bet daži interesanti notikumi ir bijuši tomēr manā dzīvē. Labi, interesanti varbūt ir oversell.
Sliktās ziņas- mana atmiņa nav uzlabojusies. Es jau kopš Oskariem mēģinu atcerēties vienu dziesmu, kas ir it kā klasiska, bet tajā pašā laikā who knows. Un es pat nevarētu uzzīmēt. Lai gan kaut kur man tajā galvā tā ir, i can feel it. Un iedomājies, cik neērti tev tagad mēle mutē stāv. Yeah, you are welcome! Šito es vakar pirms aizmigšanas iedomājos, not the best thing to do. Un tad izdomāju, ka šis būs jāpasaka naktī maniem Londonas biedriem, kad mēs gulēsim. Kāds ļaunums manī! Šonakt slikti gulēju, nevarēju aizmigt un tad ap kādiem 2, mans kaimiņš un vēl kas tur atnāca no ballītes, klubiņa vai kur nu viņi bija. Labākais tas, ka viņi tik skaļi runā un klauvējas pie viena cita nabaga, kurš bija aizmidzis un nevarēja viņus ielaist iekšā. Protams, ka viņi ieradās, kad es jau biju gandrīz iemigusi, savādāk jau nemēdz būt. Un viņi tik skaļi, ka man tas atkal jāuzsver. Tur jau daļa aizlasās prom, kad mans aizsienaskaimiņš izdomā, ka skatīsies friends. Oh, well, nekas nav pret to, viņš skaļi uzliek un es dzirdu visu, kas man palīdz iemigt. Tāpat es bieži lieku friends pirms gulētiešanas, vai kad ēdu, kad zīmēju, kad sēžu, kad gribu kaut ko paskatīties, kad vajag fonā kaut ko, kad gatavoju un tādā garā. Ā, jā, mani sauc Elza un man patīk Friends! Skatījās viņš sēriju, kur Reičela pateica tēvam, ka viņa stāvoklī. Man patīk, ka es varu atpazīt sēriju pēc viena teikuma, ko dzirdu. The end.
Here I go again on my own nebija tā labākā dziesma, ko klausīties, kad mēģini kaut ko rakstīt! Damn it, un Don't stop believing noteikti nav labs turpinājums! Oh, well, nav brīnums, ka es visu laiku novirzos no temata. Vēlviens iemesls varētu būt arī tas, ka man nav temata.
Mani puķu bērni paaugušies, i'm so proud! Es tik daudz esmu veltījusi tiem savu laiku, atnesot no veikala un aplejot to vienu reizi. Chumbo un Lady smuki aug, bet Mr. Wolter kaut kā nepumpuro.
Jā, oskarus skatījos tiešraidē, kas te gāja līdz 5iem rītā. Fun times, ja neskaita, ka vidus daļa bija tik garlaicīga un too much singing. Bet man patik kā Sets vadīja, man vairāk atgādināja golden globes, nevis fancy pants oskarus. Argo bija paredzams, lai gan turēju visus īkšķus par Django, tā tomēr man vislabāk patika. Un Tarantino ir vienkārši too cool. Ir tādi cilvēki uz ko tu apskaties un saproti, ka tu viņus savā ziņā ienīsti, lai gan tam nav nekāda racionāla izskaidrojuma, manā gadījumā Bradley Cooper un Robert Pattinson. Es nezinu kāpēc. Cooper liekas samērā jēdzīgs intervijās, bet katru reizi, kad es viņu ieraugu, man gribas viņam iesist. Un tad ir tādi cilvēki kā Tarantino, ko tu ieraugi un vienīgais, ko tu vari teikt Abeda vārdiem- cool cool cool cool.
Bija arī oficiālā erasmus/international ballīte, kas bija samērā cool, ja neņem vērā briesmīgo mūziku. Un ar briesmīgu mūziku es domāju dance/house/tuc tuc/es nezinu, kas tas skaitās, bet kaut kā tā. Bet nekas, tas netraucēja man iemācīt running man un sprinkler vienam korejietim, kas man mācīja arī kaut kādu deju, kas iekļāva daudz kāju kustību un bija diezgan līdzīga līnijdejai, lai gan nebija tā domāts. Vēl no tā, ko atceros no tā vakara [jo tas bija pārāk sen, nevis tas otrs iemesls, ko jūs domājat!]. ā, bija smieklīgi dzirdēt kā amerikānis mēģina izrunāt manu uzvārdu, vispār nebija tik traki. Tad, oh, how the tables turned, man bija jāmēģina izrunāt viņa uzvārds, kas izrādās bija reāli polisks un arī nebija viegli izrunājams. Un iemācījos arī handshake like a bro. Vakars ievilkās līdz 4iem rītā, kas nebija the best idea, jo nākošajā rītā bija 10 lekcijas. Bija samērā briesmīgi.
Tad mums bija izbrauciens ar tvaika lokomatīvi. Jā, jā, tādu kā Ventspilī. Tikai tādu, kur var smuki iesēsties dīvāniņā un kas brauc uz citām pilētām un ciemiem. Mēs aizbraucām līdz Rothley, kas kādas 9jūdzes no mūsu pilsētiņas. Atpakaļ devāmies ar kājiņām. Sākumā bijām 9 cilvēki, 4 itāļi, 2 latvietes, 2 somi un austrietis. Bet itāļi sabijās no "aukstuma" un nekāpa mūsu pieturā ārā, bet brauca līdz citai pilsētai, lai izbaudītu izsmalcināto mcdonalds virtuvi šajā pilsētā.

Ritenis ir tik labs, vilciens arī kaut kur fonā ir, bet who cares. 

Pārgājiens bija cool. Ļoti smieklīgs un dubļains. Vienu brīdi pat bija krusa un slapjš sniegs.
Un pēc 10 stundām es turpinu rakstīt šo blogu. Oi. Laiks skrien ātri, kad tu esi es. Biju pusdienās, sarunājām par rītdienu! LONDON BABY! Tad bija smuka saulīte un es devos vienītī pastaigā. Aizgāju līdz centriņam, nopirku džemperi, kolu un superawesome art grāmatu. Tad atnācu, klausījos http://8tracks.com/myrahahmad/classical-peace, lasīju grāmatu un jutos classy as fuck. Tad man gribējās pagleznot, bet iedvesma nenāca. Noskatījos visus seriālus un vecās ofisa sērijas, uzēdu sieru, nomazgājos un here i am! Tikko iegāju tvnetā un atkal jau par to zirga gaļu. I don't get it, ko viņi tur ņemas. Zirgs jau nu galīgi nav tas trakākais, kas varētu būt/ir konservos un citos gaļas izstrādājumos. C'mon! Un ņemot vērā, ka daža laba gaļa vispār nav gaļa, nē, tas arī viss, ko šajā jautājumā gribēju teikt.

Dažas dubļu bildes. Bija atkal jālien pāri visādām sētām. 

Tātad, pārgājiens. Jā, bija briesmīgs laiks un ceļi bija neizbrienami, visur dubļi un peļķes un mums visiem smukas kediņas kājās. Bija smieklīgi. Un atkal bija jālec sētām un žogiem pāri. Es te 2 pārgājienu laikā esmu pārkāpusi vairāk žogiem pāri nekā pēdējo 10 gadu laikā.
Varbūt pie tā vainīga arī šokolādes kūka, ko uzēdām pirms iešanas Rothley pieturā, damn, tā bija labum labā šokolādes kūka. Bija sugar rush pēc tam. Pa ceļam bija arī poniji un mazu vilcienu pilsētiņa, smukas mājas un  tā. Te vēl viena kolāža.
Bijām reāli saguruši, noslēdzām gājienu krodziņā, kur bija garšīgi chips, jo frī tie īsti nebija. Un let's be british, people!
Pēc tam dienā, kas bija svētdiena. Bija domāts vēl viens pārgājiens, kur mani ceļabiedri teicās, ka nepiedalīsies, jo saguruši un tā. Es jau devos. Lai gan tas bija pirms oskariem un vienu brīdi man bija doma aiziet uz maķīti, paņem food, gulēt siltā istabiņā, ēst un skatīties neredzētās oskarfilmas. Bet Sarma mani pārliecināja, ka jāiet. Nu, es viņai liku mani pārliecināt. Tā nu es devos pārgājienā ar 18 nezināmiem, tikai redzētiem cilvēkiem, vējā, sniegā un aukstumā. Bija tikpat jautri, cik izklausās. Pirmkārt jau aizgājām pa nepareizo ceļu, jo neviens īsti nezināja, kur jāiet. Tāpēc sanāca 2h garš ceļš tikai līdz pašam kalnam un tur uzkāpjot, nevienam vairs nebija spēka un gribēšanas iet tās takas. Un ātri meklējām īsāku ceļu mājup. Vismaz sapazinos ar jauniem cilvēkiem. Iepazinos ar vienu meiteni no kanādas. Un kā noskaidrojās, viņa dzīvo ekstra laipno kanādiešu provincē un viņai briti liekas ne īpaši pieklājīgi. Es viņai ieteicu aizbraukt uz lv un paskatīties, cik laipni cilvēki tur ir. Lai gan viņa jau tik laipna, ka neko sliktu nepateiktu. Tad pārrunāju filmas ar vienu indiešu čali, kas skatās labas filmas, bet sliktus seriālus. Un mēģināju parunāt ar meiteni no Itālijas, kas ļoti slikti runāja angliski un es neko nesapratu, ko viņa mēģina pateikt un viņa man piedevām tik ļoti daudz ko mēģināja pateikt. Bija very awkward. Lai gan neviens neko īpaši nesaprata no viņas, tikai vēl viens čalis un meitene, kas arī no itālijas.

Kaut kas no bākas, kas pāri palicis, kalnā tas.

Hm, vairāk neatceros, ko es gribēju teikt. Un miedziņš uznācis, kā arī jāsakārto soma, labi, ka saraksts gatavs jau sen. Jā, to es arī darīju, sataisīju sarakstu! LONDON BABY! Excited? Hell yeah!
Hei ho!

Temple of Venus

Šodien devāmies mazā pastaigā. My fellow latvian Lizete izdomāja, ka mēs varētu doties apskatīt vietu, kas kartē apzīmēta ar sarkanu punktiņu un atrodas nekurienes vidū. Tā kā diena šodien pagadījās saulaina un bez lietus savācāmies [šoreiz 4, jo vairākums aizdevās uz Notingemu, kur mēs bijām jau] un devāmies tik nezināmajā virzienā, kas ir pretēji mūsu mīļajiem food and stuff veikaliem.

Labi. Tātad, sākām iet, iet, daudz british māju, ļoti fluffy kaķis!!!!!, māja, māja, žogs, žogs, strupceļš, lielceļš. 

Tad šitā bilde.

Tad šitā, kur tuvojos krustojumam un steidzinu pārējos, jo zaļais.

Tad kaut kādā veidā šitāda bilde tapa. 

Te es māju. I'm very polite!

Also cilvēki šeit ir ļoti suicidal un šķērso ceļus kā vien patīk. Es kā jau es, gaidu pie sarkanā. Un tad cilvēki otrā ielas pusē uz mani kliedz un liek man skriet zem mašīnām. Vai arī šajā gadījumā- apsmej mani un fotografē.

Tur sarkanais deg, lai arī spīd saulīte un izskatās, ka zaļais. 

Tikām līdz vietai, kur tāda smuka muižiņa, kuru sazin kāpēc, neviens nebija nobildējis. I mean, c'mon, 4 cilvēki ar fočīgajiem un to neviens nenobildē. Nu, labi. Tātad tur ir tā muižiņa un vārti. Vārti vaļā, bet rakstīts, ka private property. Bet mēs zinam, ka mums jāgriež pa labi iekšā ir. Oh, well, it kā cilvēki apkārt nebija, gājām tik iekšā. 

Vienu brīdi mums sāka likties, ka esam kaut kādās lamatās un tiksim ieslēgti mūs mēģinās nomedīt.

Ceļā uz templi, very excited. Visiem rokā fočīgie.

Sāka palikt siltāks! Saulīte parādās. Also templis. Kurš ir reāli pļavā. 

Un ceļš kalnā, prieks par pavasarīgo laiciņu un saulīti!

Too slow, you are not going to Paris!

Žogs, žogs, žogs. Tuvāk netikām.

Uzkāpjam kalnā, bet jauks žogs ap templi un ciet. Tā kā vilšanās, jo šis bija tuvākais, cik tam varēja piekļūt.

Tālāk izdomājām, ka iesim tik taisni uz priekšu, jo google maps mums teica, ka tur var iziet pa tādu kā aplīti uz pilsētu, lai nebūtu jāiet pa to pašu ceļu atpakaļ. Un laiks bija tik smuks, ka visi bijām par.  Un tad tur bija lauks, kurš bija vienkārši zirnekļu tīklos ietīts un saule spīdēja un vējš uzpūta un visi tie zirnekļtīkli tik smuki kustējās visu laiku. Grūti aprakstīt, vēl grūtāk nofotorgafēt, tāpēc ieteicu visiem to take a mental picture and save it forever. I did. 

Tālāk gājām un bija putni daudz. Vismaz ļoti dziedāja, bet visi no mums aizmuka un nevienu neredzējām. Nu, vienu. Kurš bija miris un ļoti dīvaini kokā uzdūries. Yes, you are welcome for that image! Bet kā kompensāciju, lūk, mīlīgs beee. Vienu brīdi man palika bail, jo mēs, kā jau nopietni augstākās izglītības saņēmēji, sākām runāt aitiņvalodā un viņas visas sastinga un vnk sāka uz mums skatīties un iet tuvāk žogam. Un šitiem bija ragi, lai arī aita ir vienkārši staigājošs mākoņdzīvnieks, man bija bail. Classic. 

Tālāk bija ūdenstilptne un saulīte. Also to visu pavadīja sajūta, ka mēs tūlīt kādai mājai pagalmā ieiesim un ar to mūsu ceļš beigsies. Jo sāka vairāk atgādināt laukus un mājas parādījās. Cilvēku gan nebija nekur.

Gandrīz civilizācija, bet tomēr neviena cilvēka.

Mums jau sāk likties, ka esam sētā iekšā. Jo tālāk mūs sagaida traktori un visādi citādi pričindāļi. Un mistiski dubļi.

Un tur normāla siena kaudze

Ā, un tad tur bija govis. Un bullis. Un bullis atkal mani sabaidīja, jo viņš vnk tik biedējošs. Ar visu to riņķi degunā un melns un tāds kluss novērtotājs. Arī tas, ka Lizetei bija sarkana jaka, nepalīdzēja man. Lai gan tad vismaz skaidrs pirmais upuris. 

Nu, pasaki, ka nav biedējoši, ka viņš tā visu laiku vēro. Un vēl fakts, ka mēs bijām strupceļā, jo vārti bija ciet. Bet atpakaļ jau neiesim. Leksim tik pāri. Sure, why not!

Tā, nu, lecām pāri. Smieklīgākais tas, ka tieši tad, kad mēs kāpām pāri, brauca 2 riteņbraucēji, kas bija pirmie cilvēki, ko mēs pa visu to laiku tur redzējām. Labi gan, ka viņi bija brīvības pusē, nevis lauku sētā. 

So that happened.

Pēc lēciena pār sētu mums priekšā bija šis nemaz ne creepy, bet noteikti creepy ceļš. Kur pāris riteņbraucēji pabrauca mums pretī un mēs sapratām, ka esam uz pareizā ceļa. Un bija tik smieklīgi, kad mūsu 2 metrīgais vācietis, gribēdams blend in, sāka sveicināt pirmo riteņbraucēju un iznāca tas super creepy un smieklīgi, ka grūti bija izsmiet. Nabaga riteņbraucējs un viņa mazā meitiņa, scared for life.

Šis ir tas ceļš.

Veiksmīgi tikām līdz uni un tad izdomājām, ka jāiet uz veikalu. Jo man vajadzēja ūdeni un maizi, kā arī tunci, jo visu dienu sapņoju par tiem garšīgajiem tunča salātiņiem. Bijām tā jau nostaigājušies, bet tā kā mani kontrolē vēders, aizgāju uz tālo veikalu. Un lielākais fail, atnākot mājās, sāku smērēt maizītes, un izrādās, ka tas nav pareizais tuncis. Lai gan arī labi garšo, bet that's not the same! 

Un man kājiņas piekusušas, miedziņš nāk un vari ofišal iet gulēt, jo ir vēls! Jeij! 

2 weeks notice ir filma tāda

Un ir pagājušas 2 nedēļas kopš es esmu šeit.
Vakar bija mūsu international piecinieka weekiversary, ko nosvinējām, skatoties nereāli interesantu futbola maču. Ha ha ha ha, right! 90min viņi dzenāja to bumbu, lai beigtos 1:1. C'mon, people, get a life!
Nu, tāpat neviens no mums neskatījās, bet pubs bija tik pilns un skaļš. Pēc spēles, kad vairākums tur izklīda likās, ka tūlīt slēgs ciet, jo tik tukši bija.
Labi, jāiet uz veikalu pēc food and stuff.

Cheers, mate!

Labdien!
Aiz loga snieg sniegs. Bet nekas uz zemes nepaliek. So that's sad. Man patīk sniegs. Bet man patīk arī staigāt kedās februārī. Tā kā esmu mazliet on the fence.
Pirmdien te bija arī sniegs, kas pat uz zemes bija. Bet pāris stundas tikai un es paspēju nogulēt. Nu, ne gluži. Es pamodos ap 9iem, izlasīju facebookā, ka snieg. Jā, tagad es jaunumus uzzinu facebookā, tādi laiki pienākuši. Biju vēl gultā, pabāzos ārā pa logu. Jā, sniegs ir [nu, galīgi jau maz un tā], bet ir. Tad ielīdu atpakaļ gultā un izlīdu pēc tam 12tos. Sniegs vairs nebija.
Ā, nu, jā. Biju ar vēl pāris erasmus biedriem uz Notingemu. You know, pilsētu, kuras mežos Robins Huds esot skraidījis apkārt. Devāmies tikai 5, es, my fellow latvian Lizete, Paula no Somijas, Chris no Vācijas un Beni no Austrijas. Diena jau iesākās lieliski, lija lietus! Vienīgais, ko mēs negribējām. Oh, well. 10:15 bija buss, laicīgi bija jāceļas un es vēl līdz kafijai, kas bija ap kādiem 11:30, nebiju īsti pamodusies. Pašā Notingemā it kā nelija, bet tomēr bija apmācies un bija kaut kas starp miglu un lietu, kad tu nevari saprast, kas notiek un ko darīt ar savu dzīvi. Tātad sākām ar kafiju, nosēdējām kafūzītī stundu. Un tur bija Latvijas baloži. Viņi tur čilloja pa supermārketu. Jo te campusā ir tikai supermega resnie baloži, kas ir reāli smieklīgi. Īpaši, kad viņi skrien. Ir sava burvība tajā, kad resns putns mēģina paskriet.
Moving on.
Pēc kafijas es biju mazliet hyper un pamodos. Devāmies uz pili un sameklēt Robina Huda statuju. Atradām veiksmīgi. Tur bija diezgan smuki. Ja neskaita, ka Robinam Hudam bija uz bultas kaut kāds adīts sheesh virsū. Samērā daudz tūristu bija. Un tur tapa mana mīļākā tās dienas bilde. Paparaci bilde, kur es skatos uz sienu. Un apkārt kaut kādi random strangers fotografē statujas. Bet es tik skatos uz sienu. I'm very deep.

Pēc skatīšanās uz sienu, devāmies mazā aplītī pa rajončiku, kas bija tīri tā neko. Vienas mājas sētā bija sarkanā telefonbūdiņa, citu māju pagalmos es neredzēju iekšā, jo bija augsti žogi, nevienas mājas pagalmā nebija suns. Pēc pastaigas izdomājām, ka gribam ēst. Sākām meklēt vietu, kur paēst. Pēc 40min meklēšanas sāka pa īstam gribēties ēst. Tad paēdām. Nebija garšīgi. Vienīgais, kas man te reāli garšo ir cupcakes, kas ir tik saldas un treknas, ka liekas, ka tu esi apēdis pus paciņu sviesta. Kas arī reāli ir tā, jo tām ir sviesta krēms, kas man nekad nav sanācis. Pēc tam izdomājām, ka vajag nelielu shopingu uztaisīt. Atstājām puikas alu dzert un meitenes devās iekarot veikalus. Can we be more stereotypical? I know! Bet bija mums kādas 1,5h laiks, atradām vienu lielveikalu, kas izrādījās the worst. Nekā tur nebija. Savā lielajā šopingā es dabūju 2 laundry bags, score! Jāsaka, ka cilvēku gan veikalā netrūka. Nereāli daudz, nevarējām saprast, kas notiek. Arī veikalu ieliņas bija pilnas ar cilvēkiem.
Pēc neveiksmīgā šopinga, devāmies meklēt Anglijas vecāko pub. Atradām. Iegājām, ļoti mīlīgi. Atgādināja kaut kādu rūķīšu mājvietu, tik šaurs un piemērots tieši mana auguma cilvēkiem. Bija samērā smieklīgi skatīties, kā 2m vācietis mēģināja tur manevrēt. Tur mēs ilgi nepalikām, jo tur bija tik pilns un šaurs un nepiemērots vairāk par 3 cilvēkiem. Devāmies meklēt citu krodziņu, to gan netrūka. Ātri atradām. Bija domāts izdzert vienu alu un aidā mājiņās. Nosēdējām gandrīz 4h. Gadās.
Atpakaļceļā tik izlemts, ka vakarā pasēdēsim pie Lizetes kojās. Paņēmām food un drinks, mierīgi pasēdējām. Paklausījāmies pārāk daudz Ramšteinu. Bet vismaz nebija tuc tuc vai dubstep. Lai gan tas man netraucēja nīdēt ik pa laiciņam.

Te vēl dažas bildes no Notingemas.

Ai, un šī man arī patika.

Šodien man brīvdiena. Kā jau visas 3dienas man būs. Bija atnācis viens vīrietis, kas skatījās, vai fire alarms strādā. Visiem te bijuši fire alarm izmēģinājumi. Pārsvarā 7os no rīta. Man vēl nan bijusi. Es jau gaidīju šorīt, jo man brīvdiena kā nekā, tas būtu tikai loģiski. Par brīnumu nebija.

Un tas fire alarm kungs man teica, ka es neesmu īsta studente, jo man esot ļoti kārtīga istaba! Man! Can you imagine! Bet es ticu, jo man te nav mantu daudz un grūti kaut kā piemēslot ar neko. Bet tā kā mani kaimiņi vēl tur durvis vaļā un es varu viņu istabās redzēt, holly crap, cūku kūtis. Nav brīnums, ka mums virtuve ir šitāda. Bet viņš teica, ka pirmā stāva virtuve esot health hazard. Man bail iedomāties, kā tur izskatās.
Vēl man visu laiku miegs nāk. Un somiem nav vārds priekš "please". Zied narcises te. Un visi joprojām turpina būt neciešami laipni. Sniegs arī turpina snigt. Es vairs neatceros, ko es gribēju teikt. Mana atmiņa galīgi nav uzlabojusies.
Nu, kaut kā tā man iet. Izrādās, ka esmu jau gandrīz 2 nedēļas te. Neliekas, ka tik ilgi.

Nekā interesanta

Sveiki!
Tātad, izrādās, ka divas dienas nekas te nav rakstīts. Oh, well.
Par 4dienu +/- te rakstīju.
5dien aizgājām uz mūsu fakultāti, kur tikāmies programmas vadītāju [sheesh, es pat īsti nezinu, kas viņa skaitās]. Enīvej, pati fakultāte tāda maziņa, bet svaigi renovēta un man jau likās diezgan fancy pants. It kā 2 stāvi ir, bet tā kā pirmais stāvs skaitās ground floor, tad reāli pirmais stāvs ir priekš manis 2. un reāli ir 3 stāvi. 3 datorklases, divas tādas palielākas un viena tāda mazāka. Un forši ir tas, ka mēs tiekam tajā fakultātē iekšā 24h, jo varam ar savām student id atslēgt durvis fakultātē un datortelpās. So that's pretty cool. Par mācībām neko īpašu nesarunājām, jo pirmajā nedēļā mēs tā kā piestaigāsīm pie tām lekcijām, ko gribētu un tad reģistrēsimies tur, kur gribam.
Pēc tam devāmies pēc mūsu student id, kur izskrējām 3 dažādas ēkas, jo katrs mūs sūtīja vienu māju tālāk, izņemot priekšpēdējo vietu, kas mūs sūtīja pus campus tālāk.
Tad gājām pēc segām pie mūsu latviešu palīdzes un viņas vīra [viņš vietējais], kas mūs savāca no lidostas un palīdzēja atrast mūsu naktsmītnes. Viņa agrāk bijusi pasniedzēja šeit, pati no Latvijas, nezinu, cik ilgi jau dzīvo šeit. Aizgājām pēc segām, bet dabūjām arī traukus un dvieļus. Tā kā tā kārtīgi aptīrijām. Viņiem 2 kaķi bija, viens siāmietis Rūdolfs, ja nemaldos un viena ruda kaķenīte, kurai 11 gadi. Dīvainā kārtā par kaķiem es atceros vairāk nekā par cilvēkiem, kas te ir. Moving on. Tas kaķis bija so cool un mīlīgs, i miss my cat. Es teicu, ka ņemšu to kaķi arī līdzi, bet to viņa man neļāva ņemt. Te vispār dzīvniekus neredz uz ielas. Vienu melnu kaķi capus'ā redzēju un vienu suni pie saites pilsētā. That's it. Ejot gar privātmājām sētās neredz suņus, tas man liekas dīvaini.
Ok, nesām mantas mājās, protams, sāka lietus līt. Aiznesām mantas, gājām uz tālo, tālo veikalu. Jāpiemin, ka man jau pirms tam mugura sāpēja. Nu, neko. Veikalā neko jēdzīgu nesapirkām, vismaz es nē. Es vēl tad jutos reāli slima un mans kakls mani nogalināja. Un te it kā stuff visāds ir, bet kaut kā negribas ēst. Viss tāds super fake liekas. Pagaidām arī maize un jogurti un candy ir bijuši tādi negaršīgi. Un es neesmu nekāds fancy pants, kad runa iet par ēdienu. Un te es domāju, ka neesmu īpaši izlepusi. Nesām smagus maisus un lietus tik turpināja līt.
Biju apskatīt Lizetes kojas, kas nemaz nav īpaši tālu no manējām. Viņai sanāk 1. stāvā un īstenībā es viņas kojas varu vieglāk atrast par savējām. Es uz savām kojām katru reizi pa jauniem ceļiem nokļustu, so that's fun. Vienmēr tāds piedzīvojums doties atpkaļ uz mājām, jo nezinu, vai atradīsi vispār. Fun times.
Mani dzīvokļa biedri joprojām durvis vaļā tur. Hate that. Vakar viņi skatījās kaut kādu sportu. Un virtuve ir vnk ūber īū. Tāda cūcīga.
Šorīt cēlos 8os pēc šī laika, jo jau laicīgi eju gulēt pēc šī laika. Izklausās, ka tagad tikai pirmā rosība no citiem iedzīvotājiem šeit. Es jau paspēju nomazgāties, paēst un paskatīties seriālus. Also maniem tuvākajiem kaimiņiem bija 2 jēlas olas pie durvīm uz zemes izšķaidītas, tāpat viena pie ārdurvīm. Es iegāju gulēt ap 12tiem un tad bija tīrs koridors un dīvainā kārtā neko nedzirdēju pa nakti. So, that's interesting.
Vēl es nezinu, kas man īsti kaimiņi ir, jo tur regulāri istabiņās kādi 6 cilvēki sēž [durvis vaļā, protams] un es negribu iet runāt ar 6 svešiniekiem vienlaicīgi. Also man ir paraonoja, ka es automātiski nepasaku- I'm new, I just moved here from Africa. That movie ruined me.
Vakar visu dienu dzēru tējas un tā kā gulšņāju.
Šodien doma iet uz veikalu pēc čipsīšiem, bet tāds nesmuks vējš.
Un par ko vēl es varētu pažēloties? Par gultu, man liekas, ka man grīda uz kuras ir paklājs, ir daudz mīkstāka.
Un kā jums iet?

Forever young? Tikai ne Ance!

Daudz laimes! Lai tev vēl labāks paint skills par mani! Ko vairāk vēlēties? Ja nu vienīgi nebūt tik vecai.