Tukšs kolumbārijs

Es jau laicīgi pabrīdināšu, kas šis iesāksies ar vienu no klasiskajiem "pēc vecā laika pulkstenis būtu tik un šitik" stāstiem. Bet īsais stāsts, tā kā chill, tāpat pēc vecā laika jau pārāk vēls un tev jau sen noteikti vajadzētu gulēt. Anyhow, pamodos tieši 2min pirms modinātāja, kā tas parasti notiek. Izņemot, ka pēc vecā laika. Es jutos tik izgulējusies, biju gatava sākt dienu, bet, re, man vēl bija vesela stunda gulēšanai. It kā jau labi un tā, nu, nē, nekas tur nebija labi, pēc tam piecelties bija grūtāk. Vēl es iemācījos jaunu vārdu - kolumbārijs.

Anyhow, vismaz gaišs bija ātri un varēju gaišumiņā slāt uz darbu. Paskatos pa logu, laiks tāds apmācies, bet nelīst. Šis man bija ļoti svarīgs apstāklis, jo bija cītīgi jādomā, kurus zābakus vilkt kājās - melnos ādas, vai pelēkos zamšādas, kas nav slapja laika apavi. Protams, ka pēc smagas izvērtēšanas un faktu noskaidrošanas, izvēlējos zamšādas. Izeju ārā, sāk mazliet smidzināt, paeju tālāk, jau sāk normāli līt, paeju vēl uz priekšu - sāk normāli gāzt. Būtībā viss bija slapjš. Stāsta morāle - vienmēr kārtīgi notīrīt ceļu no sakritušajām lapām, jo reāli slīd taču lietus laikā. Āha, nebija tas, ko gaidījāt, vai ne? What a twist! Expect the unexpected. Pure entertainment. Ne velti mani dēvē par latviešu M. Night Shyamalan. Kas mani tā dēvē? Kārtējais twist, somebody stop me!

Mājās nākot sanāca iet aiz viena čaļa, kas gāja tik nereāli kaitinoši, ka vajadzēja iet cauri Vērmanītim, lai nebūtu jāturpina iet viņam aiz muguras. Ko tieši viņš darīja, man pat grūti paskaidrot. Es mēģināju racionalizēt savu lēmumu, pavadīt extra 2min ejot garāku ceļu mājup, bet joprojām nesaprotu. Pēc tam mājas sētā mani sagaidīja bariņš smēķējošu un/vai veipojošu tvīņu [tā tos tagad sauc?]. Nezinu, ko šie mazie rebels tur īsti pīpēja, bet viss pagalms smaržoja pēc vaniļas. Varbūt tomēr izrādījās, ka pīpēja ledenes. Kā es varu zināt, kas tagad stilīgi?

Uztaisīju solītos grauzdiņsalātus. Kā vienmēr garšoja pēc papildus porcijas. Gaidījām mājās Zani ar solīto karameļu ruleti, atnāca ar biezpienkūku. Protams, ka nonāca melnajā sarakstā. Bet "vismaz nav Cielaviņa" teica lielākais Cielaviņas ienaidnieks, kas paliks nosacīti anonīms. Ielīgojām Lienas pirmo darba dienu. Kāpēc nepasvinēt, ja var? Tas ir mūsu jaunais moto.

Sanāca padiskutēt par vegānismu un svaigēšanu, jo kāds domā pildīt kaut kādu briesmīgu vegan challenge, kas ilgs visu novembri. Bet ir ok, vismaz dabiskā atlase darīs savu un solīti aukstajā Novembrī izdzīvos tie izturīgākie. Protams, ka kaut kā atkal nonācām pie sarunām par bitēm un man pavērās jauna pasaule, kurā notiek bišu mākslīgā apaugļošana.

Un ir latviešu nacionālie svētki - Helovīns! Labi, jāiet pēc konfektēm! Uz virtuvi. Lai gan mums nav konfektes. Toties mums ir daudz ābolu. That's the same, if you don't think about it.

Jēdzieniskā satura uzslāņojums

Aizgāju gulēt 22. Pamodos pēc 2iem un 5 stundas nevarēju aizmigt, lai gan es tiešām centos. Tik ļoti mēģināju neko nedomāt, ka sanāca pārdomāt un izdomā visu ko tik vajag un nevajag. Pārsvarā nevajag. Naktī nekad nekas labs nedomājas. Vienu brīdi sanāca domāt krāsās, likās, ka tūlīt jau būs, bet tad atkal ieslēdzās apziņa. Es domāju lillā krāsā. Vēl man kādas trīs reizes sirds apstājās, kad jau tikko liekas, ka iemigšu. Kur kaut ko tādu var izdomāt arī grūti pateikt. Tad es dzīvoju jaukā, vienmuļā meža namiņā ar septiņiem suņiem. Un tad nakts laikā visi suņi pirmajā stāvā sāk riet, es novērošanas kamerās redzu, ka kāds staigā gar logiem. Izdziest gaisma un visi suņi vienlaicīgi apklust. Iestājas klusums. Un reālajā dzīvē Elzai jāslēdz gaisma. Tāpēc arī visa lietainā šodiena tāda nekāda.


Kaut kā paspēju nosmērēt savu Christmas kreklu, ko mājā valkāju. Šodien izvilku ziemas sezonas pledu un nomainīju dekoratīvos spilvenus. Tagad man ir nodīrātu ziemeļbriežu spilveni. Vēl man jauns kaktuss.


Parasti man nepatīk dzeja, bet nesen uzgāju vienu tā neko čali, kura dzejoļi bija tādi, kā es varētu dzejot. Protams, ka vairs nevaru atrast. Laikam nav lemts pievērsties saistītā valodā sacerētiem tekstiem. Mēģināšu tikt tam pāri.

Generation connected to nothing

Esmu atpakaļ. 

Vienmēr jauki satikt senus draugus, kas saka, ka pašai jāved palags, ja es gribu ar palagu gulēt, jo viņi nevar atrast tāda izmēra palagu bez gumijas tur. Es gribēju palagu. Tā nu blakus Līvas un Valčuka dāvanām, savā mazajā rokas bagāžā iestūķēju arī lielu zaļu palagu un aidā!

Biju uz Līvas pārsteiguma ballīti, kur mana ierašanās bija lielākais pārsteigums mūsu jubilāram. Es jau gaidīju asaras, zinot Līvu nu jau kā rēķinājām 18 gadus, šo to es zinu, tomēr tik lielu raudāšanu jau es arī negaidīju. Es gan visvairāk joprojām brīnos, ka neviens nebija paspējis izpļāpāties, good job! Aija bija uztaisījusi rosolu, būtībā tas ir viss, ko man ballītēs vajag,un droši vien arī iemesls, kāpēc neviens mani uz ballītēm neaicina. Man kā cilvēkam no 2h tālās nākotnes jau ātri nāca miegs, miegs nāca arī manam krustbērnam [jā, Liena!] Valteram. Tā nu jaunie vecāki un bēbis aizbrauca mājās diezgan ātri, lai gan pēc mana laika jau nebija nemaz tik ātri. Es cerēju, ka pārējie viesi arī pratīsies uz mājām, jo Aijas viesistaba, kur norisinājās viss action, bija man nozīmētā guļasvieta. Protams, ka neviens nepratās uz mājām un vajadzēja gaidīt līdz 6iem rītā [es visu laiku dzīvojos pēc lv laika, jo bija slinkums pārlikt pulksteni]. Anyhow, kā varam iedomāties, tad nākamā diena bija tāda Dvīņu sazvērestības skatīšanās/party food pārpalikumu ēšanas/dīvānā gulēšanas/pidžamdiena. Vakarā Līva sīci nogrūda tētucim un mums bija slumber party kā kārtīgiem pieaugušiem cilvēkiem. Pirms miedziņa mazliet padzērām alu un atcerējāmies jaunības dienas, labi, ka Līva atceras vairāk par mani. Pēc tam izdomājām, ka skatīsimies šausmeni. Šeit jāņem vērā, ka Šagijs un Skūbijs ir mūsu prototipi [Scooby doo reference, mhm, tādas gan bieži neizdodas atrast]. Tā, nu, Netflixā tik ilgi meklējām filmu, ka sabijāmies no aprakstu izlasīšanas vien. Uzēdām kūciņas un gājām gulēt, fonā atstājot kaut kādu bērnu filmu. 

Pirmdien devāmies uz Jorku. Tur bija jauki. Mazas Harija Potera ieliņas un katedrāles. Ļoti britiski. Tikai pilns ar cilvēkiem, bija taču darba diena! Anyhow, jutu kā no manis tiek izsūkta visa enerģija. Pastaigājām pa pilsētas mūri, kur visu laiku bija jāpalīdz cilāt rati un Līva ar ratiem man kādas miljons reizes uzbrauca virsū. Bija ļoti rudenīgs laiks, bet tāds patīkams, īsts rudens, ar saulīti un zeltainām lapām. Vienīgi Valters gandrīz palika bez tēva, jo dažiem joprojām liekas ļoti jestri dziedāt Frozen dziesmas. Lai gan te es vainoju arī Līvu, kas lika mums iet Disney veikalā un arī sevi, jo es jau biju tik nogurusi, ka nevarēju noslēpt savu nepatiku, kas tikai iedrošināja šo briesmīgo uzvedību. 

Vakarā izdomājām uzspēlēt Don't Panic, kur jāņem kartītes un noteiktā laikā pēc iespējas ātrāk jāmēģina nosaukt konkrētai kategorijai atbilstoši vārdi. Tur iznāca lieliski šedevri. Radās jauna planēta - Utopija, un morgs, kā labākā vieta, kur meklēt palīdzību. Tad Līva vienā brīdī nevarēja atcerēties, kā sauc Bohemian Rhapsody un tā beidzās mūsu draudzība. 

Tā kā bērniem tagad brīvlaiks arī bija, pie viņiem ciemojās jau kaut kad pieminētais bērns [9 gadi], kas man iesmērēja cepumu ar zobu pastu [#neverforget] un L&A mazais pusbrālis [10 gadi]. Bērni nezin kāpēc izvēlējās mani par savu upuri aka sarunu biedru un sāka stāstīt par visu ko. Tad protams kaut kā mēs tikām līdz Pokemoniem un viņi man mēģināja iestāstīt, ka Pikačū nav pirmā forma tam pokemonam. Beigās bija jāgūglē un jātaisa research, es uzmetos par nereālo Pokemonu ekspertu un man bija protams taisnība, ka manā laikā Pikačū bija pirmais [nebija Pichu, nu, nebija!]. Šīs zināšanas man ļāva ieņemt guru lomu un tagad sīči ticēja visam, ko es runāju [jūs jau zināt, kā es runāju]. Protams, tas noveda arī pie tā, ka man bija jāklausās kā viņi māk nosaukt visus pokemonus un ko tik vēl nē. Izrādās, ka Digimonus viņi nezināja. Anyhow, tad krustmāte ņēma Valčukam nost balonu. So easy. Nav brīnums, ka cilvēki visu laiku tiem zīdaiņiem atņem konfektes, pure joy! 

Aija visu laiku uztraucās, lai neviens nenosmērē viņas paklāju un dīvānu. Es jau neteikšu, kurš beigās pats nolēja ar kafiju gan dīvānu, gan paklāju. Classic.

Lidojums tur bija lielisks, debesis bija zilas, mākoņi balti un saulīte arī darīja savu darbu. Atpakļceļā bija tumsa, migla un gaisa bedres.

Un kurš tagad skatīsies Finding Dory? Es jau laikam vairs nē, gribētos laicīgi aiziet gulēt. Bet varbūt tomēr? Ak, šī neskaidrā dzīve!

ūūū

Yes. Yes. Yes! 

Tad jau redzēs!

Šodien zirgam nopirku krēslu

Man patīk mazi krēsliņi, sue me! Katrā ziņā vismaz tagad mans zirgs var nežēlīgi stilīgi sēdēt pats savā krēslā. Es tikko atcerējos, ka Ventspilī jābūt vienam piemērotākam krēslam. Ok, atgādiniet, lai nākamreiz atvedu. Kopā man ir 3 miniatūri krēsliņi. Ou, nē, atvainojos, četri. Vienu es pati uztaisīju senā pagātnē, kad es gribēju sākt taisīt lietas un mazliet taisīju lietas no irbulīšiem. Fun fact. Es to krēslu pēc tam nokrāsoju sarkanu un mans jaunākais krēsls arī ir sarkans. Prieks un laime par šīm mazajām niansītēm. Tikai man jau, bet that's all I care for.

Šonakt sapņoju, ka esmu senā un nerestaurētā pilī. Es no kāda bēgu. Es skrēju un slēpos, skrēju un slēpos, līdz sapratu, ka tas no kā es mēģinu paslēpties, esmu es pati. What? Right?! Did you buy it? Ak, tu naivais cilvēkbērns! Nē, nu, bija jau tas sapnis, tikai es bēgu no kaut kādiem saviem radiniekiem.

Sasaiņoju kolēģēm dāvaniņas, sajutos kā Ziemassvētkos. Man ir kārba, kas paredzēta tikai lentēm.

Pagājušajā nedēļā sanāca aiziet uz izstādi "Gaisma kabeļa galā". Man patika. Šoreiz arī bija darbi, kas balansēja uz pretenciozitātes robežas, bet man bija labs noskaņojums, tā kā I ate it all up. Mani nevarēja  izvest ne violetais dārzenis, kas spiegdams un virpuļodams, levitē virs verdoša ūdens katliņa, ne padomju pseidooptimistiskā publiskās telpas gaisotne. Vislabāk atmiņā palika videoinstalācija Motelis. "Viss motelī ir pakļauts funkcijai, noteiktam apkalpošanas, komforta, dzīves standartam. Katra detaļa, katrs sīkums ir ietverts un atbilst noteiktam dzīves standartam, priekšstatam par konfortu un mūsdienu cilvēku vajadzībām." Katrā ziņā nebiju pirms tam aizdomājusies par to, vai pievērsusi tam uzmanību. Interesanta doma, I dig, I dig. Nu, ļoti uz eksistenciālām pārdomām vedinošs darbs. Būtu gan bijusi priecīgāka, ja daži no darbiem nebūtu iepriekš redzēti, ok, varbūt ne tas, ka iepriekš redzēti, vairāk tas, ka nesaistoši joprojām šķita. Bet kopumā bija ļoti pozitīvi, īpaši tāpēc, ka tagad ar brillēm es varu izlasīt rakstīto nestāvot 5cm attālumā.


Biju arī Ventspilī, kur suns man iešķaudīja sejā.

Sāku skatīties Westworld. Interesanti. Turpināšu.

Un ornitographies ir kaut kas par ko es pēdējās dienās sapriecājusies esmu. Šeit

Kas vēl? Nezinu, miedziņš nāk un pleci sāp. Ā, nu, tas katrā ziņā nebija domāts, kā jaunums vai papildus informācija. Vairāk gan kā iemesls, kāpēc es vairāk neko nerakstīšu.

Šonakt gaisā varēja just Laika smaržu

"Nevienas citas dvēseles uz šīs sasodītās planētas", kādas planētas? Marsa, protams. Reja Bredberija "Marsiešu hronikas" lieliska lasāmviela. Nu, tiešām. Es nevaru beigt priecāties, cik ļoti precīzi viņš raksturo cilvēkus un sabiedrību. Can we be best friends, old dead guy?

From the memoirs of a dreamer

Es gribēju ierakstīt kaut ko, bet nu jau par vēlu, miedziņš ir klāt.