Šonakt sapņoju, ka esmu senā un nerestaurētā pilī. Es no kāda bēgu. Es skrēju un slēpos, skrēju un slēpos, līdz sapratu, ka tas no kā es mēģinu paslēpties, esmu es pati. What? Right?! Did you buy it? Ak, tu naivais cilvēkbērns! Nē, nu, bija jau tas sapnis, tikai es bēgu no kaut kādiem saviem radiniekiem.
Sasaiņoju kolēģēm dāvaniņas, sajutos kā Ziemassvētkos. Man ir kārba, kas paredzēta tikai lentēm.
Pagājušajā nedēļā sanāca aiziet uz izstādi "Gaisma kabeļa galā". Man patika. Šoreiz arī bija darbi, kas balansēja uz pretenciozitātes robežas, bet man bija labs noskaņojums, tā kā I ate it all up. Mani nevarēja izvest ne violetais dārzenis, kas spiegdams un virpuļodams, levitē virs verdoša ūdens katliņa, ne padomju pseidooptimistiskā publiskās telpas gaisotne. Vislabāk atmiņā palika videoinstalācija Motelis. "Viss motelī ir pakļauts funkcijai, noteiktam apkalpošanas, komforta, dzīves standartam. Katra detaļa, katrs sīkums ir ietverts un atbilst noteiktam dzīves standartam, priekšstatam par konfortu un mūsdienu cilvēku vajadzībām." Katrā ziņā nebiju pirms tam aizdomājusies par to, vai pievērsusi tam uzmanību. Interesanta doma, I dig, I dig. Nu, ļoti uz eksistenciālām pārdomām vedinošs darbs. Būtu gan bijusi priecīgāka, ja daži no darbiem nebūtu iepriekš redzēti, ok, varbūt ne tas, ka iepriekš redzēti, vairāk tas, ka nesaistoši joprojām šķita. Bet kopumā bija ļoti pozitīvi, īpaši tāpēc, ka tagad ar brillēm es varu izlasīt rakstīto nestāvot 5cm attālumā.
Biju arī Ventspilī, kur suns man iešķaudīja sejā.
Sāku skatīties Westworld. Interesanti. Turpināšu.
Un ornitographies ir kaut kas par ko es pēdējās dienās sapriecājusies esmu. Šeit
Kas vēl? Nezinu, miedziņš nāk un pleci sāp. Ā, nu, tas katrā ziņā nebija domāts, kā jaunums vai papildus informācija. Vairāk gan kā iemesls, kāpēc es vairāk neko nerakstīšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru