Congratulations, Christopher Nolan!

Ar nepacietību gaidu jauno filmu!

The Doors.

iespējams pēdējais ieraksts.

Es jau neko, bet Sarma grib mani naktī ievest ar riteni mežā, bez gaismiņām.

I'm scared for my life.

Oh, sheesh y'all!

Bye, bye, cruel world!

Baby owl stares into your soul.

Nu, pasaki, ka šis mazais pūces bērns tā nedara. Es nevaru beigt skatīties uz to pūkaino ģīmīti.

Un tagad jāskatās jaunā Entourage sezona, jēīj! ;]

out.

Zombiji un citplanētieši.

Vakar devos savā ik vakara riteņbraucienā. Diemžēl tas beidzās samērā ātri un ierasto 2h vietā pabraukāju tikai nepilnu stundu. Kāpēc? Tāpēc, ka sākās negaiss. Nebūtu es chicken [un te mēs iedomājamies kādu no Arrested Development cāļa atveidojumiem [un tagad šo joku saprot 1 cilvēks [cik forši ir likt iekavas iekavās [brackception]]]], tad es varētu izbaudīt kārtīgi savu braucienu, jo nav nekā foršāka, kā pēc karstas dienas izbaudīt atvēsinošu lietu. Bet zibens un pērkons freaks me out. Es parasti no savas bērnības neko daudz neatceros, bet fakts, ka apmēram 6 gadu vecumā es slēpos skapī, kad bija pērkons, man ir palicis atmiņā. Ak, skaistā bērnība. Un atkal es vainoju savu famfam, kas mani sabiedēja ar visiem stāstiem par lodveida zibeni, kas to vien grib, kā ielidot pa kādu spraugu manā istabā un iznīcināt visu savā ceļā. Fun times. Nu, ja, katrā ziņā tas, ko es gribēju pateikt- kārtīgi neizbraukājos ar riteni, salīt paspēju kārtīgi, nobīties- vēl kārtīgāk. Un riteņbraucēju celiņš, kur vienā galā ir getto rajons un otrā fancy rajons, ir gatavs.

Un šonakt man bija pietiekoši interesants sapnis, jo sen nebiju atcerējusies sapni. Un droši vien vienīgais cilvēks, kuru tas varētu kaut cik interesēt ir Ance, jo viņa arī tur bija. Un mēs visi zinām, cik forši ir stāstīt savus sapņus un cik neinteresanti ir klausīties citu cilvēku sapņus, tāpēc pārējie droši var darīt kaut ko lietderīgāku. S var iet uztaisīt kafiju, A var nobildēt kā viņa skatās Source code un L noskatīties jaunu Ofisa sēriju, bet sīkajam A nekas cits neatliek kā izlasīt manu sapni. Tātad. Es, Ance un divas sievietes, kuras es nezinu, devāmies uz laukiem. Tur bija rozā/sarkanas debesis, vīna dārzi un tālumā mežs. Es skatos uz meža pusi un redzu tur kaut ko baltu debesīs, tas baltais krīt un var redzēt sprādziena sēni tālumā. Un tad parādās otrs baltais objekts, kas lido mums tuvāk un tas ir lidojošais šķīvītis. Nu, neko, šķīvītis palido mums garām. Mēs ar Anci pieejam pie milzīga spoguļa, kas atrodas pļavas vidū. Un Ance ir izaugusi garāka par vismaz 30cm. Un es viņai prasu- pa kuru laiku tu tā izaugi? Un Ance sāk runāt par kaut kādiem lakatiņiem un cik mēs tagad līdzīgas izskatāmies, jo mums abām galvā bija kaut kas ļoti turbānveidīgs. Pa to laiku citplanētieši jau paspējuši padarīt cilvēkus par zombijiem. Tā nu mēs skrienam uz mašīnu, bet vienu no sievietēm, kas ar mums, sakož rokā. Mēs ar vīnu mēģinām dezinficēt viņas roku [bet visi esam redzējuši pietiekami daudz zombijfilmas], mēs viņu izgrūžam no mašīnas un braucam prom. Bet mums kaut kur jāatrod miteklis, jo naktī zombiji iet gulēt, bet tad mostas vampīri [un ne mirdzošie, bet kārtīgie, šausmu filmu vampīri]. Mēs atrodam kaut kādu nometni ar cilvēkiem, bet tas ir kaut kāds kults. Bet vismaz cilvēki, tā nu mēs šiem piebiedrojamies, lai arī viņi visu laiku iet kaut ko pielūgt. Un tur ir skatuve, kur stāv liela četrkantīga torte, kas izrādās ir manējā un tā kulta vadītājs uz skatuves uzkāpis saka, ka uz manu Dzimšanas dienu ieradīsies Obama. Un tad parādījās helikopteri, bet es pamodos. The End.

Vēl es šodien paspēju dabūt zīmogu pasē. Es ceru, ka tu arī. Zīmogi ir forši.

.......

Un vēl trakums, kas darās Norvēģijā. Briesmīgi.

Paši domājiet!

Ir tik karsti. Es ienīstu karstumu. Labi, ka man vismaz ir Entourage, ko skatīties. Istabā ir sauna, ārā ir elle. Ir tik karsti, ka es par ar riteni nevaru izbraukt, lai arī man tagad ir krekls ar kabatām, kas atrisina manu mūzikas klausīšanās problēmu. Un, god damn it, es tikko nošķaudījos un tagad man sāp mugura. Super.

Enīvej. Pirms 2 dienām biju ar savu fam fam nelielā izbraukumā. Apmeklējām Auces pili un Pokaiņu mežu. Bija mazliet jāpastaigā. Un ar mazliet es domāju freaking daudz. Un ar freaking daudz es domāju kalni, kalni, kalni! Džīzas, tas bija diezgan brutāli. Man slinkums ielikt bildes, bet viena ir īpaši smieklīga, kur es skrienu ārā no kadra, jo man pasaka, ka man aiz muguras ir daudz čūsku alu. True story.

Man gribējās rakstīt, bet man vairs nav spēka. Tā ir, kad visu dienu pārtiek no ūdens un saldējuma. Karstums mani nogalina. Un negaiss man neļāva izgulēties. Un sola arī šonakt un arī rīt. C'mon, cik var? Nu, vismaz ar Puiku mums tuvākas attiecības, vismaz varu viņu paglaudīt negaisa laikā. Lai gan es nezinu, vai tas ir šausmīgs bonuss. Man nepatīk negaiss, man ir bail. Un pēdējā laikā sper kaut kur ļoti ļoti tuvu un tad ir tāda blīkšķis. Un es nevaru aizmigt.

Ai, viss.

Out.

Nosy nose.

Vasaras baudīšana istabā, dzerot siltu pienu ar medu, sīpolu sulu ar medu, dažādām tabletēm un tējām, turpinās. Tik forši, bet īstenībā nē. I hate it! Es gribu braukt ar riteni. Jau otro nakti pēc kārtas es sapnī braucu ar riteni. Un ar katru nakti arvien grūtāk pagulēt. Klepus nogalina. Un šovakar jauks pavērsiens- deguns pilnībā ciet. Man nekad nav īpaši patikuši pārsteigumi. Man pat vairs nav spēka izpausties, šis tik īss apdeits par to, cik aizraujoši es pavadu savu vasaru.

Nav mana diena.

Kakls uzvedas kā pilnīgs kretīns, klepus šodien pievienojās. Vasarā samērā tizli slimot. Ziemā, whatever, man pat patīk, ja nav tik traki, ka mirsti nost. Mierīgi čillo pa māju un skaties filmas, kamēr citi dara kaut ko nopietnu un garlaicīgu. Bet tagad, kad sanāk tērēt savu brīvo laiku tam, lai dzertu freakin' tējas, nē, paldies. Un vienīgais, ko es gribu ir braukt ar riteni. Es jau paspēju noskatīties Happy Endings, kas samērā smieklīgs jauns seriāls, sāku arī Black Books un turpinu Seinfeld piebeigt. Un iejaucu kādu filmu pa vidu.

Man nebija kaklam zāles, mani senči aizbrauca uz pilsētu un solījās man loketu atvest. Yeah, sure, beidzot es sagaidu, mans kakls mani galina nost un viņi man iedod kaut kādu lakricbriesmoni. C'mon, kādā veidā? No visām kakla zālēm, kas pasaulē, tik daudz ir garšīgu, ko citreiz pat tāpat uzēdu. Bet nē, viņi kaut kādā mistiskā veidā atrod tādu, kas garšo pēc lakricas. Vēl briesmīgāk būtu tikai, ja tās garšotu pēc ķirbjiem.

Tā es te mocos.

out.

sick bastard

Jeppers, kā var saslimt +30 grādos? Mierīgi. Vismaz, ja tu esi es. Viss sākās dienā, laikam, ka 6diena tā bija, kad biju ciemā pie auklītēm. Nē, nē, viss sākās nākamajā rītā, kad ap 9iem rītā sūdzējos, ka man sāp sāns un plecs. Tā arī bija diena, kas bija salīdzinoši vēsāka par omgsohotiwanttokillmyself dienām, jo Anete bija back in town ar savām esmākuaizbiedētkarstlaiku spējām. Ap 12tiem devos mājās pa samērā garu celiņu un mugurā bija mans karstā laika riteņbrauciena tērps, ko auklīšu pieskatītie bērni raksturoja kā pidžamu, teikšu tā- prasījās jaciņu. Mājās vārtījos pa gultu, jo likās, ka neesmu labi izgulējusies[ kas arī bija tiesa] un nogurusi. Un tad mans plecs un sāns sāka sāpēt vēl vairāk, tad pievienojās vēl daļa no muguras un rokas, kreisā puse, ja gribam konkretizēt. Diagnoze- sapūsts. Tāpēc, bērni, nevajag sēdēt caurvējā! Tā nu to dienu kaut kā nobumbulēju, otrā dienā jau bija krietni labāk, devos mazā ģimeniskā izbraucienā. Vakarā atkal jutos briesmīgi, šoreiz kakls mēģināja izrādīties. Un izdevās ar. Tāpēc, bērni, nevajag no braucošas mašīnas bāzties pa logu ārā kā sunim. Bija tik briesmīgi, pagulēt arī nevarēju, jo likās, aizmigšu un tūlīt nosmakšu, jo nevarēju kārtīgi ieelpot. Nu, gan jau mans ocd bija tur pie vainas vairāk. Šodien arī jūtos kā virsrakstā. Pasūdzējusies esmu, out.

Inspiration!

damn it.

Man bail no pērkona un zibens, vairāk gan no zibens. Oh, sheesh.