Zombiji un citplanētieši.

Vakar devos savā ik vakara riteņbraucienā. Diemžēl tas beidzās samērā ātri un ierasto 2h vietā pabraukāju tikai nepilnu stundu. Kāpēc? Tāpēc, ka sākās negaiss. Nebūtu es chicken [un te mēs iedomājamies kādu no Arrested Development cāļa atveidojumiem [un tagad šo joku saprot 1 cilvēks [cik forši ir likt iekavas iekavās [brackception]]]], tad es varētu izbaudīt kārtīgi savu braucienu, jo nav nekā foršāka, kā pēc karstas dienas izbaudīt atvēsinošu lietu. Bet zibens un pērkons freaks me out. Es parasti no savas bērnības neko daudz neatceros, bet fakts, ka apmēram 6 gadu vecumā es slēpos skapī, kad bija pērkons, man ir palicis atmiņā. Ak, skaistā bērnība. Un atkal es vainoju savu famfam, kas mani sabiedēja ar visiem stāstiem par lodveida zibeni, kas to vien grib, kā ielidot pa kādu spraugu manā istabā un iznīcināt visu savā ceļā. Fun times. Nu, ja, katrā ziņā tas, ko es gribēju pateikt- kārtīgi neizbraukājos ar riteni, salīt paspēju kārtīgi, nobīties- vēl kārtīgāk. Un riteņbraucēju celiņš, kur vienā galā ir getto rajons un otrā fancy rajons, ir gatavs.

Un šonakt man bija pietiekoši interesants sapnis, jo sen nebiju atcerējusies sapni. Un droši vien vienīgais cilvēks, kuru tas varētu kaut cik interesēt ir Ance, jo viņa arī tur bija. Un mēs visi zinām, cik forši ir stāstīt savus sapņus un cik neinteresanti ir klausīties citu cilvēku sapņus, tāpēc pārējie droši var darīt kaut ko lietderīgāku. S var iet uztaisīt kafiju, A var nobildēt kā viņa skatās Source code un L noskatīties jaunu Ofisa sēriju, bet sīkajam A nekas cits neatliek kā izlasīt manu sapni. Tātad. Es, Ance un divas sievietes, kuras es nezinu, devāmies uz laukiem. Tur bija rozā/sarkanas debesis, vīna dārzi un tālumā mežs. Es skatos uz meža pusi un redzu tur kaut ko baltu debesīs, tas baltais krīt un var redzēt sprādziena sēni tālumā. Un tad parādās otrs baltais objekts, kas lido mums tuvāk un tas ir lidojošais šķīvītis. Nu, neko, šķīvītis palido mums garām. Mēs ar Anci pieejam pie milzīga spoguļa, kas atrodas pļavas vidū. Un Ance ir izaugusi garāka par vismaz 30cm. Un es viņai prasu- pa kuru laiku tu tā izaugi? Un Ance sāk runāt par kaut kādiem lakatiņiem un cik mēs tagad līdzīgas izskatāmies, jo mums abām galvā bija kaut kas ļoti turbānveidīgs. Pa to laiku citplanētieši jau paspējuši padarīt cilvēkus par zombijiem. Tā nu mēs skrienam uz mašīnu, bet vienu no sievietēm, kas ar mums, sakož rokā. Mēs ar vīnu mēģinām dezinficēt viņas roku [bet visi esam redzējuši pietiekami daudz zombijfilmas], mēs viņu izgrūžam no mašīnas un braucam prom. Bet mums kaut kur jāatrod miteklis, jo naktī zombiji iet gulēt, bet tad mostas vampīri [un ne mirdzošie, bet kārtīgie, šausmu filmu vampīri]. Mēs atrodam kaut kādu nometni ar cilvēkiem, bet tas ir kaut kāds kults. Bet vismaz cilvēki, tā nu mēs šiem piebiedrojamies, lai arī viņi visu laiku iet kaut ko pielūgt. Un tur ir skatuve, kur stāv liela četrkantīga torte, kas izrādās ir manējā un tā kulta vadītājs uz skatuves uzkāpis saka, ka uz manu Dzimšanas dienu ieradīsies Obama. Un tad parādījās helikopteri, bet es pamodos. The End.

Vēl es šodien paspēju dabūt zīmogu pasē. Es ceru, ka tu arī. Zīmogi ir forši.

.......

Un vēl trakums, kas darās Norvēģijā. Briesmīgi.