Jeppers, kā var saslimt +30 grādos? Mierīgi. Vismaz, ja tu esi es. Viss sākās dienā, laikam, ka 6diena tā bija, kad biju ciemā pie auklītēm. Nē, nē, viss sākās nākamajā rītā, kad ap 9iem rītā sūdzējos, ka man sāp sāns un plecs. Tā arī bija diena, kas bija salīdzinoši vēsāka par omgsohotiwanttokillmyself dienām, jo Anete bija back in town ar savām esmākuaizbiedētkarstlaiku spējām. Ap 12tiem devos mājās pa samērā garu celiņu un mugurā bija mans karstā laika riteņbrauciena tērps, ko auklīšu pieskatītie bērni raksturoja kā pidžamu, teikšu tā- prasījās jaciņu. Mājās vārtījos pa gultu, jo likās, ka neesmu labi izgulējusies[ kas arī bija tiesa] un nogurusi. Un tad mans plecs un sāns sāka sāpēt vēl vairāk, tad pievienojās vēl daļa no muguras un rokas, kreisā puse, ja gribam konkretizēt. Diagnoze- sapūsts. Tāpēc, bērni, nevajag sēdēt caurvējā! Tā nu to dienu kaut kā nobumbulēju, otrā dienā jau bija krietni labāk, devos mazā ģimeniskā izbraucienā. Vakarā atkal jutos briesmīgi, šoreiz kakls mēģināja izrādīties. Un izdevās ar. Tāpēc, bērni, nevajag no braucošas mašīnas bāzties pa logu ārā kā sunim. Bija tik briesmīgi, pagulēt arī nevarēju, jo likās, aizmigšu un tūlīt nosmakšu, jo nevarēju kārtīgi ieelpot. Nu, gan jau mans ocd bija tur pie vainas vairāk. Šodien arī jūtos kā virsrakstā. Pasūdzējusies esmu, out.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru