Enīvej. Pirms 2 dienām biju ar savu fam fam nelielā izbraukumā. Apmeklējām Auces pili un Pokaiņu mežu. Bija mazliet jāpastaigā. Un ar mazliet es domāju freaking daudz. Un ar freaking daudz es domāju kalni, kalni, kalni! Džīzas, tas bija diezgan brutāli. Man slinkums ielikt bildes, bet viena ir īpaši smieklīga, kur es skrienu ārā no kadra, jo man pasaka, ka man aiz muguras ir daudz čūsku alu. True story.
Man gribējās rakstīt, bet man vairs nav spēka. Tā ir, kad visu dienu pārtiek no ūdens un saldējuma. Karstums mani nogalina. Un negaiss man neļāva izgulēties. Un sola arī šonakt un arī rīt. C'mon, cik var? Nu, vismaz ar Puiku mums tuvākas attiecības, vismaz varu viņu paglaudīt negaisa laikā. Lai gan es nezinu, vai tas ir šausmīgs bonuss. Man nepatīk negaiss, man ir bail. Un pēdējā laikā sper kaut kur ļoti ļoti tuvu un tad ir tāda blīkšķis. Un es nevaru aizmigt.
Ai, viss.
Out.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru