Un te es domāju twitter. Jau kādu laiciņu esmu iepazinusi twittera pasauli, bet es joprojām neizprotu tā jēgu. Sākšu ar to, ka man nepietiek ar 140 rakstu zīmēm, c'mon. Jā, es varu pateikt, ka es tikko apskatījos pa labi, bet būsim godīgi, who gives a little rats ass about it? Katru reizi, kad es tur kaut ko ierakstu, es jūtos kā douchebag [Someone who has surpassed the levels of jerk and asshole, however not yet reached fucker or motherfucker.]. Un es pat nezinu kāpēc. Nē, zinu gan. Jo, ka man, sazin kāpēc, liekas, ka tas, ko es gribu pateikt ir pietiekami svarīgs, lai to paziņotu visai pasaulei. Lai gan patiesībā tas nav pat pieminēšanas vērts. Varbūt man vienkārši ir pārāk zema pašapziņa.
Varbūt vainīgs tas, ka man īsti neinteresē tas, ko kāds cits dara. Tu tikko nokasīji košļeni no kurpes, omg, you go, girl! Vai arī es esmu pārāk vecmodīga. Tas vien, ka man prasīja gandrīz 2gadus, lai pievienotos twitterim, droši vien ir rādītājs.
Iespējams, ka es twitteri uztveru pārāk nopietni. Taču būtu grūti to uztvert vēl nenopietnāk.
Katrā ziņā, i just don't get it. Un arvien biežāk man rodas jautājums- vai vispār vajag?
#thishappened
1 komentārs:
ta ir ziņu portāls. lasi ziņas no cilvēkiem, kam seko, un iepostē kko 1x mēnesī. un viss notiksies :) par košļenēm nevajag rakstīt, ēdienu un mantas no čaritī šopiem arī labāk nevjag fočēt un postot :D
Ierakstīt komentāru