Šodien devos mazā riteņbraucienā ar snack elementiem. Vispār jau manas brokastis sastāvēja no Marsa batoniņa un kafijas. Pusdienās nevarēju pretoties tikko ceptu bulciņu smaržai un netīšām nopirkās mutē kūstošas siermaizītes. Anyhow, es nezinu, kā es te nokļuvu, bet tagad man gribas ēst. Tātad, stāsts tāds, ka es gribēju Brazīlijas riekstus, kas protams nebija atrodami veikalā. Bet man tik ļoti gribējās, ka nopirku to mazo paciņu ar riekstiem, kas parasti nosaukti visādos iedvesmojošos vārdos kā intelektam, drosmei, katarsei un tādā garā. Konkrēti neatceros, bet vienā no tām mazajām paciņām man tika piesolīti arī Brazīlijas rieksti. Tā es lielajā Ventspils vējā aizminos līdz vēl vējainākai pludmalei, kur, klausoties relaksējošajos Baltijas jūras viļņos, vēlējos izbaudīt vismaz vienu piesolīto Brazīlijas riekstu (neesmu jau tik naiva, vairāk par vienu normāla izmēra riekstu es nemaz negaidīju, tāpat tāda veida maisījumos vienmēr pilns ar tizlām rozīnēm, vai šajā gadījumā - žāvētām dzērvenēm (ko gan es vērtēju augstāk par iepriekšminēto bez dvēseles vīnogu (un vēl vienas iekavas? Elza, will you stop? This is madness! Madness I tell you!))). Inception jau vairs nestāv klāt šim stāstam. Anyhow, paciņā nebija neviena Brazīlijas rieksta! Un ja tas nav spļāviens sejā no visuma, tad es nezinu, kas ir! Nekur citur cilvēks tik skaidri nevar apzināties bezjēdzību, kas ir šī dzīve, kā vienmuļi sēžot vējainā pludmalē, košļājot sažuvušas dzērvenes un uzgraužot ķirbju sēkliņas, naivi cerot, ka kāds Brazīlijas rieksta gabaliņš tomēr būs aizķēries jau tā mazās paciņas vēl mazākajā stūrītī. Un uz šīs jestrās nots beigšu savu stāstu. Jāiet gulēt.
Kas zina, varbūt rīt aiziešu uz mazliet tālāko Rimi.
2 komentāri:
what is this, amateur hour? pirms riekstu pirkšanas nevarēji nočekot, vai paciņā ir redzams kāds brazīlijas rieksts? lame.
I trusted them! I trusted them...
Ierakstīt komentāru