Everything you can imagine is real

Es gribēju šeit kaut ko uzrakstīt, jo šajā mēnesī slikta ierakstu statistika, bet parīt jau decembris. Taču es jau paspēju 5 lapas pierakstīt ar roku un vairs man spēka nav. Īsumā - zaļi papagaiļi bija tas, kas man dzīvē visu šo laiku bija pietrūcis, un sniega dēļ gandrīz netiku mājās. Varbūt kaut kad tad paturpināšu.

Tikmēr paklausīsimies manu joprojām favorītdziesmu, kuru esmu tikai miljons reizes noklausījusies.

Feliz cumpleaños

Es nezinu, esmu vairāk excited, vai scared. Bet ko es zinu, ka man jau sen būtu jāguļ!

Rīt dodos savā pirmajā solo trip, vai nu būs nereāli forši, vai nereāli depresīvi. Ņemot vērā, ka gadi mainās un dzīves apcerēšana noteikti neizpaliks, es pat nezinu. Saplānots nav pilnīgi nekas, miteklim arī apmēram tikai zināma lokācijas vieta, bet, nu, let's do this! Sākumā gan mazliet jāpaguļ.

Man magoņu bulciņu bez magonēm, lūdzu.

Tika nosvinēti šī gada svarīgākie svētki - mana suņa dzimšanas diena. Bija kūka suņiem, ne cilvēkiem. Uzdāvināju jaunu mantiņu, viņai patika. Mazais suns arī izaudzis un ar katru dienu arvien vairāk līdzinās zaķim. Spekulēšana par to, kas ir viņas tēvs, notiek aizvien sparīgāk.
Ventspilī pēc ilgiem laikiem bija 18. novembra salūts. Sen nebija būts uz salūtu Ventspilī, bet tā kā atrados uz vecā jaunā tilta, diemžēl elfiņa runu palaidu garām. Man patīk salūts. Bez tās skaņas iztiktu, bet nu labi.

Vēl paspēju māju mājās nodarboties ar dekupāžu, kamēr dzēru alu un klausījos hokeju. Tāds ir vienīgo bērnu sods. Hokejs nav palicis interesantāks un klausoties komentētājos šķita, ka mūsējie (nu, nosacīti mūsējie, es neteiktu, ka manējie) uzvar vienos vārtos. Rezutāts realitātē bija mazliet ar negatīvu piegaršu. Tāpēc es joprojām nesaprotu, kā var būt "izcils izgājiens" un "lielisks metiens pa vārtiem", ja tas izgājiens un metiens nerezultējas ar golu. What is this?!

Tāpat sanāca paskatīties pāris raidījumus latviešu valodā, vienā runāja par jauno un veco arhitektūru, citā par Barona ielu. Vienojošais faktors šajos raidījumos bjija frāze, kas man nereāli izraisa - " bet vienaldzīgo nav". Vienaldzīgo nav arī saistībā ar holokaustu. Barona ielas gadījumā arhitekte uz komentāru par to, ka par Barona ielu izcēlusies diezgan liela ažiotāža un diskusijas, atbildēja - "bet tas tikai pierāda, ka vienaldzīgo nav". Kas tas ir? It kā tā iela izveidota, lai tikai cilvēkiem beidzot būtu par ko padiskutēt.

Vēl mani piespieda noskatīties slaveno latviešu filmu - Ceplis. Tur bija gan Elziņa, gan Berta. Es jau prasīju, vai vecāki no šīs filmas smēlās iedvesmu vārdiem.

Pasvisam nesen sapņoju, ka dzīvoju dzīvoklī, kurā atrodas psihiatriskā slimnīca, nu, vismaz viena palāta. Tajā gulēja Leo, kurš mēģināja notēlot, ka ir traks. Tas viss notika pirms oskariem. Laikam man nav bieži gadījies, kad tiek kaut cik konkretizēts laiks, kad viss notiek.

Sanāca paklausīties Latvijas Radio 3, kur skanēja jauka klasiskā mūzika, kuru ik pa brīdim patraucēja ļoti enerģiska komentētāja, kas katru nākamo skaņdarbu raksturoja kā konkrētās valsts klasiskās mūzikas bombongu. Nebiju simtiem gadu dzirdējusi vārdu bombonga, bet tad tās apmēram stundas laikā sanāca vismaz 10.

Kā jau iepriekš solīju, tad no Ventspils atvedu Stendālu. Es domāju, ka viņiem nepietrūks, ņemot vērā, ka bija 3 vienādas grāmatas! 3! Lai nu kā, šodien dabūju tādu mazu grāmatiņu, kuras galvenajam varonim Juko Akitam ir tikai divas kaislības - haikas un sniegs. Man patīk sniegs, neesmu sajūsmā par haikām. Tad redzēsim, pagaidām jau skaisti un viegli. Varbūt sniegs man palīdzēs iemīlēt dzeju, tad arī es varēšu apsēsties pretī pasaules spožumam un pārtikt no skaistuma.

Mūsdienu postmodernajā kultūrsituācijā viennozīmīgo definīciju laiks ir beidzies

Pelēkais laikmets turpinās. Ir pagājušas 578* dienas kopš pēdējo reizi redzēju sauli. Arī balto sniegu, kas bija vienīgais prieka avots, nomainījusi slapja žļurga, kurai debesis ik dienas dod jaunu papildinājumu. Apkures katls ir padevies un drēgnums istabā ir tik liels, ka jaunajai mājas modei pievienojušies tādi aksesuāri kā cimdi, un pleds ieņēmis epidermas lomu. Serdžio solīja, ka katla dakteris atnāk nākamajā otrdienā, bet mēs jau tagad zinām, cik uzticams ir Serdžio vārds.

Tā kā ir tā sauktā patriotu nedēļa, par kuru es labāk neizteikšos. Izraisa man tie pseidopatrioti, kas ik gadu izlien no savas alas tieši uz vienu nedēļu, lai varētu paspēt piespraust sev sarkanbaltsarkano lentīti un uzjautāt pārējiem bezlentīšu cilvēkiem - "kur tava lentīte? kur karodziņš? Kāpēc tu ienīsit Latviju? Kāpēc nemīli savu zemīti? Putins patīk, b*e?". Tā nu es lielais Latvijas nodevējs jau nedēļu pusdienlaikā slāju pāri akmens tiltam, kur ņirbēt ņirb sarkanbaltsarkanie karodziņi, gaidu, kad tad beidzot manī tiks pamodinātas patriotiskās jūtas. Kā jau varētu noprast, šī karodziņu hipnoze iedarbojās. Tagad es pasauli redzu tikai sarkanā un baltā, uz galda manu iestikloto suni Sbogāru nomainījusi Vējoņa ģīmetne, mostos un guļas ar himnu uz lūpam un ik pa laikam pamanu, ka labā roka kaut kā nokļuvusi uz sirds, acīs sariesušās asaras, kamēr kājas pašas par sevi mani aizvedušas pie tuvākā karoga. Priecīgus svētkus, tautieši! Hei, vismaz Prāta spēlēs latviešu mūzikas raundā gāja pat tīri ok.

Vakar, ejot mājās, uz ielas sabijos no savas ēnas. Tad aizfilozofējos tik tālu, ka pašai bija skaļi jāsasmejas. Ja es kādreiz sajukšu prātā, tad uzrakstīšu grāmatu.



*iespējama hiperbolu izmantošana

Smile, smile if you can. If you can't, I'll understand.

Šodien man teica, ka I'm bumming everyone out. Acīmredzot man nepiestāv grūtsirdības ārējās izpausmes.

Liena šodien man prasa - kāpēc līst lietus? Kas ir kolrābis? Ar ko rutks atķīras no kolrābja? Like I have answers to all the questions. Vakarā gājām uz Doctor Strange, lietus bija atsācies, jautājumi arī. Runājot par strange, strange ir arī skatīties filmu ar 2 brillēm uz acīm.

Šodien iegādājos dāvanu savam sunim dzimšanas dienā. Tagad tik jādomā, vai otrs nebūs greizsirdīgs.

Šķiet, ka savu dzimšanas dienu varēšu sagaidīt zem tilta, bet laikam šodien man vienkārši kaut kāds dzīves apnikums un negribas neko nekur nekā. Tāpat kā tagad. Bet, hei, vismaz tas ledus gabals šodien nokrita pāris metrus pēc manis. 

Melancholy mark'd him for her own, whose ambitions heart overrates the happines he cannot enjoy

Izlasīju grāmatu. Vispār jau interesanti lasīt kaut ko, kas izdots 1825. gadā, mazliet sirreāli. Tomēr, ja neskaita tehnoloģiju trūkumu un Francijas salonus, cilvēki nav īpaši mainījušies. Tomēr, ak, šie sasodītie romantiķi! What a bunch of morons! That being said, man patika, lai arī beigas mani sadusmoja. Tomēr ilgi nevar dusmoties uz Stendāla kungu, kurš ļāva sasmieties vairāk nekā bēdāties.
"Romantiskā cerība, ka viņu varētu nogalēt bērns, lika palēnināt soļus, bet prāts, pusapzināti atļāvies šādu vājību, atteicās aplūkot šāda gadījuma sekas un likumisko pusi."
Tagad gribas kaut ko vēl no Stendāla palasīt, no Ventspils, kad tur došos svinēt sava suņa dzimšanas dienu, būs jāpiesavinās kāda grāmata.

Un ja varētu visu laiku neklausīties tikai vienu dziesmu, tad arī būtu baigi labi.

Reach for the button and nothing but memories disappear

Aiziet.

Vakar saņēmu šādu ziņu no cilvēka X
"Šodienas dialogs, pulkstens aptuveni 13:30, vieta - blakus bibliotēkai
Y: Tā izskatās pēc Elzas.
X: Tā ir Elza.
Jā, tev pat brilles nelīdz labāk redzēt. "
Es tikai gribu atgādināt, ka es joprojām neskatos īpaši uz cilvēkiem, pat tagad, kad es viņus arī varu beidzot saskatīt. Varbūt tieši vēl mazāk.

Bija uzsnidzis baigais sniegs. Lai gan joprojām ir sniegs, bet arī pēc būšanas bija. Man bija lielie ziemas prieki, viss izskatījās pēc ziemas pasakas un visi pelēkumi un dubļi tika uz brīdi neitralizēti. Tas bija piektdien, kas bija man mierīgā diena, jo biju vājš cilvēciņš, kas aizgājis vēlu gulēt un bijis uz sālsmaizi. Sālsmaize tajā vakarā, kā tas mēdz notikt, bija pārvērtusies gardā šķidrumā. Tagad manu iedvesmu nolaupīja Serdžio, kas tik ātri runāja un man bija ļoti jākoncentrējas, lai saprastu, ko viņš tik cītīgi man krieviski skaidro. Jā, jā, esmu vēl darbā, bet man uznāca iedvesma rakstīt un jāatpūšas arī ir kādreiz. Labi, turpināsim vēlāk.

Ej galīgi, kā Serdžio mani pievīla. Bija sarunāts, ka pēc darba viņš atnāks mūsu apkures katlu apskatīties. Atnāku mājā, katls protams izslēdzies, neslēdzu iekšā, lai parādītu Serdžio, ko tas katls dara. Gaidu aukstā istabā. Kā nenāk, tā nenāk. Zvanu. Viņš izrādās aizgājis mājās, vienkārši aizgājis mājās. Who does that? Ja mēs sarunājām... Anyhow, viņš teica, lai rīt viņam ap 10 zvana, varētu domāt, ka cilvēkiem nav darba laiks. Pat Lienai tagad ir darba laiks, pat! Kas vispār "pat" ir par vārdu? Partikula, tā man droši vien kāds atbildētu un liktu spēlēt Aliasu. Aliass nekad neiztiek bez mini latviešu valodas lekcijas. Tā bija arī šonedēļ, kad notika mūsu ikmēneša spēļu vakars. Spēļu vakara nakts arī bija mūsu apkures katla lūzuma moments. Katls uzvedās kā niķīgs bērns, kas mūs apkaunoja viesu klātbūtnē.

Ok, atgriežamies way way back, tajā sniegotajā dienā, kad es biju vājinieks. Izeju pusdienās, bams, ar piku man iemet. Tikko izgājusi pa durvīm. Un lieli cilvēki! Pēc tam kaut kā lavierēju pa slapjajām Vecrīgas ieliņām, kur tūristi bija ekstra lēni un kretīniski. No māju jumtiem uzglūnēja lieli sniega gabali, kas ik pa laikam leca lejā no savām pagaidu mājvietām, lai traumētu gājējus, kas brida pa peļķēm ar ledus dibeniem. Katrā ziņā sajūta bija it kā visa pasaule būtu sadevusies rokās un izdomājusi ļaunu plānu, kā mani nepārtraukti traumēt. Kā pēdējais piliens bija sniega gabals, kas ielēca man tieši acī. Būtībā jau bija tas diezgan iespaidīgi, jo man taču vēl brilles bija uz acīm. Nevienam citam nav paniskas bailes pakrist un dabūt sašķaidītās stikla lauskas acīs? Or is it just me? Me me me me me me me me me!

Vienu citu dienu aiz loga redzēju zīlīti. Un tagad darbā mani sargā mazs sunītis rūķu cepurē, kas dzīvo stikla kupolā. Viņu sauc Sbogārs. Sanāca mazliet Puškinu palasīt. Un satikt cilvēku, kas stāsta par to kas "simbolizē pašu augstāko gelato pasaulē".

Zanes vegānisma dienas turpinās. Šodien viņa taisīja """""""pastēti""""""" es nezinu, cik daudz pēdiņas man jāsaliek, lai uzsvērtu savu sašutumu, ka viņa kaut ko vegānisku varēja nosaukt kaut kā tik garšīga vārdā. Tīrākā zaimošana.  Pēc smagām diskusijām vienojāmies, ka labākajā gadījumā viņa to padarīšanu var saukt par pastu.
Pirmo reizi mūžā pagaršoju vegānisko majonēzi, garšoja pēc mārrutkiem. Runājot par gurķiem. Spēļu vakara plāns- atbrīvoties no āboliem un marinētajiem gurķiem, lieliski izdevās. Būtībā viss ir tikai jāsagriež, jāuzliek uz šķīvīša, jānovieto rokas stiepiena attālumā un agri vai vēlu tas tiks apēsts. Lienas mammas krustnagliņu gurķi ir piebeigti, kāpēc jāliek gurķiem krustnagliņas klāt, es nekad nesapratīšu. Šodien ķērāmies klāt manas mammas marinētajiem gurķiem, kur nav krustnagliņu, bet ir kaut kas cits, kam tur nav jābūt. Es tikai vēl neesmu atkodusi, kas tā par tādu specifisku garšu. Protams, neskatoties uz to, es jau apēdu veselus divus un gan jau aiziešu trešajam arī pakaļ. Nereāli visu laiku jāēd, nu, es nevaru.

Un Westworld šīs nedēļas sērija bija notikumiem bagāta. I dig, I dig.

Fun fact, izrādās, ka šī ir mana 500. publicētā ziņa!

What clouds see when they daydream?

Biju iecerējusi aprakstīt notikumus. Iekārtojos gultā, sāku netīšām skatīt visādas bildes. Tikpat netīšām laiks aizbēga no manis. Tagad vairs laika nav, jāpalasa un jāiet gulēt. Pēdējā laikā slikti guļas, bet tam jau laikam tā jābūt. Piederas pie lietas.

Šī bilde tik ļoti man iepatikās, galīgi bija aizmirsies, ka tāda eksistē. Nu, ļoti man atgādina sevi. Un es zinu, ka es tur esmu un tāpēc tāpat vajadzētu, bet tas nav tā. Varbūt kādreiz tikšu pa tām durvīm iekšā un tad es pastāstīšu kas un kā. Te jau gandrīz bija atskaņas, nē, bez gandrīz. No tēmas novirzoties, es atradu tos dzejoļus, kas man patika. Katrā ziņā baigais miers un siltums staro, vai arī tas tikai man. Parasti jau tikai man. Chill, rīt būs tas, ko gribēju šodien. Bet tagad mani Stendāls sauc.

Life bits

Laiks: 7:20
Vieta: Everests
Personāži: Liena -atgriezusies no skrējiena taisa putru, vai kaut ko tikpat briesmīgu, Zane - savā istabā rosās, Elza - gatavojas taisīt brokastu maizītes.
[...]
L: Ugh, ko tu jau tik chipper?
E: Snow! I like snow! But I hate Jon Snow!
Z [no savas istabas]: Tev nepatīk Jon Snow? But he's so cuuute!
[...]

Šodien ar Lienu kopā devāmies uz darbu, tā kā mana darba vieta sanāk pa ceļa, sanāca, ka Liena mani pavada uz darbu. Bija ļoti nepierasti ar kādu kopā tik agri iet kaut kur, īpaši jau uz darbu. Gandrīz sanāca aiz pieraduma ieiet kinītī, labi, kas tas tik ātri nav vēl atvērts. Katrā ziņā bijām way too hyper mūsu ceļā un Liena debesis nosauca par pasaules griestiem. Vai varbūt beigās es tā nosaucu, kurš to vairs atcerēsies. Barona ielas mazās dubļu vanniņas un slīpās ietves daļas arī tika apspriestas. Barona iela ir iela, kas nebeidz pārsteigt, katru reizi kaut kas jauns. Beigās arī sanāca pusdienās kopā aiziet un ēst garšīgu saldo.

Liena arī pastāstīja par savu agro skrējienu un ielām rīta agrumā. Viņa šādi runā  "Nē, nebija pilns ar cilvēkiem, bet bija pilns ar ... [klusums]", kā tad tur var neiedomāties visādus citādus zvērus un nošķus. Izrādās, ka viņa vienkārši aizmirsa vārdu "mašīnas".

Šodien mūsu noplēšamajam kalendāram, tam, kas vienmēr dod kādu padomu, vai fun fact, bija ļoti tematisks - Novembris. Kur lai rod prieku? 

Un kāpēc man atkal bija jāiesāk lasīt jauna grāmata, kamēr vēl nav pabeigta iepriekšējā? What is this? Drīz jau vairs nebūs grāmatzīmju.

Klaustrofobija, bailes no pūļa, vai veselais saprāts?

Šodien pirmais sniegs. Slapjš. Bet bija!

Tagad līst lietus.

Man nepatīk vakarā būt vienai mājās.