Tā kā ir tā sauktā patriotu nedēļa, par kuru es labāk neizteikšos. Izraisa man tie pseidopatrioti, kas ik gadu izlien no savas alas tieši uz vienu nedēļu, lai varētu paspēt piespraust sev sarkanbaltsarkano lentīti un uzjautāt pārējiem bezlentīšu cilvēkiem - "kur tava lentīte? kur karodziņš? Kāpēc tu ienīsit Latviju? Kāpēc nemīli savu zemīti? Putins patīk, b*e?". Tā nu es lielais Latvijas nodevējs jau nedēļu pusdienlaikā slāju pāri akmens tiltam, kur ņirbēt ņirb sarkanbaltsarkanie karodziņi, gaidu, kad tad beidzot manī tiks pamodinātas patriotiskās jūtas. Kā jau varētu noprast, šī karodziņu hipnoze iedarbojās. Tagad es pasauli redzu tikai sarkanā un baltā, uz galda manu iestikloto suni Sbogāru nomainījusi Vējoņa ģīmetne, mostos un guļas ar himnu uz lūpam un ik pa laikam pamanu, ka labā roka kaut kā nokļuvusi uz sirds, acīs sariesušās asaras, kamēr kājas pašas par sevi mani aizvedušas pie tuvākā karoga. Priecīgus svētkus, tautieši! Hei, vismaz Prāta spēlēs latviešu mūzikas raundā gāja pat tīri ok.
Vakar, ejot mājās, uz ielas sabijos no savas ēnas. Tad aizfilozofējos tik tālu, ka pašai bija skaļi jāsasmejas. Ja es kādreiz sajukšu prātā, tad uzrakstīšu grāmatu.
*iespējama hiperbolu izmantošana
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru