Anti-headspace

Atmuguriski staigāju pa rudens lapu kaudzi, skatījos mākoņos, klausījos Led Zeppelin, ēdu Brazīlijas riekstus un domāju - kā es līdz šim brīdim nonācu? Miers, rudens, mazliet saulīte un mazliet lielāks vēsumiņš nekā gaidīts. Jā, šodien es un mana eksistenciālā krīzīte izdomājām, ka dosimies paelpot svaigu gaisu. Dažreiz man patīk nodarboties ar mazohismu. Un dažreiz man patīk izlikties, ka es esmu vienīgais cilvēks uz Zemes. Un dažreiz man patīk 2h staigāt aukstā laikā.
Nonācu pļavā un skatījos uz lidmašīnām, kas manā prātā bija pārvērtušās par komētām. Blakus bija bērzi un es atcerējos, cik ļoti man patīk bērzi. Beigās satiku koku, kurš ir ciklops, kas rāda mēli. Slinkums bildi likt šeit, bet iztēli arī vajag patrenēt, tā kā you're welcome! Ja kāds netic, man bilde ir.

Braucu tramvajā. Tā kā vairs neesmu students, tad braukšana ar sabiedrisko transportu jau ir ekskluzīva un pieminēšanas vērta lieta. Skatos pa labi, logā atspīd mēness, paskatos pa kreisi, tur vienkārši spīd mēness. Sajutos kā uz Marsa. Jā, bērni, Marsam ir divi mēneši! Tagad katrā ierakstā būs kaut kas, ko es mēģināšu jums iemācīt. Tā kā slēptā reklāma, tikai ar fun fact.

Vakar nopirku mazu māla kaķīti. Man ir arī vilnas aita un koka zirgs, tā tas vienkārši notiek.

Un ja cilvēki varētu beigt izmantot vārdu "elzīgs", tas būtu ļoti jauki. Tas nav īpašības vārds.

Cibric!

Nu, nu, un kurš vēl ir Lienas mazais, čaklais zaķītis?

Tematiski

Tā turpināt! Lielisks dienas nobeigums. 





Šodien arī izdomāju jaunu spēli, kurā es atšķiru savu suņu grāmatu un Lienai jāmin, kurš suns no attēlos redzamajiem man vislabāk patīk. Ja kādu interesē, tad šodien rezultāts bija 3/2, bet bija diezgan viegli raundi. Es domāju, ka šī spēle tiks iekļauta arī spēļu vakarā. cc

Orientēšanās čempions

Cilvēki, lūdzu, beidziet man prasīt norādes uz dažādām vietām. Es jau tā nezinu ielas savā dzimtajā pilsētā, nemaz nerunājot par Rīgu un īpaši jau Vecrīgu. Es pati pamanos vismaz reizi gadā atkal un atkal apmaldīties Vecrīgā, reizēm man tur piemetas klāt vadātājs, vai kā veci ļaudis to dēvē. Man jau pāris gadus atpakaļ šķita, ka vairs pat fiziskis nav iespējams atrast jaunu veidu, kā tur maldīties, bet laikam bērnības vaļasprieks - maldīšanās mežā (which is a real thing that happened) tomēr uztrenēja manas spējas maldīties arī 3 priedēs. Lieciet man mieru, īpaši no paša rīta. Nē, vispār, lieciet man mieru. Nu, jau man panikā jābēg no jebkura cilvēka, kam karte rokā. Just make this nightmare stop! Šorīt 100% nepareizi sastāstīju kaut kādam russian italiano pārim, kur jāiet. Es droši vien justos daudz vainīgāka, ja Vecrīgā viss neatrastos max 200m attālumā cits no cita.

Man saplēsās svečturis. Tagad vajag salodēt. Var jau būt, ka man sanāktu pašai to izdarīt ar milzīgo sveces liesmu, mēģināts nav zaudēts. Bet šodien baigais nogurums, lai vāktu kopā visas mantas un panikā skrietu lejā, kamēr māju pārņem liesmas. Tā kā droši vien to atlikšu uz rītdienu.

Labi, tikko izlasīju, ka "telpa viņu enerģētiski un vizuāli iemieso". Pietiks šodienai internets. Es jau tā paspēju uzvilkties par nelojālo skolotāju atlaišanas programmu. No, no, stop, happy thoughts, happy thoughts.
Arlabunakti

Part 2 aka we did not make it happen

Virsraksts atsaucoties uz šī rīta ierakstu. Varēju lūgties visiem dieviem un mātēm, siltais ūdens tā arī neparādījās. Dabūju mazgāt matus pēc senlatviešu labākajām tradīcijām, ņemot talkā spaini un elektrisko tējkannu. Kā jau redzat, tad man nav īpaši liela izpratne par senlatviešiem. Katrā ziņā atsauca atmiņā senos laikus, te nemēģinu atkal tos nelaimīgos senlatviešus piesaukt, bet gan pirmās nedēļas, kad ievācāmies Everestā. Tīno zina.

Darbā bija jauki, ja sagaida ar kūku, tad vienmēr jauki. Arī divas jaunas grāmatas dabūju un divus jaunus istabas augus. Un tikai vienu kūku! Es jau zinu, ka vajadzēja visus ellē sūtīt.

Nācu mājās ar augu, kuru es nosaucu par sunīti, jo lapas tik mīkstas kā suņa kažociņš. Vispār ja tā labi padomā, tad kā kurmīša kažociņš, tādas samtainas. Es jau liku visiem aptaustīt. Un tas ir pārsteidzoši, jo izskatās tās lapas tādas cietas un gumijotas. "Cik mīkstas lapas, tā kā sunītis! Tagad man nevajadzēs suni, varēšu glaudīt augu!" varbūt nav tas labākais, ko kolēģiem skaļi paziņot. Viņi tomēr mani tik labi nezina, bet ko nu vairs. Vispār jau grūti saprast vēl, cik no manis teiktā viņi uztver nopietni.

Kur es paliku? Ā, ok, es eju mājās ar savu sunīti rokā, pie Melngalvju nama pavecāka sieviete ar karti man kaut ko mēģina jautāt. Parasti es būtu panesusies garām, bet tā kā man bija diezgan labs noskaņojums izdomāju, ka mēģināšu palīdzēt. Izrādās, ka viņai vajadzēja tikt līdz kaut kādai viesnīcai, bet diezgan grūti pastāstīt, kā izkļūt no vecpilsētas mazajām ieliņām, lai viņa nonāktu tur, kur vajag. Tā es piedāvājos aizvest līdz īstajai ielai. Izrādās, ka half spanish/ german lady bija noklīdusi no savas tūristu grupas un tagad mēģināja viņus satikt viesnīcā. Katrā ziņā tagad jūtos kā īsts filantrops. Karmas punkti uzkačāti visam gadam un vēl nākamajam arī, tagad ar mierīgu sirdi varu iet spert zīdaiņiem un spļaut virsū vecām tantēm.

Rīta cēliens

Kur ir siltais ūdens? Kāpēc nav siltais ūdens? Man jau tā ir auksts, kāpēc man vēl vajadzētu dušā auksto ūdeni? It doesn't make any sense! Laikam apkures katls grib man uzdāvināt vēl vienu plaušu karsoni. It's the thought that counts.
Labi, labi, now it's out of my system. Domāsim pozitīvi, good vibes un tādā garā! Let's make it happen, people!

Ieziemo ežus, es parunāšu tukšumā

Visi klišejiskie rudens vakara atribūti ir sagatavoti un apzinīgi pilda savas funkcijas. Tā kā par to nav jāuztraucas. Tēja silta un salda, svece smaržīga un rada maldīgu siltuma avota esamību, pleds mīksts un mūzika mierīga. Vienīgi iedvesma nozuda. Sanāk visu dienu domāt te par šito, te par to, bet tikko gribas kaut ko piefiksēt, tā domas izdomā spēlēt glabiņas. Nu, nekas, jāmēģina kaut ko atrast.

Biju Ventspilī. Mazā Beta nu jau paaugusies. Pirms tam bija mazs bumbulis, kas smaržoja pēc nevarīga dzīvnieciņa un Brenda pret viņu izturējās ar zināmu pietāti. Tagad jau mazais suņa bērns ir pieaudzis miesās un sāk atgādināt kucēnu. Tādu kucēnu, kas kožas Brendai sāpīgi vaigos un vaukšķ virsū. Brendai ieslēgusies greizsirdība un viņa kucēnu man klāt negribēja laist. Ļoti privātīpašniecisks suns.

Vispār nav omulīgi vienai pašai mājās šajā laikā. Īpaši ar mūsu saplēstajām ārdurvīm.

Mājās paskatījos tv, kur bija raidījums par to, kā pareizi ieziemot ežus. Tas izskatījās pēc jestra pasākuma. Tu atrodi ezi un ieziemo to. Un tad tev kāds prasa, ko tu darīji, tu vari atbildēt - es visu dienu ieziemoju ežus. Es varētu ieziemot pārīti, lai gan man neviens neprasa neko, snapchat es arī neizmantoju, twītu arī nevarētu iepostot, būtībā es varu nedarīt neko un būs labi. Traki, kad tik daudz sociālo outletu, kas jāuztur, un tajā pašā laikā jāmēģina radīt ilūzija, ka tu dari kaut ko interesantu arī. Interesantas tās mūsdienas. Pēdējā laikā es mēģinu būt pozitīvāk noskaņota pret pasauli. Izmēģināju meditācijas īso kursu, well that can go to hell. Tagad esmu nonākusi līdz pašanalīzei, iespējams, ka drīz arī to sūtīšu ellē, vai arī sajukšu prātā. Tad jau redzēsim, isn't life exciting!?