Darbā bija jauki, ja sagaida ar kūku, tad vienmēr jauki. Arī divas jaunas grāmatas dabūju un divus jaunus istabas augus. Un tikai vienu kūku! Es jau zinu, ka vajadzēja visus ellē sūtīt.
Nācu mājās ar augu, kuru es nosaucu par sunīti, jo lapas tik mīkstas kā suņa kažociņš. Vispār ja tā labi padomā, tad kā kurmīša kažociņš, tādas samtainas. Es jau liku visiem aptaustīt. Un tas ir pārsteidzoši, jo izskatās tās lapas tādas cietas un gumijotas. "Cik mīkstas lapas, tā kā sunītis! Tagad man nevajadzēs suni, varēšu glaudīt augu!" varbūt nav tas labākais, ko kolēģiem skaļi paziņot. Viņi tomēr mani tik labi nezina, bet ko nu vairs. Vispār jau grūti saprast vēl, cik no manis teiktā viņi uztver nopietni.
Kur es paliku? Ā, ok, es eju mājās ar savu sunīti rokā, pie Melngalvju nama pavecāka sieviete ar karti man kaut ko mēģina jautāt. Parasti es būtu panesusies garām, bet tā kā man bija diezgan labs noskaņojums izdomāju, ka mēģināšu palīdzēt. Izrādās, ka viņai vajadzēja tikt līdz kaut kādai viesnīcai, bet diezgan grūti pastāstīt, kā izkļūt no vecpilsētas mazajām ieliņām, lai viņa nonāktu tur, kur vajag. Tā es piedāvājos aizvest līdz īstajai ielai. Izrādās, ka half spanish/ german lady bija noklīdusi no savas tūristu grupas un tagad mēģināja viņus satikt viesnīcā. Katrā ziņā tagad jūtos kā īsts filantrops. Karmas punkti uzkačāti visam gadam un vēl nākamajam arī, tagad ar mierīgu sirdi varu iet spert zīdaiņiem un spļaut virsū vecām tantēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru