Tātad. Man visu šo nedēļu gribējās kaut ko rakstīt, bet tad mani iztraucēja kaut kas. Iespējams, ka pie tā vainīgs fakts, ka nu jau esmu draugu sestajā sezonā. :]
Un rīt ir ofisa jaunā sērija. Jēīj. Prieks un laime!
Nu, jā, tā kā man pa šo nedēļu nezin kāpēc bija par ko rakstīt, laikam, ja jau man tā gribējās, lai arī galīgi neliekas, ka būtu noticis kaut kas aizraujošs. Jo, oh, snap, nebija nekā interesanta. Un ja arī bija kas puslīdz interesants, tad tagad jau to brīnumaino notikumu esmu aizmirsusi. Ā, nē, kā nu ne, 3dien pusotru stundu stāvēja rindā fizikas konsultācijā, bet 2 cilvēkus pirms manis rinda tika aprauta un es vienkārši varēji doties prom. Tas bija jauki. Mūsu rindas puse tiešām bija varen priecīga. Bet pastāstīšu par šodienu, ko vismaz kaut cik labāk atceros. Man vienkārši slikta atmiņa.
Diena sakās ar pamošanos no sapņa, kurā es ar kaut kādu mistisku savu kaimiņieni strīdējos par to, vai tobago zoo veikalā un tajā, kas ir superneto ir viens un tas pats piegādātājs, jo tas nezin kāpēc bija tik svarīgi. Mēs tā iekarsām, ka lieta aizgāja līdz tiesai, viņa mani iesūdzēja. Un, ja kādu tas interesē, tad es teicu, ka nav viens. Tātad, pēc šī sapņa mēs varam secināt, ka diena iesākās burvīgi. Rasēšanā bija kd, man likās, cik jauki, visu uzrasēju, bet oh, snap, 5min pirms nodošanas, vai... nevajadzēja pilnu griezumu, tikai daļēju, vienam skatam kaut ko paspēju biškīt izlabot, lai arī visas kontūrlīnijas jau smuki un kārtīgi ievilktas un kā mēs zinām, tik viegli izdzēst. Nu, labi, vismaz fizikā nostrādājām laboratorijas darbu, kurā monohromatorā bija tur krāsainas līnijas jāskatās un tā. Sports šodien kaut kā nebija, ups. Tā nu es 14:05 esmu kojās, bet neatceros, vai 15 ir mazais busiņš, vai 16. Bet mantas nav sakārtotas, ātri visu sametu somās, skrienu uz autoostu, jo man liekas, ka mazais ir 16. Skrēju ātri, ātri. Samērā laicīgi esmu klāt, bet, protams, mazais busiņš ir 15. Jēīj. Tā nu stundu blandījos viena pa pilsētu. Konkrētāk vecrīgu, staigāju, klausījos mūziku, tā jau forši, bet man nepatīk, ka jau izlikti soliņi un galdiņi, un vecrīga atgādina vienu lielu restorānu. Un brīnumainā kārtā neapmaldījos. Mēģināju atrast vienu īpaši foršu ieliņu, kur galīgi izskatījās pēc viduslaikiem, bet neizdevās. Toreiz gan es biškīt apmaldījos. Apmeklēju arī mūsu iecienīto grāmatnīcu. Un man ir žurnāliņš par igauniju :] Enīvej, pēc tam sekoja 3h ilgs brauciens. Bija tīri tā neko, ātri pagāja ceļš. Vienu brīdi bija tādi depresīvie laikapstākļi, ka gribējās Anetei uzrakstīt, cik depresīvi tie ir, bet man telefons bija galīgi švakiņš bateriju ziņā, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju.
Ā, jā, un mani gandrīz notrieca riteņbraucējs. Un man vispār rīgā kaitina riteņbraucēji. Jā, viņi man traucē, braucot pāri tiltam, tur kur es eju. Un, jā, arī superātri griežoties, ja es skrienu uz autobusu. C'mon, labi, ka viņam bija labas bremzes. Un pats galvenais iemesls ir, ka es arī gribu braukt ar riteni. Bet, nē. Man rīgā nav ritenis un kad es atbraucu mājās, tad ir kaut kādi 4 grādi un liels vējš.
Bija vēl kaut kas, bet es jau aizmirsu. Kaut kas, ko gribēju teikt.
Enīvej, man gribas padzerties. Un ir auksti. Jā, pat man ir auksti. Ance, tu jau būtu galīgi nosalusi. Un čūbītis krēslā tik piemīlīgi guļ. ā, jā, mums akvārijā ir jaunas zivis, tādas lielas un resnas. Čūbītis vēl neesot tās ieraudzījis, nekas rīt es viņu ar tām iepazīstināšu.
Un, kā jūs, iespējams, esat pamanījuši, tad pingvīnus ir nomainījušas zivis, jo pingvīniem bija errors un tie vairs nebija. Un kamēr man slinkums meklēt kādu citu virtuālo dzīvnieku, tad būs zivis. Katra savā krāsā, lai katrs varētu izvēlēties savējo. Un pašā apakšā ir vēl kāds jauns sīkrīks, kas man mazliet izraisīja atkarību un kādu laiciņu lika novilcināt blogierakstu.
Un te kaut kas random.
